Ir bijuši daži LTV 100. panta raidījumi, kas izsaukuši diezgan lielu viļņošanos gan skatītāju, gan ekspertu pulkā, un tāds bija arī laidiens ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un trim žurnālistiem – Kārli Streipu, Arni Krauzi un Paulu Raudsepu. Jautājumi, ko Neatkarīgās redakcija saņēma pēc raidījuma, bija dažādi, piemēram, "kā jūs domājat – vai žurnālistu atlasi veica pati eksprezidente?", "interesanti, vai jautājumi tika saskaņoti jau iepriekš?", "kāpēc Freibergas kundze atbild tik juceklīgi vai vispār neatbild?"
Neatbild uz jautājumiem
Mūsu ieteikums bija: šie jautājumi jāuzdod TV vadībai, raidījuma žurnālistiem vai pašai eksprezidentei, ne mums. Taču interese par šo raidījumu rezonēja līdz ar daudziem citiem notikumiem valstī, tāpēc uzklausījām gan ekspertus, gan skatītājus. Lielākā daļa aptaujāto skatītāju bija vienisprātis, ka tik iztapīga žurnālistu komanda sen nebija redzēta. Kāpēc netika uzdoti eksprezidentei neērti jautājumi? Ja kundze ir tik kristāltīra, kā pati sevi spēlē, kāpēc, piemēram, viņa neatbildēja uz jautājumu, vai pati arī nav vainojama situācijā, kādā patlaban ir mūsu valsts? Arņa Krauzes jautājums bija saldi komplimentārs, savukārt Kārļa Streipa piezīme tik ziepjaina, ka nekas cits jau kundzei neatlika kā vien smaidīgi atpļāpāties.
Pēc tādiem skatītāju vērtējumiem atgādināsim sarunu TV studijā. Arnis Krauze: "Freibergas kundze, (..) es to teikšu ar milzīgu ironiju, bet es pat nezinu, vai mēs tā varam ar jums pie viena galda sēdēt, jo nesen (..) Ventspils mēram Aivaram Lembergam vaicāja, kurš, viņaprāt, ir vainīgs pie šīs milzu krīzes, kas šobrīd ir Latvijā, un viņš kā vainīgo nosauca mums visiem labi zināmo vārdu Vaira Vīķe-Freiberga. Jūs, lūk, neesat izmantojusi iespēju, neesat viņu izvirzījusi par premjeru, lai gan varbūt bija tāda iespēja. Jūs izvirzījāt Kalvīti, citus politiķus. Kā tad ir ar to vainu par krīzi?" Kārlis Streips: "Es tikai piebildīšu, ka, tā kā jūs to neizdarījāt, es esmu ļoti priecīgs sēdēt ar jums pie viena galda."
Uz šiem saldumiem Vīķe-Freiberga neveiklā un nepareizā latviešu valodā atbildēja: "Jūs ziniet, pēc Latvijas Satversmes jāsaka tā: prezidentam ir tāds izdevības loks, kurā parādīt savu varu var tajā brīdī, kad viņam jānosauc jaunais premjerministrs. Bet, ja skatās pēc būtības, kāda ir viņa rīcības brīvība, nu tad viņu stipri vien ierobežo tas sastāvs, ko vēlētāji ir iesēdinājuši Saeimā. Jo tā ir tā kāršu kava, ar kuru vien ir iespējams rīkoties, un no tiem 100 deputātiem kaut kādā veidā ir jādabū pietiekams balsu skaits, kas kādu valdību atbalstītu. Toreiz, kad bija mana kārta nominēt Kalvīša kungu, ja nemaldos, es kopā veselus sešus savulaik esmu nominējusi, tad, lūk, bija tāda situācija, ka Lemberga kungs un viņa partija ZZS aktīvi atbalstīja šo kandidatūru un iestājās šajā koalīcijā. Ja Lemberga kungs uzskata, ka tas posms Latvijas vēsturē bija tas atbildīgais, tad viņš tur ir ļoti nopietns līdzspēlētājs."
Viss gandrīz gludi, tikai – kur atbilde uz Arņa Krauzes jautājumu?
Aukstas kājas un šampanietis
Pēc šīs pļāpāšanas Arnis Krauze pieķērās citai tēmai: "(..) Šodien intervijā Latvijas Radio ģenerālprokurors Maizītis pirmo reizi tā oficiāli atzina, ka ir šīs saucamās stipendiātu burtnīcas. (..) Jūsuprāt, vai šo lietu vispār izdosies atšķetināt?"
