Rīt mums ir nenomazgājama kauna un riebuma diena. Melnās lentes, kas piesietas pie valsts karogiem, neizsaka dziļāko šīs dienas būtību, lentes ir tikpat formālas kā ikviens cits valstisks atribūts, ko krīzes nomāktā publika vienkārši neievēro vai pat apņirdz.
"Ko, atkal sēru diena?!" nicīgiem spļāvieniem līdzīgus vārdus izmet viens otrs hiperaktīvs sabiedrības loceklis. Es neapgalvotu, ka 17. jūnijam – Latvijas okupācijas dienai – galvenā nokrāsa ir sēras. Es teiktu tā: šī diena ir atgādinājums par latviešu vientiesību, mīkstčaulību un lētticību. Šī diena ir atgādinājums par cenu, kuru samaksājām, piecdesmit gadus tēlojot padomju laimes pārņemtu sabiedrību.
Tēlojam, protams, arī tagad: demokrātisku, eiropeisku valsti, kurā dzīvo apmierināti cilvēki, kam, neliegsimies, ir savas problēmas, bet tās taču ir risināmas, vai ne? Agrāk savu neapmierinātības tvaiku varējām nolaist virtuves politinformācijās, tagad šo uzdevumu veic komentēšanas iespējas internetā. Tikai nekas nemainās: šodienas valstiskais pazemojums, ko varas nesēji vērš pret iedzīvotājiem, ir tieši tāds pats kā padomju laikos – viņi, žvadzinot likuma vārdu, mūs piespiež darīt to, ko paši izdomājuši par pareizu esam, savukārt mēs klusēdami piekrītam. Atšķirība vien tā, ka toreiz to darīja "svešie", tagad to dara "savējie".
Līdzīgi ir arī ar tām varām, kas še valdījušas vai valda. 1938. gadā Vācijas galvenā drošības pārvalde atzina, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis esot "diezgan bezperspektīvi veidojumi": Latvijā ir zema dzimstība, tāpēc tauta pamazām izmirst, taču svēta vieta, kā smejies, tukša nepaliks – te taču ienāks citi, kuriem šī brīnišķīgā zeme šķitīs kā medusmaize! Savukārt 1941. gadā baltvāciešu tirgotāju dzimtas atvase Vācijas reihsministrs austrumu jautājumos Alfrēds Rozenbergs rakstīja: "Var jau saprast, ka latviešu tauta 1918. gadā tiecās pēc neatkarības, jo Latvija bija eiropeiski orientēta un centās izrauties no Krievijas. Tagad laiki ir mainījušies, un neatkarīga valsts dārgi maksā – jāuztur armija un valdība. Kam latviešiem tas vajadzīgs? Lai viņi kopj savu zemi un kultūru, bet valstiskās lietas pārņemsim mēs – Vācija." Vārda "Vācija" vietā var ielikt arī Brisele, Maskava un tā tālāk – būtība tiešām nemainīsies.
Tas, ka Latvijas okupāciju Padomju Savienība gatavoja ilgi pirms 1940. gada 17. jūnija – jau trīsdesmito gadu beigās, arī zināms. Un vientiesīga bija Valsts prezidenta piekrišana 1939. gada 5. oktobrī noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu ar krieviem – par PSRS armijas karabāzu izvietošanu Latvijas Republikā. Nākamā gada 15. jūnija naktī uzbrukt Latvijas Republikas robežai, nogalinot robežsargus un mierīgos iedzīvotājus, lai pēc tam 17. jūnijā iesoļotu Rīgā, – tas bija tikai tehniskas dabas jautājums, ko krievi arī spoži izpildīja. 17. jūnija rītā virs Rīgas plivinājās padomju okupantu lidaparāti, lai vietējo armijas daļu pretošanās gadījumā sāktu bombardēt Latvijas galvaspilsētu.
Padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā, un pirmie, kas tos sveica, bija Teodors Borisovs un Jedelis Jofe. Uz tankiem ziedus meta arī strādnieki Aleksandrs Pjanko un Aleksandrs Kaļiņins. Toreizējais Rīgas prefekts Kārlis Jaunarājs ar policijas spēkiem mēģināja apturēt piedzērušo "sveicēju" aktivitātes, taču pūlis auga augumā, un policija izrādījās par vāju. Huligānus – kopā 26 cilvēkus – aizturēja. Starp viņiem bija jau pazīstamie nekārtību cēlāji un bandīti Mihails Sivoha, Šaloms Kaplans, Haims Kļackins, Genohs Kreiness, Konstantīns Juhanovs, Pēteris Garancis, Pēteris Lūsis un citi – etniski raiba kompānija, ko apvienoja krimināla pagātne un komunistiskas idejas.
Tālākais jau bija kā sniega pika, kas veļas no kalna. "Demokrātiskas" vēlēšanas, dažādu kirhenšteinu vēderlīšanas sacensības Maskavā, Latvijas iestāšanās "brīvajā republiksaimē", atbrīvošanās no "buržuāziskajiem izdzimteņiem", deportējot viņus no Latvijas, un tamlīdzīgas padomju "dāvanas". Kauns, šausmīgs kauns par mūsu ļaušanos šiem pazemojumiem, kurus atnesa mērķtiecīga un senilgota Latvijas okupācija. Domāju, ka okupācijas atzīšana, ko gaidām no bijušās Padomju Savienības un tagad – Krievijas, nav svarīgāka par mūsu pašu attīrīšanos no šīm pazemojuma jūtām, kas mūs vajā gadu desmitiem un, šķiet, ir pat ierakstītas mūsu mentalitātē. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc mēs patlaban esam tur, kur esam – netīrā, skaudības un naida pilnā vidē, kas mūs savažo, nospiež pie zemes, padara aklus un nenovīdīgus. Kur mūsu latviskais lepnums un tīrība? Kad atnāks mūsu Tīrā diena?