Mironītis pagrabā

"Aizver muti!" zibeņus mezdams, Saeimas kreisajam flangam uzkliedza zaļzemnieku deputāts Ingmārs Līdaka. Varēja tikai nojaust, kādas elles dusmas viņā vārījās, pirms tam dzirdot deputāta Nikolaja Kabanova repliku par to, ka 11. un 18. novembri "ar laiku izņemsim".

Bija skaidrs, par ko dziesma: kreisie drīz vien izņems šos datumus no kalendāra svinamajām dienām, vajag tikai pagaidīt Saeimas vēlēšanas.

Brīnišķīgā kārtā biedra Kabanova replika saskaņojās ar Radošo savienību padomes atbalstīto aicinājumu visiem Latvijas māksliniekiem šā gada 18. novembrī piedalīties klusēšanas akcijā, kas nozīmētu mākslinieciski ignorēt visus valsts varas oficiālos svētku pasākumus. Aicinājumā bija teikts, ka "Latvijas varas partijas ir izveidojušas savu prioritāšu sarakstu", kurā kultūra ir pēdējā vietā. Jā, 2010. gada budžetā paredzēts finansējumu kultūrai samazināt par 64%, kas līdzvērtīgs šīs nozares paātrinātai nāvei. Tāpēc klusēšanas akcijas autori aicināja māksliniekus "nespēlēt, nedziedāt, nedejot, nerunāt dzeju varas pārstāvjiem par godu un prieku", kā arī izslēgt jebkuras aktivitātes muzejos, bibliotēkās un medijos tieši Latvijas Republikas dzimšanas dienā – 18. novembrī.

Otrdien akcijas ierosinātāji gan atsauca savu ierosmi, tomēr sirdī palika līdzvērtīgi priekšlikumi. Lai ieriebtu esošajai varai, kurai gan tādi riebumi ir pie kājas, jāierosina turpmāk valstiski, ar koncertiem un salūtiem svinēt 9. maiju, 17. jūniju un 13. oktobri. Lai galīgi noliktu varu uz ceļgaliem un līdz ar pilnu nicinājuma paketi iesviestu viņiem sejā savu attieksmi, jāierosina Brīvības pieminekli ievīstīt svītrainā vaskadrānā a la Repše. Ja vēl arī tas nelīdz, tad – ko tur daudz ņemties – jālaiž gaisā tas piemineklis. Tad gan tā vara redzēs, ko mēs par to domājam!

Līdzīgus absurdus var ierosināt vēl un vēl. Tikai nevajag jaukt divas būtiski atšķiramas lietas: varu un valsti. Ja pie varas ir bezatbildīgi vientieši, kuriem vienīgais skaidrojums par situāciju valstī ir nothing special (Slakteris un Kampars), ja pie varas ir pieķērušies humānisti, kam svarīgākais ir reģionos uztaisīt represīvās vienības (Mūrniece), ja valsts naudas grožus rokās tur cilvēks, kurš pats ir finanšu neveiksminieks (Repše), tad mūsu kādreiz izcīnīto valsti, vārdā Latvijas Republika, nevajag sodīt ar necieņas izrādīšanu, sak, apspļaudīsim to kopā ar varturiem! Protams, katram ir individuālas tiesības valsts dzimšanas dienā neiet uz muzejiem, koncertiem vai pieņemšanām, taču ir arī tiesības to darīt.

Bet ir muļķīgi un pat zemiski nosodīt māksliniekus, kuri šajā dienā dzied un spēlē, vai muzeju darbiniekus, kuri ar prieku atver kultūras un mākslas krātuvju durvis. Taču Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane brīnās, ka klusēšanas akcija neesot guvusi atsaucību visos kultūras nozaru cilvēkos, un "tas liek domāt par situācijas neizpratni valsts un kultūrpolitikā, nespēju solidarizēties nozares iekšienē un ar pašcieņu aizstāvēt mākslas un kultūras tiesības, nevēlēšanos atteikties no klāta svētku galda, atalgojuma, oficiālas atzinības un arī elementārām bailēm par savu vietu", teic Kolmane.

