Kurā vietā pieminēt kritušos?

 

Diskusijā par leģionāru piemiņas dienas nepieciešamību piedalās Raivis Dzintars, partijas Visu Latvijai! līderis, un Jānis Kuzins, Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis.

Pirmais ik gadu rīko skaistus piemiņas svētkus dzīvajiem un aizsaulē mītošajiem latviešu leģionāriem, otrs aktīvi piedalās 9. maija antifašistiskajos pasākumos.

Elita Veidemane: – 16. martā, latviešu leģionāru piemiņas dienā, latviešu karavīri, izgājuši cauri karogu alejai, noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, savukārt tā saucamie antifašisti, stāvēdami gar malām, tajā laikā svilpj un apsaukājas. Vajag vai nevajag 16. martā pieminēt latviešu leģionārus?

Raivis Dzintars: – Šai sarunai piekritu tikai tāpēc, ka ļoti cienu Neatkarīgo Rīta Avīzi. Citādi to nebūtu darījis, jo 16. martam tiek pievērsta pārāk saasināta uzmanība, ko noteikti nevēlas ne leģionāri, ne viņu atbalstītāji. Tas, ko vēlētos partija Visu Latvijai!, ir – bez liekas publicitātes pateikt paldies saviem karavīriem. Veids, kā to izdarīt, ir otršķirīgs, un to var noteikt vienīgi paši leģionāri, viņu tuvinieki vai atbalstītāji, nevis kaut kādas antifašistu organizācijas. Visu Latvijai! šos plānus vienmēr ir saskaņojusi ar leģionāru organizācijām, un tradīciju 16. martā iet cauri karogu alejai savulaik ierosināja latviešu karavīrs Nikolajs Romanovskis, un to mēs darīsim neatkarīgi no tā, vai kāds pa malām ālēsies. Mēs vienmēr pieminēsim cilvēkus, kuri bija gatavi atdot savu dzīvību par Latviju, un tas ir mūsu svēts pienākums – pateikt šiem cilvēkiem paldies.

Jānis Kuzins: – Mēs esam definējuši, ka neesam pret to, ka tiek pieminēti karā kritušie, jautājums tikai – kur to darīt. Leģionāri taču var braukt uz Lesteni. Mēs katru gadu esam nākuši ar iniciatīvu – nofinansēt leģionāriem autobusu, lai Lestenē pieminētu tos laikus. Brīvības piemineklim vispār nav nekāda sakara ar leģionāriem un 16. martu. Tie, kas cēla pieminekli, dzīvoja pavisam citā laikā, pēc tam nāca viena okupācija, pēc tam otra, un Brīvības piemineklis nesimbolizē ne sarkanarmiešus, ne leģionārus, un šis piemineklis tika celts pavisam citiem mērķiem. Mans vectēvs, piemēram, karoja sarkanajā armijā, taču savulaik bija viens no ziedotājiem šim piemineklim.

R.Dz.: – Man ir retorisks jautājums. Ja partija Visu Latvijai! piedāvātu, piemēram, Kabanova kungam finansēt atgriešanos etniskajā dzimtenē, interesanti, vai viņš izmantotu šo piedāvājumu? Tas pret jūsu piedāvājumu sponsorēt leģionāru nokļūšanu Lestenē.

Elita Veidemane: – Kuzina kungs, kam konkrēti jūs piedāvājāt autobusu?

J.K.: – Mēs katru gadu publiski leģionāriem to piedāvājam. Neviens gan uz šo piedāvājumu neatsaucās.

R.Dz.: – Tas ir amorāli: antifašistu biedrība, kam ar fašismu ir simtreiz lielāks sakars nekā latviešu leģionāriem, piedāvā autobusu braucienam uz Lesteni! To visu var izdarīt gan Latvijas valsts, gan leģionāru organizācijas.

J.K.: – Un kāpēc tad tās to nedara?

