"Neguļu jau otro nakti. Fašisti klauvē pie manām durvīm," iesāk angļu valodas paniedzēja Ludmila Sočņeva. "Par laimi – pagaidām tas ir pārnestā nozīmē," viņa gan paskaidro. 5. janvārī viņa ieskatījās interneta portālā Vesķi segodņa (VS), kaut arī parasti viņa to nedara, jo "tā nav mana mentalitāte".
Taču šoreiz interese pamatojās faktā, ka 29. decembrī laikrakstā ar tādu pašu nosaukumu bija publicēta intervija ar Ludmilu Sočņevu – Svešie savējie krievi. Komentāru pie raksta bija daudz. Tomēr būtiskāka bija cita sadaļa – Karstās diskusijas, kurā viena no diskusijām saucās Mīļā lēdija no sestās kāpņu telpas. Virsraksts bija veidots kroplā krievu valodā, un tas pievērsa uzmanību.
Draud izrēķināties
Ludmila Sočņeva ir filoloģe, un viņu šim tekstam piesaistīja anomālā leksika, ko izmantoja nezināmais autors. "Ja es redzu tīšus valodas kropļojumus, es zinu, ka tā ir agresivitātes pazīme un cilvēkam kaut kas ar galvu nav kārtībā," teic Sočņeva. "Šis autors," viņa turpina, "internetā bija publicējis agresīvu un pretīgi pornogrāfisku dzejoli, kas veltīts kādai sievietei. Un šim rupji pornogrāfiskajam tekstam sekoja 223 komentāri. Visi kā viens – fašistiski. Komentāri, kuros aprakstīts, kā notiks fiziska izrēķināšanās ar šo sievieti. Atklāti sakot, man kļuva bail." Kāpēc Ludmilai Sočņevai bija pārliecība, ka vardarbība var vērsties tieši pret viņu? "Tur bija iniciāļi tam cilvēkam, kam tas viss ir veltīts: L.G. Krievi lieto vārdu un tēvavārdu – Ludmila Grigorjevna. Tā esmu es. Un "sestā kāpņu telpa" – tā ir daļa no manas mājas adreses. Kā šis cilvēks var zināt manu adresi, kas ir deklarēta tikai 21. decembrī?"
Ludmila nolēma reaģēt un krieviski uzrakstīja: "Lūk, Latvijas krievu īstenā seja! Kāda "poēzija"... Kāda proza!" Pēc tam viņas komentārus portālā sāka dzēst. Uz to Ludmila uzrakstīja: "Nu kāpēc jūs tā baidāties no manis – no Ludmilas Sočņevas – un dzēšat manus komentārus? Jūsu ir tik daudz, bet es esmu viena. Kāds zemiskums..."
Pēc neilga laika Ludmila pamanīja, ka moderators no portāla Vesķi segodņa izdzēsis visu šo diskusiju. "Šādas diskusijas tiešām nedrīkst atrasties medijā, kas pretendē uz to, ka ir vislasītākais krievu valodā. Es domāju, ka šeit ir darbs Drošības policijai: lai tā meklē rokā šos autorus un sauc viņus pie atbildības, jo tika izteikti fiziskas izrēķināšanās draudi konkrētam cilvēkam," domā Ludmila. Taču arī pie intervijas, kas bija publicēta avīzē, bija daudz komentāru. Kādi tie bija? Ludmila sniedz piemērus: "Kā tādu mēslu pie bērniem pielaiduši? Uz mieta uzsēdināt raganu!" Tā nav metafora, tā ir norāde uz konkrētu rīcību. Šā komentāra autors arī norāda linku, kas ved uz citiem maniem rakstiem, kas publicēti kādā no portāliem. Kāds cits: "Lūk, arī māciet savu angļu valodu... Bet nebāzieties pie krieviem ar saviem lāča pakalpojumiem." Vēl kāds: "Sanākuši naciķi ne pa jokam. Ko gan tas varētu nozīmēt? Varbūt gribas ģenētisko analīzi uztaisīt vai sākt mērīt galvaskausus – kā novēlējis lielais skolotājs? Neieredzu nacistus!"
Par ko gan bija intervija? Par nacionālo jautājumu, kas Ludmilu visvairāk uztrauc un sāpina. Par viņas – angļu valodas skolotājas – darbu Rīgas 21. vidusskolā, kur viņa ar sirds degsmi mācīja skolēniem ne tikai svešvalodu, bet arī mīlestību pret Latviju. Bet komentāri – lūk, apmēram tādi, kādus nupat citējām.
Taču visparadoksālākais fakts, pēc Ludmilas domām, ir tas, ka šādiem "komentētājiem" dažkārt pievienojas arī latvieši. Piemēram, Ludmilas intervijai savu komentāru ir pievienojis kāds lasītājs, kurš nosaucis sevi par latvieti: "21. vidusskola? Smieklīgi to visu lasīt. Himnu, kājās stāvot, dziedājuši, karogu vicinājuši... Dzimtene, latvieši, krievi, valsts ar skaidri izteiktām fašistiskām pazīmēm. Kaut arī esmu latvietis, tomēr esmu pieradis runāt krieviski, un mans dēls ies krievu skolā, un es principa pēc runāju krieviski. Mūs vardarbīgi sadalīja latviešos un krievvalodīgajos. Lai krievvalodīgajiem līdz galam nospiestu artēriju, vajag sākt ar pašu svētāko – ar bērnu mācīšanu latviešu valodā. Līdz ar svešu valodu atnāks arī sveša mentalitāte. Kā gan jutīsies vecāki, kas vairs nesapratīs savus bērnus, kad bērni sāks vicināt Latvijas karogu un sāks aizstāvēt esesiešu gājienus?" Teksts, protams, bija rakstīts krieviski.
