Elita Veidemane / Viedokļi

"Nilam Ušakovam ir jābūt visas Rīgas iedzīvotāju, nevis okupantu saujiņas mēram!" sarunas beigās piebilda kāda sieviete, kura bija viena no daudzajiem, kas zvanīja uz redakciju, lai izteiktu sašutumu par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova došanos uz t.s. uzvaras pieminekli, lai noliktu tur ziedus, pieminot 45. gadskārtu, kopš Rīga "atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem". Lūk, saruna par šo tēmu ar mēra kungu.

Nekur neatradu statistiku par to, cik staļļumeitas un kambarsulaiņi, kas Latvijas vizītēs tecēja līdzi saviem apkalpojamajiem amatnesējiem, dabūjuši Triju Zvaigžņu ordeni atjaunotās Latvijas Republikas laikā.

"Oktobris jau ir tāds skolotāju mēnesis, mani bijušie skolēni arī zvana un apsveic, bet prāts nemaz nenesas uz svinēšanu," privātā sarunā nopūšas kāda skolotāja, kurai gan ir laimējies saglabāt savu darba vietu – pretēji daudziem citiem kolēģiem, kas nu zīlē, uz kurieni braukt: uz Īriju, uz laukiem pie radiniekiem vai uz vietējo darba biržu.

"Ja vien tauta to vēlēsies," atbildēja Nils Ušakovs uz jautājumu par to, vai Rīgā pārdēvēs Džohara Dudajeva gatvi. Jautājums tika uzdots Maskavā – septembra sākumā, kad risinājās Rīgas mēra vizīte Krievijas galvaspilsētā.

Neatceros, ka Latvija būtu pieredzējusi tādu "demokrātijas aizstāvju" uzbrukumu, kas vērsts pret vienu teātra izrādi, proti, pret Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālo drāmu Vadonis, kas kopš 17.septembra redzama uz Nacionālā teātra skatuves.

"Kopš Saskaņas centrs uzvarējis pašvaldības vēlēšanās, mūsu Ābrams Kleckins manāmi izslējies, un krievu valoda elektroniskajos medijos tagad ir īpašā aizsardzības zonā," kāda Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) pietuvināta persona ironiski raksturoja situāciju saistībā ar Elektronisko mediju likumprojektu (EML), ko NRTP šonedēļ nodos izskatīšanai Saeimā.

Kad pavisam klusi uz Saeimas balsošanu aizplūda Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ar kuru ieviešanu iedibināsies latviešiem sveša reliģiska tradīcija – mājlopu cietsirdīga kaušana, pirmajā mirklī iedarbojās tikai sajūtu līmenis: tas nevar būt!

...Tajā Rīgas placītī, kur savulaik atradās boļševiku vadoņa Ļeņina piemineklis, bija sapulcējušies apmēram četrpadsmit ļautiņi, kas senilās balsīs izsauca dažādus tekstus par to, ka "Ļeņins ir mūžam dzīvs".

Vakar viņi raudāja tāpat kā skolotāji. Protams, ne visi un ne vienmēr atklāti: ārsti un medmāsas taču ir pieredzējuši tik daudz dramatisku un pat traģisku situāciju, kad asarām nav vietas –, jāpalīdz cietējiem, nav laika jūtināties!

Somijas pilsētas Toholampi ģimnāzijas skolotāji savākuši naudiņu un atsūtījuši to uz Jūrmalas Pumpuru vidusskolu – draudzīgai palīdzībai, tā sacīt, lai izglītības druvas arāji nenomirtu badā.

"Tas ir kauns – būt par Jūrmalas domes deputātu, tas jau kļuvis par lamuvārdu!" jūrmalnieku pilnajā domes zālē atskanēja neviltota sašutuma pilns sauciens, kuru domnieku virzienā raidīja kādas skolas pedagoģe. Troksnis tā saucamajā domes sēdē bija neaprakstāms. Cilvēki smējās, aplaudēja, svilpa. Gar sēžu zāles logu lēnām defilēja pašvaldības policijas auto. "Re, re, pēc mums atbraukuši," ieteicās kāds zālē sēdošais.

