Par nacionālo partizānu ideju - intervija ar Aleksandru Kiršteinu

Pirms kāda laika publiskajā telpā uzvirmoja strīds par to, vai latviešu nacionālie partizāni aizstāvēja Latvijas iedzīvotājus 1949. gada deportācijās: vieni mēģināja iestāstīt, ka partizāni neesot reaģējuši uz šīm padomju varas nelietībām, savukārt otri apgalvoja, ka partizāni ne tikai aizstāvējuši nelaimīgos, bet arī skarbi atriebušies tiem padomju varas pārstāvjiem un līdzskrējējiem, kuri piedalījušies deportācijās.

Atbildes uz šo un daudziem citiem jautājumiem sniedz biedrības Domas spēks apgādā nule iznākusī grāmata Nezināmais karš. Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944.–1956. Nesen notikušajā šīs grāmatas prezentācijā piedalījās neticami daudz cilvēku, interese par šo izdevumu ir milzīga, taču lielākā daļa mediju nezin kādēļ nesteidzas pat pieminēt Nezināmo karu.

Neatkarīgā sarunājas ar vienu no grāmatas veidotājiem, iepriekšējā parlamenta sasaukuma deputātu Aleksandru Kiršteinu.

– Kas jūs pamudināja veidot tik apjomīgu grāmatu?

– Pats nāku no Piebalgas. Tur ir lieli meži, tie aiziet līdz Ogrei, un es no mazām dienām atceros daudzus stāstus par turienes partizāniem. Kad biju mazs zēns, Staļina laikos, piecdesmito gadu sākumā, redzēju, ka brauc krievu karavīru autokolonnas, – man teica, ka viņi brauc "tīrīt" mežus. 8. Saeimā vadot Ārlietu komisiju, dzirdēju, ka daudzi stāsta: Baltijas tautas ar ieročiem rokās esot astoņus gadus pretojušās padomju okupācijai. Taču es zinu, ka pēdējā partizānu kauja pret okupantiem norisinājās 1956. gadā. Tā notika bijušā leģionāra Zavadska vadībā.

– Zavadskis bija leģendāra personība.

– Jā. Viņam bija iesauka Pans. Latvijas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Vēvers rakstīja viņam vēstuli uz mežu, sak, nāciet no meža ārā, jūs traucējat padomju darbarūķiem celt sociālismu, mēs dosim jums dokumentus, varēsiet dzīvot. Zavadskim tiešām iedeva dokumentus, viņš devās uz Poliju pie mātes. Taču daudziem citiem gāja sliktāk: viņiem iedeva dokumentus, paspieda roku, nofotografēja, bet pēc dažām dienām klusi un mierīgi apcietināja un aizsūtīja uz Sibīriju. Pēdējais mežabrālis pieteicās 1957. gadā, tas bija Pēteris Sviklāns, viņu notiesāja uz 25 gadiem. Mana pirmā doma bija: sakārtot jautājumu par partizānu cīņām. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā man bija vairākas sarunas ar nacionālajiem partizāniem, ar leģionāriem, un cilvēki tā īsti vēl nemaz negribēja par to runāt, jo tikai nupat bija atjaunota Latvijas Republika, padomju karaspēks vēl atradās mūsu valstī. Īstais brīdis pienāca 2006. gadā, 8. Saeimas laikā, un toreiz Saeima vēl varēja kaut ko piešķirt konkrētiem mērķiem. Ar Zemnieku savienības atbalstu budžeta labojumos tika iestrādāts lēmums piešķirt līdzekļus nacionālo partizānu cīņu vietu apzināšanai. Un tā laiks no 2007. līdz 2009. gadam pagāja, vācot materiālus par nacionālajiem partizāniem.

– Daži Krievijas vēsturnieki apgalvo, ka latvieši neesot pretojušies padomju varai, nu, varbūt tikai viens otrs neapzinīgs mežabrālis esot bijis.

– Šī grāmata ir arī atbilde uz Kremļa pasakām par to, ka nekāda Baltijas valstu okupācija nav bijusi un ka mēs paši labprātīgi nobalsojām un pievienojāmies Padomju Savienībai. Gandrīz 14 000 partizānu – tie ir tikai zināmie cilvēki, un tas ir vairāk nekā viena divīzija, tad kā var runāt par latviešu nepretošanos padomju varai? Tā bija divpadsmit gadus ilga, apzināta, bruņota pretošanās padomju varai. Partizāniem bija strukturēta vadība, tā, piemēram, Vidzemes un Latgales nacionālo partizānu apvienība bija ar savu štābu, ar saviem laikrakstiem, partizāni klausījās radio raidījumus, jaunākās ziņas no BBC.