Vandalisms kā norma
"Savukārt mani raksti, uz kuriem norādīja anonīmais komentāru autors, nav par attiecībām starp latviešiem un krieviem, bet gan par krieviem, kas Latvijā ir svešie, proti, par krievu savstarpējām attiecībām. Šie raksti izsit no kājapakšas ideoloģisko platformu tiem, kuri apgalvo, ka krievi Latvijā ir monolīta masa. Nekā tamlīdzīga! Krievu valodā runājošie Latvijā savstarpēji ir sveši cilvēki, viņiem nav vienota pamata," saka Ludmila Sočņeva.
Skolotāja Sočņeva savu viedokli pamatoja ar to, ka viņa nekad nav stāvējusi nacionāli monolītas klases priekšā: "Stāsts ir par to, ka Latvijā nav nevienas krievu skolas, un visa tā ir tikai politiska muldēšana, ka "krievu skolas ir mūsu Staļingrada". Man klasēs bija čigāni, ebreji, latvieši, krievi, mongoļi, tatāri, kazahi, ukraiņi – absolūti multinacionāli kolektīvi. Bilingvālā izglītība, patiesību sakot, ir diversija valsts līmenī, tādas izglītības vispār nav! Sen jau visām skolām vajadzēja pāriet uz latviešu valodu."
Ludmila Sočņeva ir stingri pārliecināta, ka uzbrūkošie anonīmie komentāri liecina par to, ka trāpīts mērķī: "Kāds mēģina iestāstīt, ka Latvija ir divkopienu valsts. Tā nav patiesība. Latvijā NAV krievu kopienas. Ir tikai krievvalodīgie. Tad, kad es to pierādu, rodas briesmīgs naids: neviens nevēlas dzirdēt patiesību. Un kurš tagad taisa ciet krievu skolas? Nils Ušakovs. Krievs! Ne jau latviešu domes vadība to izdarīja."
Skolotāja Sočņeva atgādina pērnā gada 13. janvāra notikumus un ar sarūgtinājumu secina, ka šāds barbarisks vandalisms ienāk sabiedrībā kā norma: "Man nākas secināt, ka, izrādot nepatiku vai protestējot pret kaut ko, drīkst visu: dauzīt parlamenta logus, demolēt redakciju – kā tas tika izdarīts ar Neatkarīgo, internetā anonīmi draudēt svešam cilvēkam ar asiņainu izrēķināšanos. Tas, ka internetā iespējams anonīmi izgāzt savu slimīgo žulti, nav nekas jauns, taču mani pārsteidz kas cits. Ziņa par Neatkarīgās izdemolēšanu parādījās arī krievu portālos, bet tur bija visai maz komentāru. Toties latviešu portālos komentāru bija daudz, un puse no tiem bija naidīgi un zemiski, ņirdzīgi negatīvi pret Neatkarīgās kolektīvu. Kas ar jums, latviešiem, notiek? Vai jūs sitat savējos, lai svešie baidītos?"
Kur lielāki fašisti?
Ludmila uzskata, ka Latvijā ir spēki, kas patiešām vēlas divkopienu valsti. Viņa savu domu turpina ar piemēru, kas īpaši mīļš būs šā gada 9. maijā, kuru Rīgas mērs Nils Ušakovs gatavojas padarīt par "lieliem svētkiem": tuvojas taču "uzvaras pār fašismu 65. gadadiena". "Es varu iedomāties, kādi man būs uzbrukumi šīs gadadienas gaisotnē," teic Ludmila. Tiešām: cīņā pret fašismu var izmantot jebkuras metodes, arī fašistiskas. Tikai jautājums, kur atrodas lielākie fašisti – pie t.s. uzvaras pieminekļa, interneta anonimitātē vai kādā kapu kalniņā?
"Rīga nav Nila Ušakova privātpilsēta, un šādas gadadienas atzīmēšana daļai Rīgas iedzīvotāju ir absolūti nepieņemama," viņa turpina. "Es nekad neesmu bijusi 9. maijā pie šā pieminekļa (t.s. uzvaras piemineklis – E.V.), bet tie cilvēki, kas tur atrodas, acīmredzot uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā atzīmēt šo dienu. Jā, arī mani vecāki pārdzīvoja karu, taču es braucu uz kapiem viņus pieminēt. Labi, lai šie cilvēki kopā ar Ušakovu iet uz savu pieminekli, bet lai ar savu karogu vicināšanu neaizskar tos, kam tas ir nepieņemami. Un lai nekliedz uz citiem, ka viņi ir nacisti, ja nedomā tā, kā domā viņi. Un tad man gribas pateikt: mīļie draugi, ja jums šeit ir tik slikti – brauciet prom! Mēs taču vairs nedzīvojam Padomju Savienībā, kur mēs visi bijām kā cietumā – tagad katrs taču var doties uz visām debess pusēm!"
P.S. Ludmila Sočņeva jau ir aizsūtījusi Drošības policijai (DP) iesniegumu, kurā izstāsta par internetā izteiktajiem draudiem viņas veselībai un dzīvībai. Neatkarīgā sekos notikumu tālākai gaitai.