Eksprezidentes kundze turpināja peldēt, iekuģojot arvien dziļākā purvā: "Man ir lielas raizes par to, vai ar mūsu tiesu praksi un ar mūsu likumdošanas stadiju, kādā viņa ir, vai tas izdosies. Man jau visas prezidentūras gadus ir licies, ka prasības pret izmeklētājiem, ko uzstāda Latvijas tiesas, ir pārāk augstas. Es domāju, ka, piemēram, Amerikā ar to zvērināto pieeju tiesas pierādījumiem vairāk tiek dots ne tikai tiesnesim, bet arī šiem zvērinātajiem, kas piedalās kādā prāvā, izlemt, kā viņi subjektīvi to vērtē, vai ir tie pierādījumi pietiekami smagi vai nav. Redziet, tos nevar izmērīt tā kā fizikā vai ķīmijā ar kaut kādu precīzu instrumentu – ir pierādīts vai nav pierādīts. Tieslietās ir ļoti smags šis subjektīvais elements. Un tad arī likumdošana atļauj vairāk vai mazāk kļūdīties vienā vai otrā virzienā. Un man šķiet, ka Latvijas tiesā prakse ir tāda – kļūdīties nevainības virzienā, pieprasot ļoti, ļoti stingrus pierādījumus vainai. Un, pat ja no dažādiem leņķiem viss it kā vedina loģiski domāt, ka vainai vajadzētu būt, ja nav, teiksim, slepkavības gadījumā noķerts notikuma vietā ar asiņainu dunci rokā, pārliecies pāri līķim, tad notiesāt par slepkavību pie Latvijas apstākļiem ir ļoti, ļoti grūti."
Arnis Krauze: "Bet es pieļautu, ka šī lieta, kur var redzēt, ka gadiem Latvijā lēmumi ir pirkti, politiķi ir pirkti, šī lieta var beigties ar čiku."
Eksprezidente Vīķe-Freiberga: "Ja tas tā notiks, tad tas būs ļoti smags trieciens mūsu iespējām sevi mainīt kā valsti, jo tad tiešām tā nesodāmības un visatļautības atmosfēra, kāda līdz šim ir novedusi mūs tur, kur mēs esam, un kas ir valdījis šai zemē, viņa tad tikai vēl pasliktināsies. Man ir diezgan, jāsaka, aukstas kājas, domājot par visu šo situāciju, jo es to redzu tā kā tādu pēdējo kauju. Tik tiešām ir tāda tā kā pēdējā kauja, vai izdosies kaut ko pierādīt, ka, nē, ir zināmas lietas, ko valstī nedara, nedrīkst darīt un kam seko sods, un tas nav pieņemams likuma priekšā. Un tad, piedodiet, gadu vēlāk tagad būs vēlēšanas, un man tikko arī bija pusdienas ar Eiropas vēstniekiem, kas man tieši šādu jautājumu uzstādīja: "Kā jūsu ļaudis var uzticēties un turēt par populāriem tādus cilvēkus, par kuriem ir visas aizdomas, ka viņi, teiksim, Zviedrijā būtu ārā no politikas kā korķi no šampanieša!""
Atbildība jāuzņemas politiķiem
Tā kā Vairas Vīķes-Freibergas prātulas par Latvijas tiesu varu bija viens no skatītājus īpaši satraukušajiem jautājumiem, lūdzām skaidrojumu juristiem. Zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs atzina, ka ikvienam – arī cilvēkam, kas nav jurists – ir tiesības izteikt savu viedokli par tiesām, taču, viņaprāt, "Vaira Vīķe-Freiberga īsti nezina vai negrib zināt patieso situāciju Latvijas tiesu praksē". D. Skačkovs turpināja: "Tā ir tieši pretēja eksprezidentes teiktajam – caurmērā mums ir labs tiesnešu korpuss un ir daudz objektīvu un profesionālu tiesnešu, taču tiesu prakse ir ļoti notiesājoša, dažreiz ir acīmredzami tiesnešu centieni glābt ar notiesājošu spriedumu krimināllietas ar absurdām apsūdzībām un vāju pierādījumu bāzi. Man no savas prakses nav arī zināms neviens gadījums, kad tiesa būtu atzinusi par nepieļaujamu un izslēgusi kādu pierādījumu, kas ir iegūts nelikumīgi, pārkāpjot procesuālās normas, lai gan tādu pārkāpumu netrūkst un dažiem izmeklētājiem patvaļa ir stils un pārliecība."
