"Es atnācu tāpēc, ka mani vecāki katru gadu nāca uz barikāžu atceres pasākumu. Viņiem tas bija svarīgi. Tagad ne mammas, ne tēta vairs nav, un es uzskatu, ka man jāturpina šie ugunskuri," teic kāda sieviete, šķiet, ap gadiem četrdesmit.
Viņa izstāsta, ka bijusi pie Latvijas Televīzijas ugunskura, nu atnākusi arī uz Doma laukumu. Kopā ar viņu ir pusaudži – dēls un meita. "Mazliet jūtos vainīga, ka neesmu to darījusi agrāk, bet tagad, vērojot to, kas notiek Latvijā, saprotu, ka vajag pret vēsturi izturēties mazliet citādi – bez ierastās skepses. Citādi sanāks tā, ka mani bērni zinās visu par 9. maiju – par šo datumu ir pārpārēm publisku paziņojumu un rakstu, taču nezinās neko par barikādēm, kuras apsmiet un nozākāt tagad skaitās ļoti stilīgi. Nu man sāk likties, ka zākājamies paši par sevi."
Skeptiķu nomācošais pārsvars liek pieklust pat tiem, kuri būtu gatavi ik gadu doties uz piemiņas ugunskuriem, lai arī kāds būtu kopīgais valsts iedzīvotāju noskaņojums. Šobrīd valdošais stils tiešām ir tāds, kā to novērtēja sieviete pie ugunskura: noliegt savas tautas vēsturi, pirms tam rūpīgi apziežot to ar mēsliem, sak, barikādes kā čekistu inspirējums un valdošās kliķes teijāteris, uz kuru man, īstam Latvijas patriotam, jāskatās kā uz dažu pie ugunskuriem sēdošu idiotu pārspīlētām aktivitātēm, kas nav radījušas neko citu kā vien šodienas valstisko sēdēšanu lielā peļķē.
Nu labi. Mēs tiešām sēžam peļķē, kuru veiksmīgi sačurājuši daudzās valdībās sēdējušie vājinieki. Bet tas nav prāta darbs – vainot barikāžu sargus nolaidībā un vientiesībā, atļaujot nelietīgiem vai vārgiem valsts vadītājiem nonākt pie varas ruļļiem, kurus viņi groza pēc savas saprašanas jau gadiem ilgi. Domāju, ka neviens no barikāžu dalībniekiem nedomāja, ka varturu noziedzīgā vieglprātība un prāta vājums izdarīs Latvijai tik daudz ļauna. Barikādes ir mūsu gaišā, cerību pilnā vēsture, kuru apsmiet ir tikpat nelietīgi kā ņirgāties par maza bērna pirmajiem, neveiklajiem soļiem. Taču tāda attieksme patlaban diemžēl ir ļoti pieprasīta, pat kultivēta. Kāpēc? Iespējams, lai slēptu apjukumu, kas valda latvietī: ja man ir slikti, kāds ir jāvaino šajā situācijā, un kāpēc lai tie nebūtu vientieši, kas cīnījās par kaut kādu tur neatkarīgu Latviju, sak, vai tad gluži labi nebija padomju laikos, kad visa kā bija gana, pat ragu un nagu gaļas veikalos netrūka?!
Bet svēta vieta, kā zināms, tukša nestāv. Ja Latvijā nav piemiņas vai vienkārši vēsturiska atzīmējuma 20. janvārī, tas būs citā datumā. Tāds datums jau tiek cītīgi gatavots, un tas ir 9. maijs – "Padomju Savienības uzvara Lielajā Tēvijas karā". Rīgas mērs Nils Ušakovs intervijā laikrakstam Čas atklāja, ka "Rīgas atbrīvotāju" svinības pie t.s. uzvaras pieminekļa būšot vēl vērienīgākas nekā parasti, jo "atzīmēsim Uzvaras 65. gadadienu", kas esot "mūsu vēstures daļa". Protams, arī tā ir mūsu vēstures daļa, bet acīmredzot uztveres dažādību dēļ šīs vēstures vērtējuma rakurss ir krasi atšķirīgs: vieniem šķiet, ka Otrais pasaules karš beidzās ar nacisma sagrāvi, otri savukārt ir pārliecināti, ka tas beidzās arī ar kādreiz neatkarīgu valstu vēlreizēju okupāciju, robežu hermētisku noslēgšanu un nepārtrauktām mierīgo iedzīvotāju represijām turpmāko 46 gadu periodā. Nezin kādēļ šķiet, ka uz Latviju attiecas otrs variants...
Rīgas dome pēc Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidenta Renāra Zaļā lūguma šogad barikāžu pasākumiem atvēlēja 745 latus. Bet interesanti, uz kā rēķina Rīgas domes vadība grasās nodrošināt "vērienīgumu" 9. maija tusiņā, kas – kā ik gadu – notiks bēdīgi slavenajā Pārdaugavas karātavu kalniņā. Protams, atbildīgie pašvaldības orgāni var apgalvot, ka dome nekad nav finansējusi šos 9. maija pasākumus, taču šogad ir kardināli cita situācija – tagad Rīgas domes attiecības ar "uzvaras svētku" organizētājiem ir pavisam citas, nu, pat īpaši mīļas, var teikt. Iespējams, ka "vērienīgumu" piešķirs dāsna Maskavas draugu un ideoloģisko partneru piešprice, kas iesūksies, protams, ne caur domi, bet gan caur "sabiedriskajām organizācijām". Sazinoties ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu un mēģinot izzināt kaut ko par iespējamo finansējumu, viņš sarunu zibenīgi novirzīja uz savu preses sekretāri Annu Kononovu, līdz ar to neizdevās uzzināt pilsētas galvas personisko attieksmi pret "vērienīgumu" un "mūsu vēstures daļu". "Ušakova kungs ir devies atvaļinājumā," paskaidroja preses sekretāre.
Nesaprotamu iemeslu dēļ man ir sajūta, ka mēs jau varam sākt gatavoties stāvēšanai pie ratiem. Gaidāms, ka 9. maijā visa Rīga būs ievīstīta melni oranžu Georga lentīšu un frontovije sto gram* tvanā, dažs latvietis gan ārdīsies, ka šitādi gājieni, redz, mums nepatīk, dažs varbūt dosies uz atbilstošo pieminekli ar dzeloņdrāšu vainadziņu, kur viņu iejūtīgi palūgs aizvākties, bet nekas vairāk arī nenotiks. Jo mēs, nolieguši paši savu vēsturi, būsim spiesti stāvēt pie ratiem un vērot, kā savējo vēsturi svin citi.
* simt frontes gramu (krievu val.).