Pirms dažām dienām Jūrmalā, Dzintaru mežaparkā, nomira kāds vīrietis. Viņš varēja palikt dzīvs, ja vien laikus būtu atbraukusi jaunizceptā Jūrmalas ātrā palīdzība – centralizētā NMPD brigāde, kas aizvieto likvidēto šīs pilsētas medicīnisko dienestu.
Taču vai nu ātrie atkal meklēja ceļu, vai neviens auto tajā brīdī nebija brīvs, tāpēc palīdzība, cik augstā līmenī tā vien varēja būt, nāca ar novēlošanos. Iespējams, atbraukušajiem palīdzētājiem bija maza pieredze, bet iespējams arī, ka tā bija vienkārši nelaimīga sagadīšanās – un cilvēka vairs nav.
Tā notiek, teiktu Kurts Vonnegūts, un skumjā notikuma morāle būtu, kā mēdz sacīt, izsmelta. Taču šim notikumam, manuprāt, ir simboliska nozīme: iemeslus, varam meklēt, bet rezultāts jebkurā gadījumā ir maksimāli bēdīgs. Šis simbolisms attiecas ne tikai uz drastiski un netaisnīgi iznīcināto Jūrmalas ātro palīdzību, bet gan uz visu veselības aprūpi, kas strauji ripo uz gala pusi. Cits par citu gudrāki un daudzsološāki ir nākuši veselības ministri, taču situācija nav uzlabojusies ne par gramu. Didža Gavara ienākšana ministra kabinetā neko nemainīja: arī šis politikā nejauši iekļuvušais biznesmenis izrādījās tāds pats kā pārējie ekonomisko interešu bīdāmleļļi.
Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka patiešām talantīgais biznesa vides darbonis jau pirmajā mirklī tika iebīdīts gādīgu politisko krusttēvu rokās: patlaban viens no naudīgākajiem ir NMPD projekts, tāpēc ministra kungam bija jāzina, kurā pusē un kāpēc nostāties. Ne velti NMPD vadītājs Armands Ploriņš, kurš no Veselības ministrijas valsts sekretāra amata līgani un bez konkursa iepeldēja NMPD struktūrā, jau pirmajās Gavara varas dienās sirsnīgi apņēma ministra plecus, nevardarbīgi bīdot ministru uz NMPD neaizstājamības izpratnes pusi.
Klaju NMPD lobēšanu nevajadzēja ilgi gaidīt: dumpīgā Jūrmala, pieprasīdama neatkarību, kas turklāt bija pamatota gan ekonomiski, gan loģiski, iesvēla dusmas Armandā Ploriņā, jo draudēja izjaukt izlolotā projekta realizāciju, kam ar "Ministru kabineta rīkojumu" vien formāls sakars. Ploriņa kungs tāpēc pacentās, un ministrs uzreiz tika noskaņots pret jūrmalnieku centieniem. Tikai neviens ministram nepateica, ka Eiropas Savienības plāniņš neparedz simtprocentīgi visu Latvijas ātro palīdzību iekļaušanu Ploriņa kolhozā.
Jūrmalas ātrās palīdzības iznīcināšana ir kā demo variants visas Latvijas bezjēdzīgajai medicīniskās aprūpes reformai: viss tiek sagrauts, neanalizējot, kāpēc un vai vispār jāsagrauj. Lūk, ir MK rīkojums, kas ir iekalts akmenī, un tas jāpilda. Jālikvidē slimnīcas? Lūdzu, uz priekšu! Jāsagrauj gadu desmitiem izstrādāta un noslīpēta sistēma? Lai notiek! Lauzt nenozīmē celt. To medicīnas reformētāji ielāgojuši un izvēlējušies laušanu – tā vienkāršāk un vieglāk.
Jūrmalas ātrā palīdzība faktiski bija pēdējais spēcīgais bastions, kas signalizēja: cīnieties par savām tiesībām, aizstāviet savus cilvēkus! Tagad tā vairs nav. To nevajadzēja, tas bija bīstams, tāpēc tika iznīcināts. Par Jūrmalas precedenta bīstamību liecināja tas, ka neviens – neviens! – no Jūrmalas mēra Romualda Ražuka pārstāvētās Vienotības biedriem – ministriem neuzskatīja par vajadzīgu aizstāvēt jūrmalnieku pozīciju, kas bija apstiprināta ne vien ar pilsētas domnieku un pašu jūrmalnieku viedokli, bet arī ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas atbalstu. Vēl vairāk: iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) atļāvās iebakstīt jūrmalniekiem sejā, ka "metodes, ar kādām Jūrmala mēģina panākt savu, ir absolūti nepieņemamas". Vai Mūrnieces kundzes "meto-de", sūtot uz Bausku policijas specvienību, lai tā izmētātu sašutušos baušķeniekus, kas protestēja pret slimnīcas aizvēršanu, bija "pieņemama"? Un kas gan jūrmalnieku rīcībā tik nepieņemams? Piketi, sarunas ar presi un Saeimas komisiju, piedalīšanās MK sēdēs?
Tas viss liecina par to, ka merkantilās intereses ir pakāpi augstākas par iedzīvotāju interesēm un tiem, kuru rokās ir varas atslēgas, vienmēr būs vienaldzīgs tautas viedoklis: tas ir nieks, ka Jūrmalā tiek iznīcināta gadu desmitiem slīpētā ātrā palīdzība un ka bez darba paliek vairāk nekā 70 cilvēki. Protams, dažus žēlīgi pieņems NMPD, taču runa jau nav par to. Svarīgākais ir tas, ka t.s. apvienotais dienests varēs apkalpot valsts budžeta un ES miljonus, lai dalītu tos tā, kā pašiem iepatiksies. Tur jau tā krunka slēpjas – miljonos. Un ne jau rūpēs par iedzīvotāju veselību.