Kāda alkoholiķa sieva atklātības brīdī reiz teica aptuveni tā: viņai griboties ar savu vīrieti arī lepoties, ne tikai, kauna pārņemtai, sarkt par viņa dzērājizdarībām. Nabaga sieviete bija izmisusi, bet cerību staru kā neredzēja, tā neredzēja – vismaz pagaidām kauns klājās biezā, necaurredzamā kārtā pāri tik tikko samanāmajiem lepošanās iemesliem.
Līdzīgi ir ar mūsu lielajiem un ne tik lielajiem politiķiem, kuri mums uz kādu laiciņu pielaulāti, – pilnīgi dabiska ir vēlēšanās ar viņiem vismaz kādreiz lepoties, bet nezin kāpēc ir tikai kauns, vilšanās un skumjas – par viņu neveiklo muldēšanu, par paštīksmināšanos, neatvairāmo vēlmi izcelties un sīkajiem meliem, par visām šīm lietiņām, kas tik raksturīgas alkoholiķiem.
Un nav pat runa par nasing spešaliem vai līdzīgu izteiku autoriem – tie jau klīniski gadījumi. Bet kauns ir par visu, ko dara politiķi, sākot no sīkumiem, beidzot ar blīkšķainu izgāšanos, un kauns līgani pāriet pilnīgā neizpratnē par viņu darbību, kas reizēm ir kā saindēta pērtiķa mētāšanās, reizēm – neglābjama narcisa muļķīgi mēģinājumi izpatikt spogulim un publikai, bet citkārt – paškritikas trūkumā ieslīguša indivīda slimīga pārliecība, ka viņš ir neaizvietojams.
Un tomēr reizēm atrodam patiesi lieliskas lietas un notikumus, ar ko lepoties un par ko priecāties. Tā, piemēram, pagājušās nedēļas nogalē sirsnīgi varējām pasmieties par diezgan atpazīstamu personu burziņu, kas notika Latviešu biedrības namā. Lūk, nesatricināmi sēž Solvita Āboltiņa, raugi, norūpējies savu vietu meklē Ģirts Valdis Kristovskis, un, re, principiālu nostāju pauž mūžam svītrainais Einars Repše. Vēl brīnišķīgāku šo Jaunā laika pasākumu darīja tukšvārdīgie lozungi par "nozagtu valsti" (Ģirts Valdis Kristovskis), par Latviju kā "pārtikušu un eiropeisku valsti" (Solvita Āboltiņa), par "modernu, eiropeisku un nacionālu valsti" (Sarmīte Ēlerte), kuru JL nu atnesīs uz paplātītes. Protams, atnesīs, tikai – balsojiet par mums oktobrī, balsojiet! Balsojiet vienoti par Vienotību!
Loģiski, ka šajā priekšvēlēšanu balagānā nevienam neienāca prātā sniegt konceptuālu analīzi par to, kur tagad atrodas valsts, kurp tā iet un vai pa īsto ceļu iet. Analīzes vietā bija dziļas un izjustas pateicības runas, veltītas Valdim Dombrovskim, jo viņš "pirms gada atteicās no vieglas dzīves Eiropā, lai aizvestu valsti no bezdibeņa malas uz stabila ceļa" (Solvita Āboltiņa). Šajā brīdī neviens nezin kādēļ nesaklausīja Sandras Kalnietes izsaucienus no vietas, ka arī viņa ir gatava atteikties no "vieglas dzīves Eiropā", lai glābtu Latviju. Toties premjeram visi turpināja pateikties tieši tādā pašā intensitātē. Lūk, ar ko mums tiešām bija jālepojas!
Kāzuss sanāca ar partijas dibinātāju Repšes kungu: viņš, nāvīgi apvainojies par sirdsdrauga Dana Titava izmešanu no partijas, izrieza krūti un aizgāja uz citu smilšu kasti spēlēties. Āboltiņa neraudāja, vien līdzsvaroti piebilda, ka Titavs atkabināts no partijas drezīnas tāpēc, ka nav mācējis uzvesties saskaņā ar statūtiem. Bet ļaunas mēles melsa, ka tā bija Āboltiņas kundzes kvēlākā vēlme – atbrīvoties no Titava, jo tad bargā kundze varētu valdīt bez visādu pelēko kardinālu ietekmes. Sak, mēs būsim vienoti savā Vienotībā, ja mums netraucēs vienoties par iekšējo ienaidnieku vienotu izmešanu. Nu, vai nav viens brīnišķīgs pasākums? Pat nelgas saprata, ka ir pamats lepoties ar tik augstu meistarību sasniegušiem kolhoza kluba aktieriem.
Ar ko vēl varētu palepoties? Noteikti ar Valsts prezidentu. Viņa preses dienesta vadītājas vietniece darīja mums, sabiedrībai, zināmu, ka prezidents dosies uz Maskavu, lai "parādītu Latvijas briedumu", un ka "ir jāveicina vēstures pētniecība un brīvas diskusijas par aktuāliem vēstures jautājumiem". Tiešām lepojos, ka mums ir nobriedusi un absolūti homogēna un pat koloīda sabiedrība, kas vienoti gaida Valsts prezidenta ierasmi bijušās Padomju Savienības metropolē. Mans lepnums turklāt ir pāri malām plūstošs sakarā ar brīvām diskusijām par vēstures jautājumiem. Tikai – kas piedalās šajās "brīvajās diskusijās"? Mēs vieni paši? Mēs un PSRS vēsturnieki? Mēs un "antifašisti", kas Rīgas ielās biezā slānī izdala Georga lentītes? Ai, kāda gan starpība, ja Valsts prezidents atgādina, ka "politiķiem, akadēmisko aprindu un tautsaimniecības pārstāvjiem ir jāaicina Latvijas sabiedrība uz atteikšanos no revanša vēstures jautājumos". Tātad, biedri letiņi, diskutējiet paši ar sevi!
Notikumus pārlapojot, sapratu, ka lepnuma iemeslu mums ir pārpārēm. Katrā ziņā daudz vairāk nekā tai nabaga alkoholiķa sievai, kura vientiesīgi cer, ka nodzertais mīlulītis reiz būs viņas lepošanās vērts objekts. Politiķi jau tagad tādi ir! Tiešām pārņem lepnums, ka vismaz kaut kādā distancē politiķi apsteidz alkoholiķus.