"Visefektīvāk, protams, būtu izdarīt tā: salādēt visus Jūrmalas pensionārus vienā garā vilciena sastāvā, aizsūtīt uz 56. kilometru un atstāt viņus tur, lai netraucē lielos kungus. Atcerieties, ceļā uz Tukumu bija tāda pietura, kuras gan vairs nav," rūgti nosaka Oskars Eisaks, faktiski nu jau bijušais Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Jūrmalas nodaļas direktors. Kāpēc uz Tukuma pusi?

Visādām replikām varētu arī nepievērst uzmanību. Bet šajā gadījumā man pat gribējās piedalīties derībās: vai Tautas partija un tās redzamie aktīvisti, kam spodrināt reitingu, oi, kā vajadzētu, iestāsies par savu partijas biedru Raimondu Paulu vai arī paies garām, uzskatot, ka Pauls ir vajadzīgs tikai tad, kad sākas Saeimas vēlēšanu maratons.

"Kam pieder šis datortomogrāfs? To jau visi zina! Un vispār – kāda ir tēma, par kuru rakstīsiet?" laipni, tomēr ar tik tikko pamanāmu aizkaitinājumu jautā Evija Mirzojana, SIA Vizuālā diagnostika izpilddirektore.

Kad pirms neilga laiciņa spēru vai zemes gaisā, dusmodamās, ka Latvijā skatāmais televīzijas kanāls TV5 raida tikai krieviski, slaidi spļaudams virsū Latvijas Republikas likumiem, vēl nesaistīju šo valodas izvēli ar konkrētu, mērķtiecīgu politiku. Vientiesīgi domāju, ka tā ir tikai tāda ierasta lielkrievnieciska bezkaunība bez tālejošām sekām.

"Maksimovs? Kupčikas ēna, nekas vairāk. Viņš ne ar ko neizcēlās," par savu nu jau bijušo partijas biedru Vladimiru Maksimovu teic Saskaņas centra (SC) valdes loceklis un SC ietilpstošās partijas Jaunais centrs (JC) priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

"Skolotāj!" kāds iesaucas man aiz muguras. Jau 28 gadi pagājuši, kopš uz mani šī uzruna neattiecas. Taču skolotāja gēns, šķiet, nemirst un nepārveidojas – tomēr atskatos uz saucēju.

"Cilvēki ir apmulsuši un noskaitušies. Viņi vairs netic savai valstij," vērtējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Nevar apgalvot, ka šie rezultāti kādam būtu izsaukuši šoku – tādus ciparus jau varēja gaidīt, ņemot vērā vēlētāju pragmatisko un emocionālo temperatūru. Vai šī temperatūra pacelsies līdz kritiskajai vārīšanās atzīmei vai arī noslīdēs līdz sasalumam, varēsim vērot līdz pat nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.

Pie automašīnu antenām piesietās brūnmelnās lupatiņas, kas pārvērtušās nenosakāmas krāsas driskās un kuras to īpašnieki lepni dēvē par Georgija lentēm, itin nejauši kļuvušas par tādu kā priekšvēlēšanu ierocīti – mazu, toties iedarbīgu.

Kauns par nodevēju, labi, ka viņš dabūja pa ļockām, lien bez ziepēm, pelnīti neiekļuva finālā, nožēlojams jampampiņš, kratās kā aptracis, krievu pielīdējs, no sirds priecājos, ka viņš izgāzās kā veca sēta, mēs ar draudzenēm no priekiem pat šampi iedzērām – tādi un līdzīgi komentāri ir ikvienā interneta portālā, kas publicējis ziņu par Intara Busuļa uzstāšanos Eirovīzijas pusfinālā.

Ja pašvaldību vēlēšanas būtu, piemēram, decembrī, diez vai atrastos tik pateicīgs datums, lai to piemērotu savai reklāmas kampaņai, bet 9.maijs – diena, lai atgādinātu par 1940. un 1944.gada padomju okupāciju – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vienkārši fascinē Krievijas pusmelu, puspatiesību bārstīšana pa pasauli. Šoreiz šai „pavasara sējai” pievienojušies krievu plašsaziņas līdzekļi.