Vai tiešām priekšsēdētāja domā, ka kultūru patērē tikai valsts augstākās amatpersonas, deputāti, ministri, ierēdņi un citi činavnieki? Bet kā tad ar tiem, kuri nav ne tuvu pienākuši šiem "klātajiem svētku galdiem", atalgojumiem un atzinībām? Kā ar tiem, kuri vienkārši grib nosvētīt savas Latvijas dzimšanas dienu? Kā ar tiem lauku un mazpilsētu ļaudīm, kas gatavojušies šiem svētkiem visu gadu – par spīti šo pašu činavnieku kultūrvienaldzībai? Vai tagad atteikt māksliniekiem, kas ir gatavi uzstāties par nožēlojamajiem grašiem, kas tomēr sakasīti nabadzības budžetos?

18. novembris ir svinēts pat dziļākajos padomju stagnācijas laikos, bet viena kultūras savienība mums piedāvāja atkārtot to gadu paradumu – svētīt šos svētkus slepenībā. Pret ko gatavojāmies protestēt? Pret varu, kurai mūsu protesti tikpat svarīgi cik ronim kabatlakatiņš? 18. novembri par protesta dienu varēja izvēlēties tikai tāds cilvēks, kam valsts simboli ir šņaucamdrāniņas līmenī – kā Nikolajam Kabanovam, kurš pirms dažiem gadiem izcēlās ar deguna noslaucīšanu LR karogā.

Svinot Latvijas svētkus, mums nav jāizliekas, ka valstī viss kārtībā: nē, nav kārtībā, un tieši tāpēc šie svētki mums jāsvin nevis par godu esošajai varai, bet gan par spīti tai. Tāpēc visai divdomīgi nolasās RS priekšsēdētājas kolorītās paralēles par savulaik aizliegto Gunāra Priedes lugu Smaržo sēnes: tās varoņi svin augstas amatpersonas dzimšanas dienu, kamēr šīs mājas pagrabā guļ līķis; dzimšanas dienas svinībām obligāti jānotiek, jo to prasa konjunktūra. Vai, viņasprāt, Latvijas Republika jau ir pilnībā beigta un mēs 18. novembrī svinēsim mironīša 91. dzimšanas dienu?

Bet, ja tomēr negribas svinēt un ir liela vēlme paklusēt par samazināto kultūras finansējumu, tad vajag sadoties rociņās, piemēram, ar bijušo kultūristi Demakovas kundzi un aiziet uz to šķūnīti, kur atdusas slavenie runājošie akmeņi, kas Francijā pirms kādiem tur gadiem guvuši milzīgu atzinību. Tur ikviens klusētājs varēs mēmi pajautāt: kur vēl, izņemot šos akmeņus, izķērnāta nauda, kas varētu tikt atlicināta kultūrai?

Viedokļi

Pēcpusdienās mašīnā pie stūres sēžos tad, kad Latvijas radio 1 ir "starpbrīdis", un es vairākas reizes nedēļā sastrēgumā vai mājupceļā klausos Tomu Grēviņu vai Elvi Jansonu. Elvi es itin labi pazīstu, mēs mēdzam runāties "Tu" formā, un šis pastāsts ir veltīts tieši viņa izteikumam "starpbrīdī". Brīdī, kad viņš savu repliku pauda, es jau gribēju ķerties pie telefona, lai radio skaļi iebilstu par Elvja izteikumu; Elvja personīgais telefona numurs man ir, bet diezin vai viņš ētera laikā telefona klausuli celtu. Nolēmu uzrakstīt šo pastātu; pirmdienas rītā publicēt, zinot, ka Elvim pirmdien nāksies meklēt interesantas ziņas interneta dzīlēs, tad nu es viņam un radioklausītājiem uzreiz varu piedāvāt lasāmvielu.

Svarīgākais