"Tad jau labāk pakārties, nevis būt par deputātu," kāds piketētājs nospļaujas uz celiņa pusi, kas izbrīvēts tautas kalpiem, lai tie no komisiju mājas varētu aiziet tos dažus soļus līdz Saeimas namam.
Viņš ir viens no tiem pāris simtiem protestētāju, kuri atnākuši paust viedokli par 2010. gada budžetu, kuru, aiz stingām sejām paslēpušies, gudri apspriež mūsu ievēlētie deputāti. Pikets, ko organizējuši arodbiedrības bosi, ir šķidrs un nepārliecinošs. Iespējams, tie, kuriem varbūt pat bija kāda vēlme izpausties pie parlamenta ēkas, šādu domu atmeta, kad iepriekšējā dienā pa radio izdzirdēja prezidenta Valda Zatlera atklāti izteikto, līdz cinismam primitīvo atziņu par to, ka protestēt jau jūs, mīlīši, varat, bet jēgas tam nav nekādas.
Tiešām nav. Vismaz pagaidām – nav. Līdz brīdim, kad februārī taps saņemtas janvāra algas un janvāra rēķini. Šobrīd kaut kāds budžets, lai arī cik stulbs vai noziedzīgs tas būtu, tautas lielāko daļu līdz mielēm nemaz ar" neuztrauc, jo valdītāji tautai pa īstam uz rīkles acīmredzot vēl nav uzkāpuši. Un valūtfondistu lūriķi, novērtējuši mazskaitlīgo protestētāju pūlīti, tūdaļ arī secinās, ka šai vientiešu tautiņai vēl ir gana daudz rezervju, kuras var bez bažām nogriezt, – neprotestēs taču!
Tas tā kā būtu skaidrs. Taču ir arī mazliet viltīgāks plāns, kuru veiksmīgi realizē "sociāli atbildīgā" budžeta stūmēji. Un šā plāna pamatdoma ir tāda: sabakstīt ar pierēm dažādu sociālo grupu pārstāvjus, lai tie, cīnīdamies katrs par savu jomu, darītu to atsevišķi. Plāniņš nostrādāja, jau sākot ar ceļu nodokli: daļa tautiešu, aplamājot motociklistus par "riebīgajiem miljonāriem", kuriem 24 latu žēl, krasi norobežojās no šīs motorizētās armijas. Tiešām, "viņiem" hārleji par vairākiem tūkstošiem latu, bet "mums" tādas pensijas, it kā mēs mūžam nebūtu strādājuši!
Bet sazin kāpēc tautieši nevēlas saprast, ka šie nelaimīgie 24 lati, pie kuriem apstājās mūsu ministri – gudrinieki, ir principa jautājums, turklāt šis princips ir pavisam vienkāršs: mums katram ir jāiestājas PAR VISIEM, lai visi varētu iestāties par katru no mums. Skolotājiem jāiestājas par motociklistiem un autovadītājiem, pensionāriem jāiestājas par studentiem, ārstiem – par zemkopjiem un tā tālāk. Kamēr būsim sašķelti pa frakcijām, kamēr šī valūtfonda valdība mūs graizīs pa vienam, tikmēr nekas nemainīsies. Tāpēc atsevišķajiem protestiem ir jāsaplūst vienā lielā un būtiskā protestā. Tādā, kuru tā sauktā valdība vai tā dēvētais parlaments nevarētu vīzdegunīgi uzlūkot kā saujiņu "politiski neapkaltu" indivīdu saietu, kas nezināmu iemeslu dēļ protestē pret nākamā gada sadomāto ciparu portfeli – arī tā saukto budžetu.
2010. gada budžets ir izteikti prettautisks, un tas, visticamāk, turpinās apkalpot esošās varas intereses, kuras vēlīgi ir noteicis Latvijas valsti šobrīd pārvaldošais Starptautiskais valūtas fonds. Tāpēc itin retoriski, līdz ar to skaidrojumu nepaģēroši izskan piketētāju saukļi, tādi kā, piemēram: "Priekš Parexiem un sinagogām naudas pietiek, bet savai tautai ne! Ei, kangari, kam jūs kalpojat?" vai "Repše gatavojas cietumam svītrainā uzvalciņā" – ir taču tāpat zināms, kam kurš kalpo un kādi skroderi parasti šuj svītrainus vamzīšus... Nekādas jēgas nav arī no mīkstmiesīgajiem sociālajiem partneriem, kuru vienīgais uzdevums acīmredzot ir smuki izskatīties vizītēs pie Valsts prezidenta un TV ekrānā, visai nepārliecinoši spēlējot tautas aizstāvjus domburšovā. Iespējams, ka socpartneriem atvēlēta spilvena loma, sak, ja tautiņa klupdama krīt, tad vismaz uz šo aizstāvju sakrāmētajiem solījumu spilveniem!
Taču vienīgais jautājums, uz kuru tautai būtu vērts dzirdēt atbildi, kas nesatur plānprātības pazīmes, ir par to, vai valdītāji jelkādā veidā vispār saprot, kādas ir sabiedrības pamatvajadzības šajā laikposmā? Ja reakcija uz šo jautājumu ir tikai klusums, tas nozīmē, ka šajā valūtfonda okupētajā valstiņā mēs varam veiksmīgi turpināt bezjēdzīgu piketu krāsainās tradīcijas, kurās kāzu ģenerāļa lomu spēlēs Valsts prezidents, bet viņa svītu – pašpārliecinātu un tukšpaurīgu ministru un deputātu kohorta.