Dmitrijs Skačkovs uzskata, ka zināma atbildība par šo situāciju ir jāuzņemas politiķiem, kas ik pa brīdim bezatbildīgi pieprasa kādu likt cietumā, lai izpatiktu vēlētājiem. D. Skačkovs piebilda: "Manī lielu izbrīnu radīja eksprezidentes vārdi, ka Latvijas tiesā prakse ir kļūdīties nevainības virzienā, pieprasot ļoti, ļoti stingrus pierādījumus vainai. Manuprāt, ar šādiem izteikumiem eksprezidente faktiski apšauba nevainīguma prezumpciju un vēlas, lai tiesas to sāktu ignorēt, jo likums prasa no tiesām tieši tādu rīcību, kādu prezidente nosoda. Nedomāju arī, ka mūsu tiesu praksei par piemēru visos gadījumos var kalpot ASV tiesas un likumi, jo tur ir daudz savu trūkumu, nejēdzību un arhaisku normu, bet, ja Vairai Vīķei-Freibergai šķiet, ka mums ir ko mācīties no Amerikas, tad sākt vajadzētu kaut vai ar nepieļaujamu pierādījumu iztīrīšanu no kriminālprocesiem. Izmeklēšanas kvalitāte šobrīd nav augsta, un, ņemot vērā kvalificētu policijas darbinieku masveida aiziešanu no darba, šī kvalitāte tikai turpinās kristies."
Totalitārisma smārds
Līdzīgu viedokli pauda bijušais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, jurists ar ļoti lielu izmeklētāja stāžu Aivars Borovkovs: "Eksprezidente acīmredzami vēlējās sev piesaistīt uzmanību. Šos eksprezidentes prātojumus var salīdzināt ar Ģirta Valda Kristovska atbildi žurnālistam Lato Lapsam, kurš viņam uzdeva jautājumu par nodokļiem (pirmais jaunā formāta raidījums 100. pants ar trīs žurnālistu un trīs politiķu piedalīšanos – E.V.). No vienas puses: cilvēks mēģina gudri runāt par lietām, kuras nesaprot, cenšoties savirknēt vārdus teikumā, kuram nav nekāda satura – kā pieminētajā gadījumā ar Kristovski. Bet šajā gadījumā tā nav vienkārša prātuļošana. Tā ir politiska platforma ar dziļāku jēgu, par objektīvu izmeklēšanas procesu un taisnīgu tiesu. Šī tendence, kad personas vaina tiek izšķirta tirgus laukumā, t.i., publiskā mediju telpā, vainojot personu uz apzināti veidotu viedokļu, simpātiju vai antipātiju, pieņēmumu, nevis procesuāli pārbaudāmu pierādījumu pamata, tiesai atstājot tikai sprieduma noformētāja funkciju, ir bīstama un demokrātijas pamatus graujoša."
A. Borovkovs ir gandarīts, ka Latvijā tomēr saglabājusies tiesu sistēma – īpaši svarīgi tas ir kriminālprocesos –, kurā nākamajai instancei ir iespēja veikt iepriekšējās instances veiktā darba kvalitātes kontroli. Tikai totalitāriem režīmiem ir raksturīga milzīga vēlme iegūt lielas tiesības valsts varu pārstāvošajai represīvajai pusei, maksimāli nonivelēt tiesvedības procesu un maksimāli samazināt tiesības indivīdam, kas varas vārdā ir apsūdzēts. "Brīnos, ka politiķe ar tādu pieredzi mēģina propagandēt tik aplamu pieņēmumu," teic Borovkovs.
