No Skrundas puses saņēmu savas draudzenes Intas vēstuli.
Raugi, ko viņa rakstīja: "Ziņās dzirdēju, ka Saeimas deputātiem viņu kafejnīcā pārdošanā ir laša un stores ikri. Nu, vai nav skaisti? Es padomāju: viņi taču varētu solidarizēties ar teltīs mītošajiem un apmainīties ar ēdienkartēm. Iedomājies, kā mūsu vārds noskanētu pasaulē: "Sensācija! Latvijas streikotāji pilnām mutēm loka iekšā ikrus, kamēr nabaga deputāti slapjām mugurām, galvas nepacēluši, strādā un domā, kā vairot tautas labklājību!" Kad prezidents Zatlers (mūsu izdzīvošanas svētku galvenais virsvadītājs!) viesojās Kuldīgā, intervijā vietējam laikrakstam viņš sacīja apmēram tā: nesēdiet rokas klēpī salikuši, kaut ko domājiet un dariet, kaut vai cepiet mājās kūkas un pārdodiet! Es kā bezgala apzinīga un valstij lojāla pilsone klausu savam vadonim uz vārda. Tā kā man ir virtuve, kurā tiek gatavota produkcija, ko realizēju savā bistro, nolemju izpeldēt dziļākos ūdeņos un tirgot savu produkciju kādā no Skrundas veikaliem, varbūt arī kādā lauku veikalā. Bet – ak, vai! Izrādās, lai tirgotu tādu valstiski slepenu un īpaši stratēģiski svarīgu lietu kā biezpienmaizītes un speķa pīrādziņi, vajag atsevišķu virtuvi (!), kur gatavot šo slepeno objektu. Nu, skaisti! Kārtējo reizi sapratu, ka pārgudrās pļurkstēšanas par atbalstu uzņēmējiem ir bāžamas kaķim zem astes. Zatleram novēlu ik rītu iesākt ar glāzi tīra ūdens – lai smadzenes sāk darboties, savukārt Saeimas deputātiem – kaut jūs ātras kājas piemeklētu no tās ikru ēšanas! Apsveicu Tevi ar pirmo īsto šāgada sniegu! Ir tomēr uz pasaules lietas, ko šie mums nevar atņemt."
Tāds skumji ironisks vēstījums. Šādā toņkārtā, šķiet, domā ļoti daudzi cilvēki: kad vairs nav spēka sašust un šausmināties par valstij uzspiesto ārprātu, kuru bez mitas kultivē gan valdība, gan parlaments, atliek tikai pasmaidīt pašiem par sevi. Skrundas puses Inta ir kā vidējais aritmētiskais daudziem jo daudziem latviešiem (ceru, ka viņa nedusmosies par šo salīdzinājumu): Inta cīnās ar trūkumu, strādā, sevi nežēlojot, liek santīmu pie santīma, lai skolotu savas divas meitas, mīl savu novadu, savu Latviju, negrasās doties pasaules laimes meklējumos ("Mani neviens tur negaida!") un... brīdi pa brīdim sabrūk bezspēkā, kad dzimtās zemes ierēdņi savā burta kalpībā atkal un atkal liek viņai kāju uz rīkles par laikus nesamaksātajām nodokļu kapeikām...
Varbūt Inta ir uz zaļāka zara – salīdzinājumā ar tiem, kuri jau sen ir grāvmalē. Taču noteikti viņai ir nesalīdzināmi grūtāk nekā tiem, kuri nav izgājuši cauri traģiskiem pagātnes šausmu mirkļiem: Intai vīru pirms dažiem gadiem atņēma slepkavas. Tā nu viņa sitas viena pati: ceļmalas ēstuvītē pārdod paštaisītas picas, biezpienmaizītes, speķa pīrādziņus un kafiju.
Bet ne jau par to šī dziesma: uzsvaru lieku uz vārdkopu "atbalsts uzņēmējiem", kas ilgu laiku tika plivināta kā liekulīgs valdības priekšautiņš, lai noslēptu patiesos plikos mērķus, par kuriem vienojusies šī valdība un laupītāji no visādiem valūtfondiem. Neviens nav ieinteresēts, lai Latvija attīstītos kā patstāvīga neatkarīga valsts, kurai ir sava ražošana, savs eksports un, piedodiet, savs pašlepnums par nacionālo produktu.
Nule t. s. starptautiskie aizdevēji piekodināja, ka Latvijā nedrīkst īstenoties nekādi privātās partnerības projekti, un tas nozīmē ilgstošu, ja ne bezgalīgu ekonomisko stagnāciju. Un šim "piedāvājumam" bez mulsuma un pārdomām piekrita mūsu pašaizliedzīgās valdības vadītāji! Nu, nevajag te nekādus vietējos uzņēmējus, vēl jo vairāk – atbalstu šādiem uzņēmējiem! Pietiks, ja te izaugs labi kalpi, vergi, iztapoņas, pielīdēji, trauku mazgātāji, kurpju spodrinātāji un pakaļu bučotāji – sauciet, kā gribat. Pietiks, ja te būs gana laba miskaste Eiropas mēsliem un Amerikas cietumniekiem. Skumji, ka, valdībasprāt, mēs neesam pelnījuši neko vairāk kā būt par atkritumu zemi, kuras iedzīvotāji tikai dzied, gana zilas govis un raudādami liek puķes pie Brīvības pieminekļa.
Būs gana, ja spēsim pareizi izlasīt Eiropas regulas par gaļu, kas jākūpina nevis alkšņa dūmos, bet gan dūmu aromatizatoros, par to, ka pīrādziņi jācep citā krāsnī, ne tajā, kurā tikko cepusies gaļa, par to, ka šprotes patiesībā ir indīgas, tāpēc izbeidzamas kā suga. Vai Valsts prezidents nezina, kādā situācijā patiesībā ir nonākuši Latvijas uzņēmēji? Vai viņš nezina par absurdiem, kādus izplata sterilie ES birokrāti, kuri droši vien nav ēduši neko vairāk par sojas gaļu un uzpūstu maizi? Ja nezina, tad varbūt der parunāt ar uzņēmējiem – pārtikas ražotājiem, un runa jau nav tikai par Intas pīrādziņiem vien, runa ir par pazemojošajiem un stulbajiem noteikumiem, kurus bīda ES un pazemīgi pieņem mūsējie burta vergi, kuri – kā parasti – vēlas būs svētāki par Romas pāvestu.
Iespējams, ka esmu utopijas sludinātāja, taču gribētos sagaidīt, ka visi – sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar reņģu vērēju – skaidrā latviešu valodā pateiktu: zini, ko, ES, mēs savus pīrāgus cepsim tā, kā uzskatīsim par vajadzīgu! Pretējā gadījumā baidos, ka drīz sagaidīsim Eiropas gudriniekus norādām, ar kādām lupatām drīkstam apslaucīt ārzemnieku apčurāto Brīvības pieminekli. Tiešām, ko mistkastniekiem vairāk vajag – tiem pietiks ar Eiropas kungu norādēm.