Valdība 9. septembra sēdē pati sev un reizē arī tautai pavēstīja: būs mums vairāk jaunu vilcienu - pasažieru baterijvilcieni. Laba ziņa!
Latvijas valdību nespēja nomainīt padomju laika pasažieru vilcienus ar jauniem vilcieniem ilgst jau pārdesmit gadus. Līdz ar to paziņošana par lēmumu iegādāties jaunus vilcienus lieku reizi atgādina, cik daudzi līdzīgi lēmumi pēc tam grozīti, atcelti vai vēl kaut kā izgāzušies. Šoreiz izskanēja apņemšanās jaunos vilcienus nopirkt līdz 2029. gadam.
Tikpat labi sakarā ar ziņām par vilcienu pirkšanu kā par nenopirkšanu cilvēkiem nāksies iegaumēt apzīmējuma BEMU nozīmi: “akumulatoru bateriju elektrovilcienu vienība", kā skan baterijvilcienu oficiālais un pilnais apzīmējums. Ar 9. septembra lēmumu valdība apņēmusies nopirkt deviņus BEMU par 110 684 507 eiro. Pirkuma kopējie izdevumi lielāki, jo jāierīko arī akumulatoru uzlādēšanas vietas par 12 384 389 eiro. Galvenais tas, ka visu šo vajadzību apmierināšana valsts budžetam izmaksās lēti, jo lauvas tiesu apņēmusies dot Eiropas Savienība. Tā segšot 85% jeb 104,6 miljonus eiro no 123,1 miljona eiro, kādā tāmē vajadzētu iekļauties baterijvilcienu iepirkumam un palaišanai ekspluatācijā.
Deviņi vilcienu sastāvi nevar aizvietot 27 dīzeļvilcienu sastāvus, cik vēl palikuši Latvijas valsts uzņēmuma “Pasažieru vilciens” (ar preču zīmi “ViVi") rīcībā. Jaunie vilcieni šobrīd apsolīti braucējiem uz Cēsīm un Daugavpili. Vilcienu maršrutus limitē finansējums uzlādēšanas punktu ierīkošanai. Atbilstoši pašreizējiem nodomiem, šādi punkti būs Siguldā un Cēsīs, Līvānos un Daugavpilī. Pasažieriem, kuru ceļš tālāks par Siguldu vai Līvāniem, nāksies tur pasēdēt un pagaidīt desmit minūtes, kamēr vilciena baterijas tiek uzlādētas tādā pakāpē, ka vilciens spēj sasniegt maršruta galapunktu. Tur bateriju uzlādēšana ilgāka, taču tad tā vairs nekavē pasažierus
Vilcieni tiks pirkti no Čehijas uzņēmuma “Škoda”, kas nupat piegādājis Latvijai no kontakttīkla barojamus elektrovilcienus. Līdz ar to ieguvumi no vilcienu apkopes palētināšanas, jo nākamajiem vilcēniem derēs tās pašas detaļas un iemaņas, kādas vajadzīgas jau esošajiem vilcieniem. “Škoda” jau esot uzbūvējusi paraugvilcienu tiem vilcieniem, ar kādiem plāno apgādāt Latviju.
Pēc pieteikuma par vilcienu pirkšanu premjere Evika Siliņa (“Jaunā vienotība”) deva vārdu satiksmes ministram Atim Švinkam (“Progresīvie”), kurš attaisnoja valdības vadītājas uzticību ar tādiem vārdiem, ka “šis ir nozīmīgs brīdis un datums [9. septembris], kad mēs varam pateikt, ka Satiksmes ministrija ir sagatavojusi normatīvo regulējumu (...), lai mēs jau 2029. gadā redzētu šos vilcienus braucam”. Šīs runas galā tradicionālie apliecinājums, ka “mūsu prioritāte ir cilvēks un sabiedriskajam transportam ir jānodrošina cilvēku mobilitāte".
Cilvēku aplaimošanas lēmuma paziņošanai vajadzīgo noskaņojumu izjauca ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) ar jautājumu, “vai šī inovācija iedzīvotājiem nenāks ar vilšanos?” Runa te konkrēti par iedzīvotājiem aiz Daugavpils, ja skatāmies no Rīgas. Tātad par pasažieriem, kurus kaut viens vilciena reiss dienā aizved uz Krāslavu vai no Krāslavas. Ar jaunajiem vilcieniem viņi vadāti noteikti netikšot, jo pēc posma Līvāni - Daugavpils vilciena baterijas būtu jāuzlādē ne vairs 10, bet 30 minūtes, kuru pavadīšana stāvošā vilcienā būt nepieklājīgi ilgs laiks. Protams, šobrīd var atrunāties, ka daļa no tagadējiem dīzeļvilcieniem paliks un gan jau arī 2029. gadā kāds no tiem būs spējīgs veikt reisu Rīga-Krāslava un atpakaļ. Bet - cik ilgi? Runas par padomju laika elektrovilcienu un arī dīzeļvilcienu neatgriezenisko nolietošanos tiek uzturētas jau pieminētos pārdesmit gadus kā pamatojums, kāpēc valstij jātērē nauda (vismaz jānovirza ES finansējums) jaunu vilcienu pirkšanai. Pēdējos gados klāt nācis aizliegums iegādāties šiem vilcieniem rezerves daļas Krievijā. Tas gandrīz vai brīnums, ka vecie dīzeļvilcieni pa Latviju vēl kursē, taču neierobežoti ilgi tas nebūs iespējams.
