Pirms pāris dienām saņēmu e-pasta sūtījumu no kādas savas diskusiju biedrenes. Viņa sniedza skatījumu uz okupantu autoparka trokšņaino blurkšķi, kuru par tādu, manuprāt, uztaisījuši lielākoties krievu valodā rakstošie un runājošie mediji.
Lūk, ko viņa rakstīja: "Tas ir uzskatāms piemērs atšķirīgu mentalitāšu konfliktam un absolūti neloģiskai rīcībai, kuru izsauc mentālo īpatnību ignorēšana. Nelatvieši savos automobiļos uzstāda nelatvisku simboliku. Latvieši savu simboliku tādā veidā neizmanto. Kāpēc? Latvieši nav ārišķīgi? Labi. Ja nav, tad nav. Par ko ir konflikts? Latvieši negrib kļūt ārišķīgi, bet grib, lai citi kļūst tikpat klusi un neuzkrītoši kā viņi paši. Bet tas ir potenciāli bīstams konflikta iemesls. Vai nu sākam izmantot latvisko simboliku ikdienā (karodziņi mašīnās, krekliņi, apģērbi ar valsts simboliku utt.), un tad redzēsim, ka nelatviskais vairs nebūs tik uzkrītošs, vai, ja nevēlamies kļūt ārišķīgi, samierināmies ar to, ka citas mentalitātes tādas ir. Tieksme visus piespiest mainīt mentalitāti uz sev pieņemamāku ir ne tikai muļķīga, bet arī bīstama. Pavisam nesenā vēsturē, šķiet, bija jau viena tauta tepat Eiropā, kas mēģināja visas citas mentalitātes, izņemot savējo, iznīcināt. Tie, kas atbalsta pašreizējo akciju, šķiet, šo vēstures posmu nepārzina. Turklāt šie cilvēki nemācās arī no šodienas. Vai latviešiem joprojām nav pielēcis, ka konkrētās mentalitātes pārstāvjiem šādi agresīvi pretnostatījumi rada enerģijas pieplūdi un ir kā signāls konsolidācijai, vēl lielākam spītam – atšķirībā no latviešiem? Ka cilvēki, kas iesaistās līdzīgos pasākumos, vienkārši provocē, lai lieku reizi tracinātu sabiedrību, vai arī ir aprobežoti, jo nepārzina ne vēsturi, ne psiholoģiju?"
No sociālantropoloģijas viedokļa raugoties, krievs tiešām ir ārišķīgāks un skaļāks par latvieti, drošāk, paštaisnāk un bezkaunīgāk aizstāv savus uzskatus un maz uztraucas par to, ko par viņu padomās kāds – vienalga, stiprāks vai vājāks par viņu. Līdz ar to nav iemesla brīnīties, ka t. s. uzvaras svētku periodā okupantu autoparks papildinās ne pa dienām, bet pa stundām. Taču esmu pārliecināta, ka ļoti liela daļa ar Krievijas karogiem un Georga lentītēm izdaiļoto automašīnu īpašnieku nemaz tik ļoti sirsnīgi nesvin "uzvaru Lielajā tēvijas karā", bet gan vienkārši nodarbojas ar latviešu publikas kacināšanu, kas viņiem lieliski izdodas. Kaut kā negribas ticēt, ka okupantu autoparka draiveri, pēdējos gados salasījušies uzmundrinošus garadarbus dažādos lielkrievu šovinisma pārplūdinātos portālos, pēkšņi sākuši izjust Padomju Savienības varonīgās pagātnes vējojumus, kļūstot par "Krievijas patriotiem" un kvēliem "cīnītājiem pret nacismu".
Šis "patriotisma teātris", protams, krīt uz nerviem, un piedzērušu 9. maija svinētāju demonstratīvie uzstādījumi, piemēram, "fašizm ņe proiģot"* vai vienkārši augstprātīgi skatieni, kas stāsta – "mēs esam stiprāki par jums!", tiešām tracina kluso un bālo latvieti, kurš, apāvies vīzēs un nātnā kreklā, piesardzīgi čāpstina kaut ko līdzīgu enerģētiskai protesta dziesmai, piemēram, Bēdu manu lielu bēdu.
Jā, tas tracina pelēko un bezspēcīgo latvieti. Bet visiem, kas negrib tādi justies, vajadzētu saprast elementāru lietu, kas pieminēta arī manas interneta draudzenes vēstulē, proti: vai nu mēs pārstājam meklēt ārējo ienaidnieku kā visu savu nelaimju izraisītāju un uzturētāju un pārvaram paši savu mazvērtības un pelēcīguma kompleksu, vai klusējam kabatlakatiņā un paliekam turpat, kur esam – putekļainā, nožēlojamā kalpu galā. Vai nu mēs ar spītīgu lepnumu sienam pie saviem auto sarkanbaltsarkanas lentītes un izmantojam Latvijas krāsas ne tikai hokeja mačos, vai lēnprātīgi noskatāmies, kā Krievijas trikoloru izmanto pēkšņi pamodušies Maskačkas "patrioti", sirsnīgi par mums ņirgdami.
Protams, ne jau tikai par krāsu izmantošanu še runa. Tagad tas skaitās stilīgi: noniecināt Latviju un latvisko, apspļaudīt Latvijas svētkus un izrēkties par Latvijas simboliem, kļūdaini pieņemot, ka Latvija vienādojama ar zaglīgām un liekulīgām partijām, pajoliņu valdību vai bezatbildīgu parlamentu. Kamēr mēs paši, latvieši, nicināsim, nemīlēsim un necienīsim savu zemi – Latviju, tikmēr par mums turpinās zviegt visi, kuriem nebūs slinkums.
Tāpēc faktiski nav nekādas nozīmes šim okupantu autoparka publiskojumam, ko par šaušalīgu nodarījumu atzinuši krieviski vēstošie mediji. Latvijā nav nekā vienkāršāka kā uzzināt kāda cilvēka datus, jo, piemēram, personas kods tiek pieprasīts teju katrā nenozīmīgā procedūrā, kas saistīta ar valsti. Un varbūt šo autoparku publiskojuši paši "krievu patrioti", lai būtu ko iesmērēt latvietim sejā pirms "lielās jubilejas", uz kuru vīkšās pat mūsu valsts prezidents? n
* Fašisms netiks cauri – krievu val.