R.Dz.: – Kā – nedara? Dara! Mēs palīdzam leģionāriem visos iespējamos veidos, turklāt ne tikai 16. martā, bet visu laiku. Un tas, ka mēs ar šiem cilvēkiem saskaramies ikdienā, ļauj mums ar pilnu atbildību teikt, ka vienīgā viņu karošanas motivācija bija sarkanbaltsarkanais karogs. To apgalvo ne tikai leģionāri, to atzīst arī vēsturnieki. Un tāpēc uz jautājumu – kāpēc leģionāri ir pie pieminekļa? – atbilde ir vienkārša un loģiska: ikvienam cilvēkam, kam ir dārga Latvijas neatkarība, Brīvības piemineklis ir vissvētākā vieta Latvijā. Svēta ir arī Lestene, taču tikai leģionārs pats izvēlēsies, kur viņam likt ziedus – pie Brīvības pieminekļa vai Lestenē. Un tur ne Kotovam, ne Kabanovam un pat ne Kuzinam nebūs nekādas teikšanas.

J.K.: – Tad jautājums: kāda teikšana ir Raivim Dzintaram – svinēt 9. maiju vai ne? Mēs arī atbalstām savus veterānus, kopjam kapus, braukājam ar dāvanām pie veterāniem...

R.Dz.: – Braukājiet! Mums nekas nav pret to, ka jūs pieminat savus karavīrus, tikai – nepropagandējiet totalitāru režīmu, kas Latvijas valsti uz 50 gadiem faktiski bija iznīcinājis.

J.K.: – Arī Hitleram bija totalitārais režīms.

R.Dz.: – Mēs uzskatām, ka abi režīmi – Hitlera un Staļina – bija vienādi noziedzīgi. Mēs vēlamies, lai sveši un naidīgi spēki nepropagandētu lielvaru tieksmes un tendences, kas 9. maijā diemžēl notiek regulāri.

J.K.: – Tas notiek arī 16. martā.

Elita Veidemane: – Nekā tamlīdzīga. Neviens leģionārs šajā diena nekad nav nesis nacistiskās Vācijas vadoņu portrejas vai dižojies ar vācu armijas regālijām vai ordeņiem. Savukārt 9. maija pasākuma dalībnieki vicina noziedznieka Staļina bildes, sirpjāmurotos karogus un izrāda savus sarkanarmijas ordeņus. Bet runa ir par ko citu. Jūs, Kuzina kungs, teicāt, ka Brīvības piemineklim nav nekāda sakara ar latviešu leģionāriem. Bet kāds sakars ar 9. maiju ir Pārdaugavas parciņam, kur pulcējas jūsu veterāni? Vai tikai tāds, ka 80. gados tur tika uzcelts tā saucamais uzvaras piemineklis, kuru nu dēvē par nepareizi nodrāzto zīmuli?

J.K.: – Ko jūs teiktu, ja sarkanarmijas veterāni

9. maijā pulcētos pie Brīvības pieminekļa? Un ko teiks Visu Latvijai!, ja antifašistiskā komiteja šajā dienā sarīkos koncertu pie Brīvības pieminekļa – par godu tiem latviešu karavīriem, kas karoja 130. korpusā padomju armijas pusē?

R.Dz.: – Tie, kuri karoja 130. korpusā, nekad neies bļaustīties un svilpt pie Brīvības pieminekļa, un pretējās pusēs karojušie nereti ir paspieduši cits citam roku, sakot – jā, tāda ir traģiskā vēsture. Leģionāriem pretnostatījumā ir tikai huligāni un lielkrievu šovinisma propagandas pārņemti indivīdi.

J.K.: – Arī 9. maijā mēs redzam svilpotājus, kas atrodas pie uzvaras pieminekļa.

Elita Veidemane: – Diez ko tur nepasvilposi... Bet kāds tam parciņam sakars ar 9. maiju?

J.K.: – Piemineklis celts par godu padomju armijai – atbrīvotājai.

Elita Veidemane: – Pēckara gados tur notika atbaidoši pretīga eksekūcija – vācu ģenerāļu sodīšana ar nāvi pakarot. Paraugtiesa, kā mēdz teikt, pārauga paraugpakāršanā. Tiešām, īstā vieta svinēšanai.

J.K.: – Jā, tur tika sodīts augstākais nacistu ešelons. Un kara uzvarētāji līdzīgas tiesas prāvas vadīja arī citur.

R.Dz.: – Būtisks moments, ko kļūdaini izmanto tā saucamie antifašisti: mēs bijām uzvarētāji, un uzvarētājus netiesā. Tomēr Latvija šodien ir neatkarīga valsts, un arī leģionāri cīnījās par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, nevis par hitlerisko Vāciju, nevis Padomju Savienību, līdz ar to viņi šodien ir uzvarētāji – nevis jūs, antifašisti.