Valdībai nāksies meklēt vēl nākamās naudas porcijas, tagadējo dīzeļvilcienu nomainīšanai. Patiešām ir bažas, ka šajā nomaiņas procesā samazināsies gan vilcienu skaits, gan to vietu skaits, uz kurām varēs aizbraukt ar vilcieniem. Krāslava šajā gadījumā ir pirmais pa rokai gadījies piemērs. Šīs bažas gribot negribot apstiprināja Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Andulis Židkovs ar prātojumu par vilciena aizvietošanu ar autobusu posmā Daugavpils-Krāslava. Tas tiešām piedzīvots, ka vilciens ved tikai tik daudz pasažieru, cik varētu aizvest arī ar autobusu; šī procesa nākamiem posmi ir autobusu aizvietošana ar mikroautobusiem un regulāro reisu aizvietošana (pagaidām solījumu veidā) ar braucieniem pēc pieprasījuma. Šīs pārmaiņas iespējams iepakot patīkamos vārdos, bet fakts tāds, ka arī Krāslavu droši vien padarīs par vietu, kur sabiedriskais transports nav izmantojams gadījumos, kad tur jānokļūst kaut par desmit cilvēkiem vairāk nekā parasti: kad tur notiek koncerts vai viesības, celtniecība vai avārijas seku novēršana. Visu šo vajadzību apmierināšanai gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām jāapgādājas ar savu autotransportu, jo uz sabiedrisko transportu paļauties nevar.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens apjautājās, vai dzelzceļa gadījumā nevarētu izlīdzēties tādējādi, ka elektrificētos posmos vagonus velk elektrolokomotīve, neelektrificētos - dīzeļlokomotīve. Atbilde, ka Latvijā nav atsevišķu pasažieru vagonu, ko varētu vilkt dažāda veida lokomotīves.
Attiecībā uz dzelzceļu pat valdības lēmumu veidā pasludināta nākotne jāapraksta ar atrunām, ka šiem lēmumiem var ticēt vai neticēt pēc vēlēšanās. Piemēram, 2021. gada 29. decembrī “Neatkarīgā” informēja par toreizējās Krišjāņa Kariņa valdības 21. decembra lēmumu, ka jāpērk ar baterijām darbināmi elektrovilcieni braukšanai uz Bolderāju. Jau toreiz nācās atzīmēt, ka valdības lēmums pirkt vilcienus aizvieto tās pašas valdības ministra Tāļa Linkaita solījumu 2019. gada 29. jūlija braucienā uz Bolderāju, atbilstoši kuram vilcieniem jau vajadzēja būt nopirktiem un uz Bolderāju palaistiem. Tagad pienācis jau 2025. gads ar nākamajiem solījumiem, ka baterijvilcieni ne uz Bolderāju, bet vispār kaut kur pa Latviju mūs vedīšot 2029. gadā.
No kādreizējiem plāniem uz tagadējo lēmumu pirkt baterijvilcienus pāri palicis ES naudas dāvināšanas mērķis “Veicināt ilgtspējīgu daudzveidu mobilitāti pilsētās” ar pasākumu “Bezemisiju vilcieni”, kas tikšot sasniegts arī tad, ja šādi vilcieni braukās nevis pa Rīgu un Daugavpili, bet starp Rīgu un Daugavpili. Citiem vārdiem sakot, pāri palikusi Latvijai apsolīta nauda, kas ceļo no viena neizpildīta plāna uz nākamo plānu. Gan naudas, gan plānu tik daudz, ka Latvijas valdība it kā nesaprot, kādu naudu kurā projektā izmantot. Vilcienu pirkšanai būtu derējis Kohēzijas fonda finansējums, Reģionālās attīstības fonda finansējums un piedevām Atveseļošanas un noturības mehānisma nauda. 9. septembra lēmuma paskaidrojošajos dokumentos uzskaitīti dažādi valdību lēmumi pirkt šādus un vēl tādus baterijvilcienus, no kuriem nopirkts nav neviens.
Atšķirība starp plāniem un īstenību kļūst acīmredzama ari tad, ja plānošana attiecas uz daudz īsākiem laika nogriežņiem kā 2019.-2021.-2026. vai 2025.-2029. gads. Pagājušā gada “Noslēgumā” arī portāls nra.lv citēja atbildīgās amatpersonas, ka “nākamgad", t.i., šogad vilcienu satiksme ar Bolderāju varētu tikt atklāta no 1.septembra". (https://nra.lv/latvija/riga/478374-nakamgad-uz-bolderaju-vares-aizbraukt-ar-vilcienu.htm) Tagad aiz muguras ne vien 1. septembris, bet arī nra.lv nākamā ziņa, ka “termiņš tika pārlikts uz 2026. gada sākumu, bet nu jau runā par 2027. gadu".
Ja nepārskatāms, nesaprotams un nepaveicams izrādās tas, kas jāpaveic pārdesmit kilometrus garā dzelzceļa līnijā laikā no 2024. gada decembra līdz 2025. gada septembrim, tad sakritība starp 2025. gada lēmumiem un to izpildi 2029. gadā varētu būt neticami laimīga sagadīšanās.