– Toreiz bija iespējas nodrukāt laikrakstus?

– Lielākoties drukāja ar rakstāmmašīnām, pēc tam pārkopēja. Rakstīja arī ar roku, pārkopēja ar koppapīru. Mazie izdevumi bija aptuveni pa piecdesmit eksemplāriem, lielos skaitīja simtos. 1951. gadā sāka raidīt Amerikas balss. Tā zināmā mērā bija partizānu traģēdija, jo viņiem tika iegalvots, ka patlaban notiek cīņa starp Rietumu demokrātijām un padomju tirāniju, tāpēc drīz vien Rietumi ies palīgā Latvijai un pārējai Baltijai.

– Britu un amerikāņu izlūkdienesta aktīva darbība Latvijā notika tūdaļ pēc Otrā pasaules kara beigām, kad darbam Latvijā vervēja bijušos latviešu leģionārus. Vēlāk šīs aktivitātes vairs nebija tik izteiktas. Bet kāpēc Rietumu raidstacijām vēl piecdesmito gadu sākumā vajadzēja uzturēt šo mītu par it kā tuvojošos palīdzību?

– Mums nav to materiālu, kas, iespējams, ir Lielbritānijas un citos arhīvos, tāpēc mēs pagaidām visu nezinām. Turpmāk mēs gribētu rakstīt par tiem latviešu patriotiem, kurus šeit iesūtīja kā britu un amerikāņu izlūkus. Kims Filbijs, britu izlūkdienesta, bet īstenībā krievu aģents, bija atbildīgs par šo patriotu vervēšanu un nogādāšanu Latvijā, un tieši viņa dēļ šos cilvēkus drīz vien apcietināja un vairākumā gadījumu nošāva. Dažus arī savervēja, piedraudot, ka pretējā gadījumā izrēķināsies ar viņu ģimenes locekļiem. Kad partizāni saprata, ka no Rietumiem nenāks nekāda palīdzība, daudzi iznāca no meža, legalizējās, daudzi mainīja savu identitāti, daudzus iznīcināja vai apcietināja.

– Vilim Samsonam, padomju sarkano partizānu vadonim, Krievijas vēstnieks nesen piešķīra īpašu, padomju uzvaras 65. gadadienai veltītu medaļu, savukārt latviešu mežabrāļi nereti tiek dēvēti par bandītiem: atrodas liecinieki, kuri stāsta it kā par mežabrāļu zvērībām.

– Ir zināms, ka bija izveidotas vairākas viltus partizānu grupas, ap desmit, piecpadsmit cilvēkiem katrā, ar mērķi – zagt, laupīt, dedzināt zemnieku mājas un slepkavot. Šo grupu dalībniekiem vajadzēja uzdoties par nacionālajiem partizāniem. NKVD tiešām labi organizēja laupīšanas, māju dedzināšanas un slepkavošanas procesu. Tas nav nekāds brīnums, ja pat Arāja grupā viens no zvērīgākajiem šāvējiem bija NKVD aģents Boriss Kinstlers. Viņš pēc tam aktīvi pratināja tos pašus Arāja brigādes locekļus. Tas ir interesants jautājums – kāpēc un kas mežabrāļus mēdz dēvēt par bandītiem? Tad man rodas tāds jautājums: cik tautā iemīļotie rakstnieki ir sarakstījuši grāmatas par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem? Cik filmu par viņiem uzņemts? Taču jāņem vērā arī tas, ka karā notiek kā jau karā, un iespējams, ka viens otrs mežabrālis arī nebija nekāds eņģelis. Bet Latvijā nevarēja nebūt partizānu kustība – šeit bija apstākļi, kas to veicināja.

– Piemēram?