Viņš piebilst, ka, vienā brīdī iegūstot sev labvēlīgus nosacījumus, lai caur kriminālprocesu vērstos pret saviem politiskajiem oponentiem, nākamajā mirklī viss var pavērsties otrādi un tie paši instrumenti, kas bijuši tik labi cīņā pret oponentu, var vērsties pret viņu pašu. "Astoņdesmito gadu vidū strādājot Kremļa korupcijas lietā, sākotnējais uzstādījums bija, ka lietā pietiek tikai ar apsūdzēto atzīšanos, nekritiski vērtējot, kādā veidā atzīšanās ir iegūtas. To skaidroja ar ātras un efektīvas izmeklēšanas nepieciešamību. Kādi gan pierādījumi, ja mums tāpat viss ir skaidrs! Šāda kursa piekritēju Latvijā joprojām netrūkst. Taču Gorbačova perestroika ienesa jaunas vēsmas šajā bezprecedenta krimināllietā: izmeklēšanas nobeiguma fāzē krasi mainījās prasības pret iespējām neievērot likumus, un tad virkne procesa virzītāju paši sēdās uz apsūdzēto sola – gan izmeklētāji, gan prokurori, kas uzturēja apsūdzību. Tā netika pieļauta situācija, ka cilvēkus notiesā uz nepārbaudītu vai nepārbaudāmu pierādījumu pamata."
Borovkovs uzsver, ka tas ir jau pieredzēts – neveiksmes krimināllietās mēģina glābt ar paplašinātām pilnvarām varai. "Tad pirmām kārtām jāsāk vērtēt izmeklēšanas iestāžu darba kvalitāti. Iznīdējot Latvijas Policijas akadēmiju, šī tendence iegūs jaunu nozīmi. Totalitārā valstī nav vajadzīgs juridiski izglītots policists. Pietiek ar to, ka viņš ir apveltīts ar spēku un uz sejas ir maska," teic Borovkovs.
Atbalsts kreisam grupējumam
"Eksprezidente daudz ko vērtē ar savu pieredzi viņpus okeānam. Bet Latvijā ir pavisam cita tiesību sistēma un situācija, kur nevar būt runas par zvērināto tiesu. Mūsdienu pasaulē, kur parādās prātam neaptveramas iespējas manipulēt ar cilvēku apziņu, ļoti kritiski jāvērtē jebkura subjektīvisma iespējas procesos, kuros viena no pusēm ir apveltīta ar varu. Viena lielvara izdomāja jēdzienu mirotvorci (laikam domāts – miera taisītāji), tagad kāda cita lielvara ir paziņojusi taisnīga kara principu. Un, bezjēgā maļot šos vārdus, turpināsies valstu un tautu pakļaušana. Latvijā, kur tauta ir veiksmīgi sarīdīta un sašķelta, tiek kultivēta pieeja, ka viena sabiedrības daļa drīkst kaut ko vairāk nekā otra un kur ir izteikta tendence politizēt lietas, ar šādiem procesuāliem instrumentiem spēlēties nedrīkst." Borovkovs ironizē: "Jau tagad apzinos, kādas birkas tiks pieliktas manis teiktajam, jo tas tiks publicēts Neatkarīgajā, un pavisam cita attieksme būtu, ja tas parādītos Dienā. Katru sabiedrības daļu skalo savi mediji."
Taču Borovkovs uzskata, ka nav nekādas atšķirības starp politiskajām partijām: visas darbojas ar vieniem un tiem pašiem instrumentiem, visas drudžaini turas pie varas, visām vara ir instruments, kā tikt pie amatiem un naudas, nevis domāt par valsti, visas vienādi vāc naudu. Taču katra partija cer, ka, atrodoties pie varas, uz to attieksies daudz nenozīmīgāki kontroles mehānismi un būs lielāka iespēja tikt pie valsts resursiem.
Jau tagad ir sākusies pirmsvēlēšanu cīņa, un interešu grupu – partiju – līderi jau sāk sabiedrības smadzeņu skalošanu.
"Eksprezidente pauž atbalstu kreisam grupējumam, kam savukārt ir simpātijas pret aizokeāna draugu, kurš mums ir devis ne vienu vien apšaubāmu padomu, iestāstot, ka tā saucamās cīņas pret terorismu vārdā var izdarīt jebkuru likumpārkāpumu vai pat noziegumu. Zīmīgi – vienādu terminoloģiju izmanto abas lielvaras. Eksprezidentei simpātiskā politiskā grupa pauž totalitāras idejas, proti, mēs tiesāsim nevis pēc likuma, bet gan pēc pārliecības. Šī ideja ir absolūti nepieņemama, un vāja izmeklēšana vienmēr prasa papildu tiesības," piebilst Aivars Borovkovs.