Ja piever acis uz priekšvēlēšanu kampaņas vēl attālajiem, bet nu jau saskatāmajiem rītausmas blāzmojumiem, var atbalstīt ierosmi, kas tika izteikta pagājušajā sestdienā TB/LNNK domes sēdē: sākt parakstu vākšanu referendumam par izglītības ieviešanu valsts un pašvaldību finansētajās skolās tikai valsts valodā.
Kuram gan nav skaidrs, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu? Visiem ir skaidrs. Tāpēc absolūti loģisks ir prasījums valsts un pašvaldību skolās izglītību sniegt valsts valodā. Kas notiek privātajās skolās, tas ir cits jautājums: mācieties kaut vai ivritā vai sanskritā.
Taču ir dažas iebildes. Pamatojumam, kāpēc tēvzemieši uzsāk parakstu vākšanu, vajadzēja būt gudrākam. Dzirdējām tikai to, ka jāsargā latviešu valoda. Jā, taisnība. Latviešu valodai goda vieta atvēlēta tikai likumā, nevis ikdienā. Diez vai latviešu valodu nosargāsim, 2012. gadā krievu skolas nosaucot par latviešu skolām. Drīzāk gan būs tā, kā dzirdēju klejojošā anekdotē: likvidējiet krievu skolas, to audzēkņus pārvediet uz latviešu skolu, un pavisam drīz latviešu skola pārvērtīsies par krievu skolu. Vai šo sarkastisko nākotnes paredzējumu publiskoja krievi? Diezin vai. Jo latviešu mentalitāti vislabāk pārzina tieši latvieši.
Latviešu valodu vislabāk nosargāt varētu mēs paši, ja vien gribētu un prastu. Paklausos ikdienā tālrādi vai tāldzirdi, un nelabi paliek. Tas, ka Latvijas televīzijas kanāli divas trešdaļas laika aizpilda ar krievu valodu, liecina, manuprāt, par divām lietām: par Valodas likuma klaju neievērošanu, kuru Nacionālā radio un televīzijas padome joprojām laiž gar ausīm, un par raidījumu dalībnieku zemo pašcieņas līmeni. Tālrādē redzu mūsu politiķus, kas, šķiet, ir latvieši, taču nezin kādēļ runā krieviski. Šādi jociņi regulāri vērojami TV5 un LTV2 krievu ziņās. Piedodiet, vai Valodas likumu jau esat atcēluši? Jums kauns atbildēt latviski? Par kādu latviešu valodas aizsardzību tad runājam? Te jums, lūdzu, skaidrojums, kāpēc latviešu skola pārvērtīsies par krievu skolu: tāpēc, ka krievi prot uzspiest savu gribu, bet latvietis būs laimīgs padoties. Pat tādos sīkumos kā raidījuma valoda.
Par latviešu valodas lietojumu latviskā vidē kauns pat domāt. Par ikdienā saklausāmo valodas nabadzību varētu disertācijas rakstīt. Kāpēc? Tāpēc, ka sazināšanās galvenokārt notiek īsziņu līmenī, bet grāmatas sen vairs nav garīgās iztikas pamatēdiens. Paklausieties, kā runā valsts augstākās, vidējās un pārējās amatpersonas! Saikļa "ka" vietā konsekventi tiek lietots "kad", bet ķēmīgas un neveiklas teikumu instalācijas tiek piedāvātas kā gudrības izpausme. Taču ko var gribēt, ja ikviena amatpersona kādreiz mācījusies skolā, kur latviešu valoda acīmredzot nav bijusi galvenais mācību priekšmets. Tagad arī diez ko nav, ja latviešu valodas bagātības vietā mācību grāmatās sākam jau piedāvāt krievu lamuvārdus, tos laipni izskaidrojot latvju skolēniem, jo "to taču visi zina". Nākamais solis varētu būt praktiskas rokasgrāmatas izdošana vidusskolēniem – Kā pareizi uztīt kāsīti? Tādas lietas taču arī visi zina, vai ne?
Tāpēc varbūt tomēr sāksim paši ar sevi, proti, sāksim valodu saudzēt, cienīt un kopt paši savā vidē, kas ir daudz būtiskāk, nekā krievu skolas pārdēvēt par latviešu skolām un – kā vienmēr – visās ķibelēs vainot "tos krievus", aizmirstot, ka mēs paši lielākoties esam padevīgi nīkuļi. Patiesību sakot, latviešu valodu kā valsts un pašvaldību skolu vienīgo mācībvalodu vajadzēja ieviest jau 1991. gadā, kad atjaunojām Latvijas Republiku. Vai toreiz visiem bija skaidrs, ka tā ir Latvijas valsts? Bija. Atšķirībā no šā brīža, kad nav skaidrs – vai tā ir Valūtfonda valsts, Parexvalsts vai Muļķu valsts...
Īstenībā nav svarīgi, kā tagad dēvēt veidojumu, kurā dzīvojam, – iespējams, latviešu valoda tiešām drīz vairs nebūs vajadzīga, ja Latvijā turpināsies (ne)saimniekošana tādā pašā vīzē kā līdz šim. Var gadīties, ka no Latvijas beigu beigās izbrauks visi latvieši. Lūk, par to vajadzētu padomāt ne tikai tēvzemiešiem, bet arī pārējām tā sauktajām labējām (vai nacionālajām) partijām, nevis imitēt aktīvu darbību un rūpi par valodu. Varbūt tad arī latvietis mainīs savu pārmantoto indevi – būt laimīgam padodoties.