Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir ļāvis saprast, ka būtu gatavs doties uz Maskavu šā gada 9. maijā, kad tur notiks t.s. uzvaras dienas svinības.
Tikai viena nelaime: viņš vēl neesot saņēmis ielūgumu ierasties uz šiem svētkiem, Igaunijas prezidents pauda intervijā laikrakstam Eesti Paevaleht. "Taču pirms pieciem gadiem, kad Maskavā tika atzīmēta 60. gadadiena kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju, es teicu, ka Igaunijas prezidentam būtu jāpieņem ielūgums piedalīties šajā pasākumā," viņš atgādināja laikrakstā. Toreizējais Igaunijas prezidents Arnolds Rītels šo ielūgumu noraidīja. Tieši tāpat izdarīja arī Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Vienīgā, kas aiztecēja uz Maskavu, bija mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Tas, ka šādi kaimiņvalsts prezidenta paziņojumi nav paredzēti lietošanai tikai iekšpolitiskajā ķēķī, ir skaidrs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ilvess nav iekāpis prezidentūrā, izlēkdams no nejauši garām skrienošām kamanām: Ilvess ir igauņu bēgļu pēctecis, dzimis Zviedrijā, izglītību ieguvis ASV – Kolumbijas un Pensilvānijas universitātēs, viņš ir bijušais Radio Brīvā Eiropa žurnālists, Igaunijas vēstnieks ASV, Kanādā un Meksikā, Igaunijas ārlietu ministrs, diplomāts, eiroparlamentārietis, visbeidzot – valsts prezidents kopš 2006. gada 9. oktobra.
Šobrīd prezidenta Ilvesa ārpolitika krasi pagriezusies uz austrumiem. Vai tas nozīmētu Igaunijas vēlmi pragmatiski samierināties ar kaimiņu būšanu, sak, bada laikos jāsadarbojas arī ar tiem, kas vēl vakar šķituši šaubīgi? Bet tā samierināšanās izskatās dīvaina, sevišķi tāpēc, ka pirms trim gadiem Ilvess dziedāja gluži citā toņkārtā.
Intervijā raidstacijas BBC krievu programmai Ilvess 2007. gada februārī paziņoja, ka "Bronzas kareivja piemineklis Tallinas centrā aizskar igauņus, jo tiek uztverts kā piemineklis masu slepkavībām". "Krievija joprojām nav atzinusi faktu, ka tādās valstīs kā Igaunijā padomju režīms nogalināja un terorizēja cilvēkus. (..) Runājot par atbrīvošanu no nacistiem, Maskava aizmirst, ka igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un poļiem tas nozīmēja simtiem tūkstošu cilvēku deportāciju un desmitiem tūkstošu sodīšanu ar nāvi, un Katiņas slaktiņu, to mums nozīmē Padomju Savienība, nevis atbrīvošanu no fašisma," piebilda Ilvess. Komentējot Igaunijas un Krievijas attiecības, viņš norādīja, ka tikmēr, kamēr Krievija turpinās glorificēt savu padomju laiku vēsturi, saglabāsies problēmas abu valstu attiecībās, tāpat kā gadījumā, ja Vācija iedomātos glorificēt savu nacistisko pagātni, tai būtu problēmas ar citām valstīm. "Ja valsts glorificē savu totalitāro pagātni, problēmas ir nenovēršamas," pārliecinoši pauda Igaunijas prezidents.
Cilvēki, uzzinājuši lepnā igauņa stāju, aplaudēja. Vismaz domās. Pēc Tallinā notikušā grautiņa, kurā apdzērušies "patrioti" demolēja galvaspilsētu, "aizstāvot" bronzas pieminekli, daudzi bija pārliecināti, ka tikai tāda – pašcieņas pilna – var būt valsts prezidenta nostāja, vērtējot naidīgo spēku ekspansiju Igaunijā.
Tagad Tomass Hendriks Ilvess apgalvo, ka būtu nepareizi un pat muļķīgi pārmest kādam izcīnīto uzvaru. "Mēs taču lepojamies ar savu uzvaru Atbrīvošanas karā, bet Krievija lepojas ar savu uzvaru Otrajā pasaules karā," viņš prāto. Nezinu, kā uz šādiem salīdzinājumiem reaģē Igaunijas sabiedrība, taču Latvijā tas būtu skandāls vismaz vēsturiskā aspektā, ja prezidents Valdis Zatlers liktu vienādības zīmi starp Latvijas Brīvības cīņām un staļiniskās Padomju Savienības okupantu pārgājieniem teju pāri visai Eiropai.
Turklāt Ilvess, pieņemu, lieliski zina, ka tā nebija Krievija, kas uzvarēja Otrajā pasaules karā, bet gan Padomju Savienība. Savukārt 9. maijā – toreiz, 1945. gadā – Maskavā mauzoleja tribīnēs stāvēja masu slepkava Staļins kopā ar tādiem pašiem neliešiem, piemēram, ar Vsevolodu Merkulovu, kurš personiski vadīja Katiņas slaktiņu, par kuru 2007. gadā tik tēlaini izteicās Ilvesa kungs.
Pragmatisku apsvērumu dēļ Ilvess, protams, var ar ilgošanos lūkoties uz Maskavas pusi, gaidot ielūgumu pastāvēt uz tiem pašiem mūriem, kurus savulaik apdvesuši visādi staļini un merkulovi. Bet diez vai ar labu atmiņu apveltītie šodienas Krievijas vadoņi viņam atvēlēs labāko vietu šajās tribīnēs: Ilvesa kungam pieminēs gan Bronzas kareivi, gan pēc tam sekojošās intervijas. Droši vien sekos diplomātiska nožēla, un gan jau tad ierādīs prezidentam vietiņu, kā saka, trešā balkona pēdējā rindā, vēl tālāk, nekā sēdēja mūsu sūtne Maskavā 2005. gada 9. maijā. Protams, ja vien Ilvesu uz turieni uzaicinās. Tiešām interesanti, ka pat krieviem nepatīk pēkšņi attapušies kažoka metēji.