Elita Veidemane: – Kuzina kungs, vai jūs zināt, ka latviešu leģionāri tūdaļ pēc kara tika atzīti par nevainīgiem un ka viņi Nirnbergas prāvā apsargāja nacistiskos noziedzniekus?

J.K.: – Jā, tas ir zināms.

Elita Veidemane: – Tad kā jūs skaidrojat šo fenomenu – sabiedrotie attaisnoja leģionārus un uzdeva viņiem apsargāt nacistus, savukārt šodien visādi antifašisti apsaukā leģionārus par fašistiem?

J.K.: – Vienmēr jāatdala parastais karavīrs no vadības.

Elita Veidemane: – Kuri no latviešu leģionāru vadības bija noziedznieki?

J.K.: – Varbūt ne no pašiem leģionāriem, bet no tiem, kuri bija SD spēkos, Arājs, piemēram.

Elita Veidemane: – Arājs nebija leģionārs.

R.Dz.: – Jūs jau ejat pret leģionāriem, ne SD.

J.K.: – Bet mēs nesvilpojam! Nav tā, ka antifašistiskā komiteja organizētu kaut kādus svilpotājus. Mēs neesam pret to, ka kāds kaut ko svin 16. martā. Bet mēs protestējam pret to, ka leģionāri pulcējas pie Brīvības pieminekļa.

Elita Veidemane: – Bet arī jūs pieteicāt savu pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa.

J.K.: – Tikai tāpēc, ka pieteica no otras puses. Ja tur nebūs leģionāru, tad tur nebūs arī antifašistu. Starp citu, kā tagad var zināt, kurš par ko karoja?

R.Dz.: – Ir pietiekami daudz liecību un dokumentu, kas apliecina leģionāru motivāciju karot. Piespiedu mobilizācija bija vēsturiska traģēdija. Bet jums kā izglītotam cilvēkam vajadzētu zināt, ka leģionāri cīnījās nevis par Hitleru, bet gan par to, lai neatgriežas Baigais gads – 1940. Savukārt tas, ko es dzirdu 9. maija pasākumos, ir vistīrākā padomju propaganda. Leģionāru pasākumos jūs neatradīsiet nevienu citu simboliku kā vien Latvijas karogu. Mūsu politiķi baidās pieminēt leģionārus, jo politiķus lielākoties interesē tas, kā piebāzt kabatas, kā paspīdēt preses priekšā, kā noslēpt kompleksus.

J.K.: – Tieši tāpat arī antifašistiskā komiteja pieminēs savus karavīrus.

R.Dz.: – Nu bet dariet to. Es saprotu, jums jātaisa savs politiskais kapitāls, bet nebāzieties iekšā 16. martā! Sviniet savus svētkus, bet netaisiet provokācijas 16. martā, tērējot nodokļu maksātāju naudu, jo dažu trako dēļ, kurus esat sakūdījuši, šajā pasākumā jāpiedalās visādām specvienībām, lai nodrošinātu mieru un kārtību.

Elita Veidemane: – Nesaprotu, kādā veidā kaut kādi antifašisti grasās noteikt, kam pulcēties vai nepulcēties pie Brīvības pieminekļa? Tā ir latviešu tautas svētvieta, un latviešu karavīriem ir tiesības iet un nolikt tur ziedus.

J.K.: – Jūs varat uzskatīt, ko vien vēlaties. Mēs svinēsim svētkus 9. maijā.

Elita Veidemane: – 9. maijs nav latviešu tautas vispārēja svētku diena. Tas ir tikai smags atgādinājums par 50 gadu ilgušo okupāciju.

J.K.: – Ja nebūtu padomju okupācija, būtu vācu okupācija.

R.Dz.: – Tas ir vairāk nekā muļķīgi – mēģināt noskaidrot, kura okupācija būtu labāka.

Elita Veidemane: – Kāpēc sevi saucat par antifašistisko komiteju? Jūsuprāt, Latvijā atdzimst fašisms?

J.K.: – Sauciet kaut vai par antinacistisko komiteju. Tagad vietām var redzēt, ka atdzimst nacisms.

Elita Veidemane: – Tad jums jābrauc uz Krieviju. Tur neonacisms zeļ un plaukst. Latvijā nacistu nav, ja nu vienīgi par tādiem varētu uzskatīt dažus nacionālboļševikus. Ja esat antifašisti, tas nozīmē, ka cīnāties pret fašistiem. Kur tad tie ir? Leģionāru gājienā ieraudzījāt?

