Labsirdīgi tarkšķošais sūnu vecītis, vārdā Vasilijs Kononovs, padomju armijas dzimšanas dienā – 23. februārī – tiek apbalvots ar "uzvaras dienas 65. gadadienai veltītu medaļu". Ar tādu pašu balvu ir aplaimots arī akadēmiķis Vilis Samsons.
Iedomājos, kā, asajām acīm mirdzot, viņiem abiem roku spiež Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.
Viņa bajāriskā stāja, uzteicot "varoni" Kononovu, ir labi pazīstama, jo Krievijas nemainīgā ideoloģija attiecībā pret kara noziegumiem, ja tos veikuši "pašu ļaudis", arī ir nemainīga. Nekādu brīnumu vai pārsteigumu. Bet attaisnoto noziegumu "pievienotā vērtība", manuprāt, ir gluži citur.
Tā saukto sarkano partizānu vienība, kuru vadīja Vasilijs Kononovs, 1944. gadā Rēzeknes apriņķa Mazo Batu sādžā brutāli nogalināja deviņus civiliedzīvotājus, starp tiem bija arī sievietes un bērni: Batu sādžas iedzīvotāju vaina esot bijusi tā, ka viena no ciema iedzīvotājām pirms tam esot vāciešiem nodevusi partizānu vienību. Nodevība nekad nav cildena, tā ir vienlīdz pretīga no visām pusēm, taču psiholoģiskas izpētes vērta ir Kononova rīcība: viņš, lūrēdams no krūmiem, kontrolēja savu padoto "partizānu" darbību, kuri slaktēja viņa, Kononova, tuvākos kaimiņus – divdesmitgadīgais Vasja pirms iesaistīšanās "partizānu" kustībā, dzīvoja blakus sādžā un labi pazina Batu ciematniekus.
Jau atjaunotās Latvijas tiesībsargu uzmanības lokā viņš nokļuva tāpēc, ka viņa mīļākā nodarbe bijusi dižoties ar saviem "varoņdarbiem".
Un tā 1998. gada augustā tika ierosināta krimināllieta par Mazo Batu sādžas iedzīvotāju slepkavošanu. Laikraksts Diena tad ziņoja, ka "slepkavošanas un laupīšanas akciju organizējis V. Kononovs, taču tas darīts tagadējā LZA akadēmiķa, Otrā pasaules kara gados sarkano partizānu vienības vadītāja Viļa Samsona uzdevumā", tūdaļ gan piebilstot, ka pietrūkst dokumentu, lai pierādītu Samsona vainu. Vilis Samsons plašā publikācijā Neatkarīgajā (1998. gada 28. augusts) stāstīja, ka "kaujā kritušie vīrieši – pēc izcelšanās zemnieki, bet pēc izdarībām un tālaika statusa – okupācijas policijas dienderi". Toreizējais SAB direktora vietnieks Uldis Dzenītis gan apgalvoja, ka izmeklēšana skaidri parādījusi: Mazajos Batos nogalinātie cilvēki bijuši zemnieki, kam nav bijis nekāda sakara ar vācu policijas vienībām. Toties par "sarkano partizānu" noziegumiem pierādījumi gan esot "reti precīzi", un tie ir atrasti gan Vācijas, gan PSRS arhīvos, gan arī pašu partizānu sacerētajās grāmatās. Izņēmums acīmredzot nav arī Viļa Samsona daiļrade.
Latvijā visas tiesu instances atzina Kononovu par vainīgu, taču Kononovs, sajutis Krievijas palīdzīgo plecu, sapiktojās un iesūdzēja Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tā sprieda par labu Kononovam, jo, raugi, šis necilvēks 1944. gadā "nevarēja paredzēt", ka viņa rīcība tiks kvalificēta kā kara noziegums.
Varbūt tad ir iespējams reabilitēt arī visus pārējos kara "varoņus", jo viņi noteikti "nevarēja paredzēt", ka viņu paveiktās miljonu slepkavības taps novērtētas kā kara noziegumi? Civiliedzīvotāju slepkavošana ir noziegums. Pretējā gadījumā nav saprotams, kāpēc tie, kurus Rumbulas priedēs slepkavoja Jekelna un Arāja šāvēji, ir cilvēciskas piemiņas vērti, savukārt dažādu šustinu, noviku un kononovu mīdīšanos pa Latvijas cilvēku dzīvi var salīdzināt vien ar nejaušu iekāpšanu govs pļekā – nu, sanāca, nu, smird, bet tas nav tik svarīgi, lai par to domātu un – vēl vairāk – nosodītu pļekas mīdītājus, sak, tie mēsli paši pagadījās zem kājām, tātad paši arī vainīgi.
Krievijas sūtnis Vešņakovs pēc ECT sprieduma vecišķajam bandītam veltīja cildenus vārdus: "Skarbajā kara laikā Kononovs ar cieņu izpildīja augsto misiju – dzimtenes un visas Eiropas atbrīvošanu no fašisma verdzības." Vēsture gan klusē par to, kā viņš brīvoja Eiropu no verdzības, veikdams kara noziegumus Latvijā, taču Maskavas valdība laikam to zināja precīzāk, tāpēc Kononova aizstāvībai piešķīra piecus miljonus rubļu (aptuveni 80 000 latu), jo Latvija pārsūdzēja ECT spriedumu Lielajā palātā.
Tādus kā Kononovs pat nebūtu vērts vēlreiz pieminēt, ja vien viņam nopakaļus nevilktos dažādas visai nepatīkamas līdzības. Tas, ka krievu propagandisti izmanto šī kara noziedznieka "gaišo tēlu" sava spēka demonstrēšanai, nav nekas pārsteidzošs – to parādīja arī Krievijas lobija darbība ECT. Bīstamāk šķiet kas cits: Krievija veiksmīgi izmanto Latviju kā vājāko un pakļāvīgāko posmu Baltijas valstu ķēdē ne tikai savas ietekmes vairošanai, bet arī šķeltnieciskai darbībai – lūk, medālītis "lielās uzvaras" sakarā latvietim Samsonam, lūk, mutisks ielūgumiņš latvietim Zatleram, lai aplūkotu Maskavas Sarkano laukumu tieši 9. maijā, kamēr ne Lietuvā, ne Igaunijā neko tādu nedzird. Latvija, sak, mums tā labā – iepretim abām "māsiņām".
Bet nekāda labuma patiesībā nav: Latvijas prezidents 9. maijā stutēs Kremļa sienu, un neveiklis būs tas fotogrāfs, kurš viņu nenofotografēs uz Staļina portreta fona. Var gadīties, ka ekonomiskās un politiskās situācijas dzemdinātais pragmatisms neatsvērs to svelošo kaunu, kāds būs jāpārdzīvo, kārtējo reizi iejūtoties govs pļekas lomā.