– Lūk, viens piemērs. Arhīvā ir kāds dokuments, kas bija sastādīts Ludzā 1944. gada 24. augustā. Ludza kādu mēnesi jau atradās padomju okupācijas zonā. Tur jau bija nodibināta tā sauktā Latvijas PSR valdība. Kā jūs domājat, kas bija šīs leļļu valdības pirmais un galvenais uzdevums? Atjaunot tautsaimniecību? Nē, pirmais bija sastādīt padomju dzimtenes nodevēju sarakstu. Sarakstā bija 218 cilvēki, no kuriem 210 bija latvieši, – un tas notiek daudznacionālajā Latgalē. Ko iekļāva šajā "nodevēju" sarakstā? Leģionāru tur taču nebija, tie vēl karoja. Tie, kuri bija saistīti ar vācu armiju, noteikti atkāpās kopā ar to. Bagātos saimniekus izsūtīja jau 1941. gadā. Bet šajā "nodevēju" sarakstā katrs sestais bija mazpulcēns. Padomju aktīvisti izdomāja: šie bērni "fašistiskā režīma apstākļos" mācījās stādīt un sēt, un tas nozīmē, ka viņi varētu ar pārtiku atbalstīt mežabrāļus. Nākamie šajā sarakstā bija skauti, un viņi padomju varai bija ārkārtīgi bīstami: viņi lietus laikā prata iekurt uguni, staigāja pa mežiem, pazina dabu – izaugs, būs diversanti! Tad man ir jautājums: ko lai dara tie cilvēki, kuri redz, ka arestē viņu pusaudžus bērnus – par to, ka viņi mīl darbu un pazīst dabu? Dabiski, ka pieaugušie iet mežā. Tā ir mana atbilde tiem, kas teic, ka nevajag 16. martā iet un pieminēt leģionārus, sak, būtu Vācija uzvarējusi karā, Latvija neatkarību neatgūtu. Kā lai mēs to zinām – atgūtu vai neatgūtu? Bet mēs zinām to, ka Bangerskim 1944. gadā tika iesniegts Vācijai tālāk nosūtāms memorands, kurā bija pieprasīta Latvijas neatkarība.

– Jā, 1944. gada 22. martā 188 latviešu inteliģenti un sabiedriskie darbinieki uzrakstīja politisku manifestu, to iesniedzot Bangerskim. Šo manifestu bija palīdzējusi radīt tolaik nelegālu darbību uzsākusī Latvijas Centrālā padome. Lūk, daži punkti no šā vēsturiskā dokumenta, kas nepelnīti aizmirsts: "(..) 1. Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte. (..) 3. Latvijas valdības tuvākiem galvenajiem uzdevumiem jābūt: valsts

aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armijas iebrukumu (..)."

– Vai varat iedomāties, ka kāds no latviešu strēlnieku 130. divīzijas komandieriem iesniegtu Staļinam memorandu par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu?

– Tiešām nevaru. Tādu neprāti ātri vien aizvestu aiz stūra un nomaitātu.

– Nomaitāja ne tikai 1941. gada 14. jūnijā vai 1949. gada 25. martā – padomju varas laikā latvieši tika izvesti, arestēti un vienkārši nošauti katru gadu, katru dienu. Tāpēc cilvēki partizānos stājās pat 50. gadu sākumā. Pirmās lielās kaujas notika jau 1945. gadā. Interesanti, ka tieši lielajās kaujās partizāni nezaudēja, un tajā laikā čekisti saprata, ka viņi nevar uzvarēt atklātās kaujās. Tāpēc čekisti rīkojās viltīgāk, iefiltrējot vienībās viltus partizānus. Pēc tam bija aicinājumi uz viltus sarunām, bija ziņojumi par to, kur dodas partizāni, un tā tālāk. Bet ne jau tikai kaujas ir svarīgas – var pabrīnīties par situācijas un mērķu izpratni, kas piemita partizāniem: tie savos dokumentos rakstīja, ka viņu mērķis ir demokrātiskās Latvijas atjaunošana.

– Partizāni esot zinājuši, ka 25. martā notiks deportācijas, tad kāpēc viņi neaizstāvēja latviešus?

– Pirmām kārtām ne visi zināja, ka notiks deportācijas. Taču tie, kas zināja, tiešām glāba cilvēkus. Tā, piemēram, zinu, ka tā notika Jaunpiebalgas pagastā. Daudzi cilvēki, kuri tika paglābti, kopā ar visām ģimenēm devās mežos. Daudzkārt notika tā, ka partizāni uzbruka

izsūtītāju brigādēm. Jāņem vērā arī tas, ka partizānu kustība visspēcīgākā bija 1945./1946. gadā, piemēram, Gostiņos un Kabilē partizāni likvidēja padomju varu. Taču visbiežāk partizāniem pretī bija sarkanarmijas bruņutehnika un karavīru pūļi. Tāpēc pēc dažiem gadiem partizānu pusē bija lieli dzīvā spēka zaudējumi un kļuva arvien grūtāk veikt lielas militāras operācijas.

– Grāmata Nezināmais karš ir faktoloģiski bagāta un emocionāla. Bet kāds, jūsuprāt, ir tās galvenais uzdevums?

– Tā ir pierādījums, ka cīņa pret padomju okupāciju bija visas latviešu tautas cīņa, nevis dažu atsevišķu indivīdu izpausme. Kāpēc 1986. gadā varēja rasties tāda kustība kā Helsinki – 86, pēc tam arī LNNK un LTF? Tāpēc, ka dzīva bija ideja par neatkarīgu Latviju, un to uzturēja tieši nacionālie partizāni un atmiņas par viņu cīņu. Grāmata būs labs vēsturisks materiāls skolām.

Svarīgākais