Aplūkojot neastroloģiskās prognozes, kuras Neatkarīgā saviem lasītājiem piedāvāja tieši pirms gada, nākas secināt, ka faktiski visas ir piepildījušās: daudzi, kuros joprojām kūsā uzņēmības gars, spiedīgu apstākļu dzīti, pārcēlās dzīvot uz laukiem (vai provinci), lai tur saimniekotu, palielinājās savrupība un atsvešinātība latviešu vidū, tomēr krīzes skartajā sabiedrībā saglabājās latviskā labestība – mēs esam spējīgi palīdzēt trūkumā nonākušajiem arī tad, ja pašiem neklājas diez cik spoži.
Dusmu laiks nav pienācis
Tomēr vistiešāk un pamanāmāk ir piepildījies redzējums par depresijas gadu. 13. janvāra vardarbīgais uzplaiksnījums bija melnu spēku izprovocēts, tāpēc iepriekš neparedzams, toties viss pārējais gads bija izteikti depresīvs. Neatkarīgā rakstīja: "Nākamais būs depresijas gads. Latvietis, pazemots savā sirdsšķīstumā, filozofiski meklēs un neatradīs sevī vajadzīgos spēkus, lai pieceltos optimistiskam skrējienam. Kas viņam atliks? Kļūt arvien ironiskākam pret sevi, pret saviem tuvākajiem un pret valdību, jo ironija ir kā aizsargslānis – kaut arī vājš, tomēr savējais."
Depresijas ietekmē aizgājušajā gadā nenotika nekādi lieli sociālie satricinājumi un katrs nākamais valdības pārsteigums, ko tā sagādāja pacietīgajai tautai, nenesa nekādus prognozētos nemierus: tauta bija iegrimusi tādā bezcerībā, ka došanās ar dakšām uz valdības namu vai Saeimu izrādījās pilnīgi neiespējama. Daži satraukti burbuļi, tādi kā, piemēram, arodbiedrību organizētais mītiņš Esplanādē vai prokrievisko spēku uzvara Rīgas domes vēlēšanās, izgaisa ātri un nemanāmi. Cilvēki tikai smīnēja caur dusmām.
Laiks, lai dusmas lauztos uz āru, vēl nebija pienācis. Tiešām, mēs arī šobrīd neesam nodzīvojuši līdz brīdim, lai dusmu viļņi veltos pāri malām. Dusmas tāpat paburbuļos februārī, kad ļaudis saņems pirmās kārtējo nodokļu apcirptās algas, taču nekas krasi nemainīsies: cilvēki tikai turpinās zirgoties par svītrainā vaskadrānā tērpto valsts galveno finansistu, par premjeru – lācīti, par ministru – kinokluba direktoru, par deputātiem – liekuļiem utt., u.t.jpr.
Prom ņerkstētājus!
Tieši ap to laiku, kad ļaudis saņems pirmās jaunās algas, sāksies arī jaunais – baltā Tīģera – gads. Pērnais – Vērša – gads mēģināja ar saviem šķeltajiem nagiem buksēt, lai nekrītam vēl dziļākā krīzes bedrē, darbarūķim Vērsim tomēr neizdevās šo kritienu apturēt, tāpēc jau viņš kopā ar cilvēkiem krita depresijā. Savukārt Tīģeris ir tas, kas traucas uz priekšu, jo ir neizmērojami aktīvs un optimistisks. Brīnumainā kārtā cilvēki februāra vidū tomēr nesāks apmētāt Saeimas namu ar puvušām olām – viņi vienkārši turpinās strādāt, jo būs parādījusies gaisma tuneļa galā, un tā nebūs mums virsū braucošas lokomotīves gaisma. Ļoti lēnām atplauks latviešu mūzikas industrija un tūrisms. Latviešiem atkal gribēsies ceļot pa Latviju, un pavasaris, kaut arī vēl gana trūcīgs, aicinās cilvēkus apceļot dzimto zemi. Atvērsies jauni viesu nami, un to cenas būs draudzīgas.
Bērni, kas piedzims Tīģera gadā, būs aktīvi un ambiciozi. Mīlestības jūtas, kas radīsies šajā gadā – kaislīgas un ilgstošas. Taču nevajag raustīt Tīģeri aiz ūsām – nebūtu pareizi mesties tādos mīlas piedzīvojumos, kas ir īslaicīgi un nenopietni, tas Tīģerim nepatīk. Un nespēlējieties ar otra cilvēka jūtām, tādas spēlītes var beigties dramatiski.
Tīģeris pēc dabas ir revolucionārs, ideālists un individuālists. Viņš vienmēr meklē spēcīgas personības, kas ir izteikti spilgtas. Viņš spēj cīnīties par saviem ideāliem, iedvešot pretiniekos bijību un cieņu. Tāpēc šis būs personību gads. Latviešu vidū ir pietiekami daudz spēcīgu personību, par kurām mēs, iespējams, pat vēl nenojaušam. Tādas personības Tīģeris aktīvi virzīs sabiedrības apspriešanai. Tīģeris būs tas, kurš šogad izmetīs no aprites pelēcības un ņerkstētājus. Tīģeris beidzot liks latvietim sapurināties, nomest no pleciem pelnu un putekļu sedziņas un dziļi ieelpot svaigu gaisu.
