Jaunumu (ziņu) patērētājus daudz vairāk interesē tas, kā aktieris Rolands Zagorskis un mūziķis Roberts Gobziņš taisnojas par savu "čekistisko pagātni", nevis tas, ka vakar atzīmējām svarīgu notikumu - Latvijas un Krievijas Miera līguma 90.gadskārtu, vai tas, ka ārlietu ministrs Aivis Ronis intervijā laikrakstam Telegraf atklāj bažas par "integrācijas zemo līmeni".
Viss jau ir pareizi: pretīgums, ko izraisa čekas pieminēšana, turklāt saskarsmē ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, ir nepārejošs un izpausmēs primitīvs. Reti kurš mēģina iztēlē būvēt sarežģītas konstrukcijas, sak, varbūt tie čekisti, kas vervēja vientiesīgos (vai nopelnīt kāros, vai baiļu pārņemtos) latvju bāleliņus, nemaz viņus visus ar" nesavervēja – tikai ierakstīja savās annālēs, ka "plāns izpildīts" un ka Jānis (Roberts, Rolands un Žanis) sašņorēti stingriem valsts drošības komitejas striķiem? Vieglāk ir iedomāties un noticēt primitīvajam, proti, ka visi pieminētie ir čekistiski nelieši. Taču – tikpat labi viņi var būt un var arī nebūt tādi. Tāpat arī iespēja, ka čekas bijušie darba devēji melo, ir tikpat liela, ka viņi tomēr nemelo.
Tomēr šķiet, ka ministra Roņa satraukums par "integrācijas līmeni" skar daudz būtiskākus tagadnes slāņus, salīdzinot ar gadu desmitiem ilgušo, permanento, tomēr jau mazliet iesūbējušo interesi par to, kurš tad padomju gados ir bijis stukačs. Roņa kungs intervijā ir diplomātisks: viņš runā par starpvalstu līgumiem, par to, ka "Latvija vienmēr ir atvērta dialogam" un ka Valda Zatlera ciemošanās kaimiņvalstī "pavērs Krievijas arhīvus", jo "vēsture nepieder nevienai valstij; (..) vēstures arhīvu pieejamība ir normāla prakse vairākumā demokrātisko valstu". Jācer, ka Roņa kungs ar vēstures arhīvu pieejamību bija domājis arī tos arhīvus, kas no Latvijas PSR VDK pagrabiem tika izvesti deviņdesmito gadu sākumā. Tos atverot, daudz kas noskaidrotos arī par Rolandu, Robertu un Žani.
Tagadnes slāņu svarīgums parādās tad, kad Aivis Ronis runā par Latvijas sabiedrības integrāciju. Valsts drošības interesēs Latvijā būtu nepieciešams efektivizēt sabiedrības integrāciju, viņš uzskata. Taisnība: tik sašķelta sabiedrība, kāda ir Latvijā, nerada drošības sajūtu, un nekādas NATO lidmašīnas to arī neuzlabos. Taču tālāk gan dīvaini: Roņaprāt, Latvijā gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem ir līdzīgas vērtības, līdzīga pasaules uztvere un kopīga atbildības izjūta par mūsu valsts nākotni. Iespējams, ka viena otra vērtība ir līdzīga, taču – par to valsts nākotni?... Vai visādi citādi intelektuālais Aivis Ronis nav pamanījis, ka tā sauktā integrācija mūsu valstī ir smagi caurkritusi? Vai ministra kungs nekad nav pamanījis, kas notiek 9. maijā Pārdaugavas karātavu kalniņā? Vai nekad nav dzirdēts, kā krievvalodīgi beztautības radījumi, izkārušies ar Georga lentītēm, ņirdz par Latviju? Un no kuras puses tad šī "integrācija" ir sākusies? Ka tik ne no tās, ko precīzāk var nosaukt par asimilāciju, proti, nospiedošais okupantu, migrantu un viņu pēcteču vairākums lēnām, bet noteikti cenšas (turklāt ar labiem panākumiem!) asimilēt pamatnāciju, kura savā lēnīgumā un pacietībā arī ļaujas šai asimilācijai!
Jāatgādina 1996. gadā Saeimas pieņemtā Deklarācija par Latvijas okupāciju, kurā teikts, ka "Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas (..) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē". Deklarācija pasaka priekšā, ka jāatšķir graudi no pelavām: tiem, kas Latviju neciena un pat ienīst, jādod humāna iespēja repatriēties uz to valsti, kuras karogu viņi cītīgi stiprina savās automašīnās. Kāpēc mocīt cilvēkus ar integrācijām, naturalizācijām un citām muļķībām?
Krievija mūs neapdraud ar to, ka pie mums izgāzusies integrācijas politika: tieši otrādi, tāds bijis Krievijas nolūks jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad no Latvijas aizvilkās padomju armija, pametot šeit veselu varzu ar pensionētiem militāristiem un darba meklētājiem – padomju migrantiem. Tālākais jau bija atkarīgs no mums pašiem: vai mēģinām saimniekot paši savā zemē vai arī ļaujam uzkāpt sev uz galvas. Šķiet, sanāca tikai pēdējais.
Prezidents Zatlers Maskavā runāšot arī par Latvijas nepilsoņiem. Ko tieši? Vai pasolīs, ka "integrāciju" mēs turpmāk "efektivizēsim"? Varbūt tomēr paši asimilēsimies – mīļā miera labad? Latvijas mērķi attiecībā uz "integrējamajiem" ir kardināli atšķirīgi no Krievijas mērķiem, tāpat kā lielākajai daļai Latvijas pilsoņu ir gluži cita attieksme pret Latviju nekā nepilsoņiem. Tad par ko šajā sensitīvajā Saeimas vēlēšanu laikā runās abu valstu prezidenti, ja šī nav tēma, ko var jēgpilni apspriest? Varbūt viņi runās par čekas arhīviem un ziņotājiem - lai beidzot mums ir skaidrība? Varbūt mūsu prezidents pieminēs par 1920.gada Miera līgumu, kuru Krievija uzskata vien par vēsturisku, ne juridisku faktu? Bet varbūt viņi papļāpās par to, kas būtu piemērotāks premjers – Dombrovskis vai Urbanovičs?