"Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena." Sausi un atsvešināti vārdi, kurus 1940. gada 5. martā "tautu tēvam" Josifam Staļinam rakstīja PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.
Runa bija par tūkstošiem poļu virsnieku un karavīru, kuri bija saņemti gūstā, Padomju Savienībai nodevīgi iebrūkot Polijā.
Tikt vaļā no Katiņas
Boļševiku partijas politbirojs ar Staļinu priekšgalā pieņēma lēmumu iznīcināt gūstā saņemtos poļus, kuru vidū bija ne tikai virsnieki, bet arī inteliģence, garīdznieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki. Viņus piemeklēja viens liktenis: šāviens pakausī. Smoļenskas puses mežos ar Staļina un Berijas svētību tika nogalināti gandrīz 22 000 poļu. Katiņa, kur nāvi saņēma izcilākie Polijas dēli, nu kļuvusi par vienu no staļiniskā režīma asiņainākajiem simboliem.
Sestdien, 10. aprīlī, uz Smoļensku lidoja Polijas prezidents Lehs Kačiņskis kopā ar kundzi Mariju un vēl desmitiem amatpersonu un sabiedrisko darbinieku, lai Katiņā pieminētu drausmīgo slepkavību upurus un, iespējams, pateiktu vienu otru krieviem ne visai patīkamu atziņu par ne tik senajiem notikumiem, par kuru vaininiekiem Padomju Savienība meloja vismaz piecdesmit gadu, vienīgi Krievijas prezidentam Jeļcinam beidzot pasakot taisnību par īstajiem slepkavām. Pirms 9. maija svinībām Maskavā šādi atgādinājumi par staļinistu zvērībām krieviem būtu visai nepatīkami, it sevišķi Maskavas mērijas lēmumu gaismā, kas paredz Krievijas galvaspilsētā izkārt slepkavas Staļina portrejas. Prezidenta Kačiņska un citu Polijas valstsvīru iespējamās runas varētu aptumšot gaišās uzvaras patosu. Taču prezidenta lidmašīna ietriecās zemē... Pēc septiņdesmit gadiem Polija piedzīvoja vēl vienu Katiņu.
Polijas prezidents būtu piedalījies gluži poliskā pasākumā, jo pirms tam – 7. aprīlī – Katiņas memoriālu kopā apmeklēja Krievijas premjers Vladimirs Putins un Polijas premjers Donalds Tusks. Protams, ne jau ar sirdsdegsmi Putina kungs devās uz Katiņu teikt runu vai valsts vārdā atvainoties poļu tautai par Padomju Savienības drausmo nodarījumu – vienkārši vajadzēja beidzot aizbraukt un kaut ko pateikt... Lai tiktu vaļā no tās Katiņas kā no uzmācīgām zobu sāpēm.
Putina tēzes
Vladimirs Putins to arī mēģināja darīt. Runā, ko viņš teica Katiņā, bija dažas interesantas tēzes, kas apliecināja, ka Krievijas valsts attieksmē nekas patiesībā nav mainījies. "Desmitiem gadu ar ciniskiem meliem ir mēģinājuši aizkrāsot patiesību par Katiņas slepkavībām, bet tādi paši meli (..) bija arī vainot krievu tautu par to," pauda Putins. Taču šo Putina frāžu pamatā ir nevis rūpes par "krievu tautu", bet gan Krievijas kara prokuratūras nevēlēšanās atslepenot Katiņas apsūdzības dokumentus, kuros ir nosaukti īstie slepkavas.
Putins notēloja nezinīti, stāstot, ka nav pat nojautis, ka 1920. gada padomju valsts un Polijas militāro konfliktu vadīja Staļins: toreiz sarkanā armija piekāpās kaunpilnā zaudējumā, kuru Staļins, pēc Putina domām, uzņēmis kā personīgu traģēdiju un tāpēc 1940. gadā atriebies poļiem. "Gūstā (1920. gadā – E.V.) tika saņemts diezgan daudz sarkanarmiešu. (..) No bada un no slimībām poļu gūstā mira 32 000," apgalvoja Putins. Nez no kurienes biedrs Putins ņēmis šādu skaitli? Apbedījumos apzināti ap 18 000 sarkanarmiešu. Vai skaitlis 32 000 ir paķerts ar nolūku, lai krietni pārsniegtu nogalināto poļu skaitu Katiņā?