Tieši tāpēc latvietis meklēs savu īsto un harismātisko varoni, kas paceltos no depresijas pelniem kā tāds Fēnikss. Joprojām – tāpat kā pērn – par varoņiem uzmetīsies dažādi puskoka lēcēji, kuri gan tikai uz neilgu laiku spēs cilvēkiem aizmiglot acis.
Joprojām cieņā matriarhāts
Un tomēr, par spīti Tīģera izteikti vīrišķajam šarmam, 2010. gadā joprojām cieņā būs matriarhāts: ekonomiskā krīze tomēr ir atstājusi tik dziļas brūces, ka ikvienam gribēsies kaut uz mirkli paglābties no sāpēm, un kurš gan cits spēs tik labi tās remdēt kā sieviete? Tas nozīmē, ka latvietis joprojām nebūs izrāpies no mammas klēpja, bet tas arī nav nekas slikts – tur taču ir visdrošāk! Gan jau Tīģeris pacentīsies paņemt aiz čupra vienu otru klēpī aizsēdējušos un izmest aukstumā – lai kustas! Uzvarēs tie, kuri sāks kustēties ātrāk. Un aktīvām kustībām būs vajadzīga ne tikai sievišķīgā gudrība, bet arī vīrišķais spēks, tāpēc tiešām būtu vēlams, lai latvietis beidzot pats saņemas, pats izkāpj no mammas vai no Starptautiskā valūtas fonda klēpja, beidz īdēt un kļūst par pieaugušu cilvēku – latvieti, par kuru droši varētu teikt, ka viņš nācis vismaz pie prāta, ja ne pie vienotības.
Taču ir arī ēnas puses. Tīģera aktivitāte mēdz būt arī nelāga: gada vidū daļā cilvēku pastiprināsies nemotivēta agresivitāte, alkoholisms un pašnāvnieciski noskaņojumi. Tāpēc jo svarīgi būs aizmirst savu iedzimto egoismu un pievērsties līdzcilvēku problēmām. Joprojām būs vērojama atsaucība, ja vajadzēs lūgt palīgā sabiedrību kādam palīdzēt. Sevišķi neaizsargāti būs bērni: uzticības telefoni teju vai pārkarsīs, saņemot zvanus no bērniem, kuri skumji sūdzēsies par to, ka vecāki, mazgādami traukus Īrijā, nav varējuši atbraukt pie saviem bērniem uz Latviju.
Bet nevajadzētu aizmirst, ka latvietis pēc dabas ir tāds kā mazliet naivs un emocionāls dabas bērns: viņš tic – un pamatoti! – ka gaisma nomainīs tumsu. To ir pamanījis arī latviešu literatūras pētnieks Teodors Zeiferts: "Latvieši visnelabvēlīgākos apstākļos palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs – ļaunu."
Uzstājīgi rādīt spēku
Pats svarīgākais 2010. gada notikums: Saeimas vēlēšanas. Kaut arī vismaz pagaidām daudzi cilvēki apgalvo, ka šis process viņiem ir tik derdzīgs, ka diez vai viņi dosies uz vēlēšanām, pilnīgi droši var apgalvot, ka šā rudens Saeimas vēlēšanas būs tik aktīvas kā vēl nekad. Kāpēc? Tāpēc, ka starppartiju cīņa būs asiņaina, tāpēc arī atsevišķu partiju elektorāts gribēs pierādīt tieši savas partijas pārākumu pār citām. Tas ir arī spilgts Tīģera gada izpaudums: spēcīgi un uzstājīgi rādīt savu spēku. Kāds nu kuram tas ir – vienam garīgais, citam fiziskais vai fiskālais...
Saeimas vēlēšanas beidzot parādīs, ka latvietis spēj piedalīties arī savas pārliecības, ne tikai protesta balsojumā. Un tomēr viņš joprojām stipri pakļausies politiskajām antireklāmām, kuru šajās vēlēšanās būs īpaši daudz. Vientiesība joprojām dominēs, vērtējot politiskos spēkus, kas piedalās vēlēšanās.
Pamats šādai vientiesībai meklējams latviskajā garā, par ko aizpagājušā gadsimta domātāji teikuši aptuveni tā: "Viņu (latviešu – E.V.) gara poētiskais virziens padara tos politiskai praksei par nespējīgiem. Nogrimuši savu slavas un bēdu dziesmu valstī, viņi aizmirst reālās dzīves nelaimi. No dabas latvieši ir smalkjūtīgi un padevīgi. Ar tādām un citām līdzīgām īpašībām viņi būtu varējuši tālu uz priekšu tikt. Bet kalpība ir viņus tik tālu salauzusi, ka latvietis ir tapis par nedrošu un pretīgu būtni. Latviešu nacionalitāte būtu varējusi pacelties kā skaists kupls koks, bet viņa ir pielīdzināma tinekļa augam, kas vijas tikai ap vācu egli uz augšu. Latviešu gara jūtelība varētu pacelties līdz augstākai izglītībai, bet tā ir izvērtusies par rupju glaimošanu un zemisku padevību." Vācu egles vietā, protams, var likt jebkuras tautības koku, taču šo vārdu jēga saprotama tāpat...
Un tomēr gribas pakāpties virs šiem neglaimojošajiem vārdiem un ieraudzīt latvieti skaistu, gudru un spēcīgu. Tādu, kas padevībā noliektu muguru neuzskata par ikdienas normu, un tādu, kas ir lepns un laimīgs par savu dzimteni. Varbūt Tīģera gads tomēr pamudinās latvieti saņemties tik kvalitatīvam lēcienam?