J.K.: – Bet viņi dienēja nacistiskās armijas sastāvā! Ir daudz starptautisku organizāciju, kas uzskata: tādiem gājieniem nav jābūt.

Elita Veidemane: – Šo propagandu galvenokārt uztur Krievija. Mēs būtu pēdējie gļēvuļi, ja pateiktu: ak, jūs tā uzskatāt, nu labi, tad arī mēs uzskatīsim, ka leģionāri ir nacisti. Jau sen ir pierādīts, ka viņi tādi nav bijuši un nav arī tagad, tāpēc pietiek par to runāt. Ir tikai divas nelaimes: pirmkārt, mūsu rīcībā nav tik spēcīgu propagandas ieroču, lai to visaptveroši parādītu pasaulei, otrkārt, mūsu politiķi ir pārāk gļēvi, lai par to runātu.

R.Dz.: – Varbūt Kuzina kungu par leģionāru karošanas iemesliem pārliecinās Latvijas kompartijas centrālkomitejas locekļa Diega 1943. gada 25. aprīļa ziņojums, kurā viņš apgalvo, ka "latviešu karavīrus nevar uzskatīt par simpatizējošiem Hitleram, daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē", un "šādi noskaņojumi izpaužas visā tautā". Ja cilvēki bija gatavi ziedot dzīvību par Latviju, vai jums kā Latvijas pilsonim nešķiet, ka tas ir nepareizi – traucēt šiem cilvēkiem atrasties pie Brīvības pieminekļa 16. martā, pieminot vistraģiskākās un varonīgākās kaujas pret sarkanarmiešiem? Vai jums nav kauna tā uzvesties?

J.K.: – Nē, nu, mēs pārstāvam konkrētu veterānu grupu, kas uzskata, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa nedrīkst neko darīt.

Elita Veidemane: – Izskatās, ka jūs uzstājaties kā Brīvības pieminekļa aizstāvji. Kam jūs to sargājat? Vai sev? Mēs neesam to lūguši ne antifašistiem, ne citiem okupācijas atgādinātājiem. Un kāda padomju armijas veterāniem daļa gar latviešu leģionāru piemiņas dienu?

J.K.: – Vienkārša daļa: Brīvības piemineklis simbolizē brīvību ne tikai no komunisma, bet arī no nacisma.

Elita Veidemane: – Mēs jau noskaidrojām, ka leģionāri nebija nacisti.

J.K.: – Man, piemēram, nav skaidrs, kādā veidā dažādi svētki un piemiņas brīži – 16. marts vai 4. maijs – varētu palīdzēt izvest Latviju no krīzes.

Elita Veidemane: – Tiešām, kā gan 9. maija dzertiņš varētu palīdzēt Latvijai izkļūt no krīzes?

R.Dz.: – Jūs, Kuzina kungs, varētu izdarīt Latvijai daudz laba, ja caur krievvalodīgajiem medijiem mēģinātu atturēt savus antifašistus no došanās uz Brīvības pieminekli tad, kad uz turieni iet latviešu leģionāri.

Elita Veidemane: – Ja Kuzina kungs krievvalodīgajos medijos uzstāsies ar ierosinājumu neiet un nesvilpt, domāju, ka antifašisti un to līdzskrējēji viņu pašu izsvilps.

J.K.: – Ja mūsu tur nebūtu, Krievijas propagandas mašīna parādītu, ka Latvijā tiešām ir tikai nacisti. Tā kā mēs tur esam, tas nozīmē, ka ir viedokļu dažādība.

Elita Veidemane: – Viedokļu dažādība vienugad izpaudās svītrainos trakomājas tērpos ievīstījušos plānprātiņu izraisītās nekārtībās. Pasaule tiešām saprata šo viedokļu dažādību.

R.Dz.: – Pirms 16. marta mēs vienmēr aicinām žurnālistus nereklamēt partiju Visu Latvijai!, mēs gribam mierīgi nolikt ziedus un pieminēt leģionārus. Mums nav nepieciešama nedz viedokļu dažādība, nedz vienādība: mēs savu pārliecību esam pauduši, un tā nemainīsies.

 

Rīgas namu pārvaldnieks