Un uz kāda pamata Putins apgalvoja, ka represijas "grāva cilvēkus, nešķirojot nacionalitātes, pārliecību, reliģiju"? Tieši otrādi: 1940. gada 5. marta lēmumā Staļins uzsvēra tieši poļu virsnieku nošaušanu, savukārt citos iznīcināšanas lēmumos tika uzsvērti čečeni, latvieši, ukraiņi, kas bija "neuzticamas nācijas"...
Putina uzstāšanās Katiņā nenesa to, ko gaidīja Polija: nebija nedz materiālu atslepenošanas, nedz izmeklēšanas atsākšanas. Simptomātiski, ka Krievijas kara prokuratūra neilgi pirms Katiņas atceres pasākumiem atteicās nodot Strasbūras tiesai šā slaktiņa izmeklēšanas materiālus. Vienīgais vēsturiskais panākums – no Krievijas valdītājiem ar mokām izrautā, caur sakostiem zobiem izgrūstā atzīšanās: jā, šāva krievu puse, nu jā, tikai atsienieties...
Taču arī tas ir par daudz – tā domā viens otrs šovinists. Piemēram, krievu žurnālists Aleksandrs Prohanovs radioraidījumā kādā no Maskavas radiokanāliem teica tā: "Lūk, šobrīd esam atzinuši, ka mēs nošāvām tos virsniekus [Katiņā]. Viss! Mēs pēc šīs atzīšanās maksāsim mūžīgās reparācijas – garīgās vai kādas nu jums labpatīk. Tāpat kā mēs tagad maksājam Piebaltijai. Tur iznīcina mūsu karavīru kapus, tur apdzied fašismu. Tas viss ir rezultāts tam, ka mēs atzinām mūsu iebrukuma faktu." Prohanova demagoģijas un melu solodziesmai varu pievienot Ādolfa Hitlera savulaik teikto, kas burvīgi papildina krievu žurnālistu: "Personiskā morāle ir mirusi. Mēs esam elitāra sabiedrība, kurā viss ir pieļaujams."
Tikai klusums
Poļu režisora un Katiņas virsnieka dēla Andžeja Vajdas filmu Katiņa Krievijas televīzijā parādīja neilgi pirms 10. aprīļa traģiskās aviokatastrofas. Bet arī šī demonstrācija bija tikai nodevas situācijai – TV kanālu Kultūra, kurā šo filmu raidīja, skatās salīdzinoši neliels skaits cilvēku.
Tostarp Polijā iznāk avīzes, kas atkārto vienu un drausmīgu apzīmējumu: Nolādētā Katiņa. Paralēles ar 70 gadu vecu pagātni nav iespējams neredzēt. Un nav iespējams arī nosodīt tos, kuri krāj sevī smagas aizdomas par aviokatastrofas patiesajiem iemesliem. Ir tūkstošiem kāpēc?. Neviens jau neatbildēs, bet, ja atbildēs, tad ticēt tik un tā negribēsies, jo Krievija ir tik daudz melojusi, ka tai var nenoticēt arī tad, ja tā beidzot saka patiesību.
...Varšavā, pie prezidenta pils, cilvēki joprojām plūst kā upes starp ziedu, svecīšu un skumju salām, un sirms vīrs kādā TV sižetā, nekautrēdamies asaru, klusi runā: "Nolādētā zeme, nolādētā Katiņa..." Bet poļu publicists Jans Turnau raksta: "Pirmais, kas man ienāca prātā, bija reliģiozās domas klasika: "Dieva ceļi ir neizdibināmi." Ja pasaulei, ja cilvēka liktenim nav jēgas, tad man nav jautājumu. Ja jēga ir, tad mans jautājums ir tikpat svarīgs kā Polijas zaudējums: Kungs, ko tas nozīmē? Atbilde, ka tas ir Dieva sods, ir vienīgi zaimošana. Kur bija Dievs? Esmu pārliecināts tikai par vienu: ja Dievs ir, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir, tad Viņš pieņēma zemes ugunīs bojāgājušos un izskaidroja viņiem neizskaidrojamo. Bet tālāk ir tikai klusums."
