"Oktobris jau ir tāds skolotāju mēnesis, mani bijušie skolēni arī zvana un apsveic, bet prāts nemaz nenesas uz svinēšanu," privātā sarunā nopūšas kāda skolotāja, kurai gan ir laimējies saglabāt savu darba vietu – pretēji daudziem citiem kolēģiem, kas nu zīlē, uz kurieni braukt: uz Īriju, uz laukiem pie radiniekiem vai uz vietējo darba biržu.
Pedagogs, kurš tiešām izjūt savu darbu kā dzīvesveidu, protams, turpinās svinēt profesionālos svētkus, kaut arī situācija izglītības jomā ir vairāk nekā dramatiska, un tas attiecas gan uz darba samaksu, gan uz skolu likvidāciju un līdz ar to arī uz izglītības kvalitāti un pieejamību, gan uz attieksmi pret skolotāju kā gara gaismas iededzinātāju katrā mazajā cilvēkā.
Piekrītu, mazliet par daudz pacilātības pēdējos vārdos. Bet varbūt tie var līdzsvarot to bezgalīgo cinismu, kas jāizjūt skolotājam no tiem varas nesējiem, kuru rokās ir iespējas mainīt vai nemainīt pedagoga ikdienu un dzīvi kopumā.
Lūk, nupat Jūrmalā realizētā mācību iestāžu "optimizācija" – ar domnieku klusu piekrišanu faktiski tiek iznīcinātas vairākas skolas. Šķiet, vissāpīgākais zaudējums ir Vaivaru pamatskola, ko domnieku vairākums, piesedzoties ar apšaubāmi optimistiskiem "finanšu ietaupījuma" skaitļiem un tukšiem "mierinājuma vārdiem", sak, neuztraucieties, vecāki, jūsu bērnus "integrēs", pavisam vienkārši izsvītro no dzīvo saraksta. Un nevienu neuztrauc tas, ka Vaivaru skolas audzēkņi, no kuriem vairākums ir bērni ar īpašām – garīgām un fiziskām – vajadzībām, diez vai spēs iekļauties pavisam parastā, bet viņiem svešā skolā.
Rezultāts? Lielāko daļu sirgstošo bērnu nāksies pārcelt nevis uz citu skolu, bet gan uz mājmācību, kas nav nedz izglītojoši efektīva, nedz finansiāli iespējama. Daudzi skolotāji līdz ar "optimizāciju", protams, zaudēs darbu, bet sirgstošie bērni – iespēju visiem kopā apgūt zināšanas draudzīgā, mājīgā vidē. Vaivaru pamatskolas direktore, par to visu runādama tālrādē, tik tikko spēja valdīt asaras: jā, darīsim, pakļausimies, kas mums cits atliek...
Zināšanu un gara gaismas mazā vara – Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības jautājumos Ilmārs Ančāns – domes izšķirošajā kaujā par skolām spēja vien braucīt degunu un bargi raukt uzacis. Savu lielo darbu viņš jau bija paveicis, pasūdzēdamies kriminālpolicijā par nezināmu ļaundaru izplatītām uzlīmēm ar tekstiņiem – "Ančāns no varoņa par kretīnu", "Ančāns ņem un uzmet... skolniekus", "Galīgais Ančāns..." un tamlīdzīgi. Tik aktīvas vēlētāju simpātiju izpausmes domnieks bija izpelnījies par cinisku attieksmi pret skolotājiem, par neprofesionālu un juceklīgu šņakarēšanos Jūrmalas skolu "optimizācijā".
Šķiet, tikpat mīļa un saprotoša būs pedagogu attieksme pret lielo varu – izglītības ministri Tatjanu Koķi, kas piektdien izplatīja savu apsveikumu Skolotāju dienas sakarā. Starp pateicības vārdu gūzmām – "par jūsu izturību, sadarbību, savstarpēju atbalstu, gudrību, izdomu, ātru reaģēšanu uz pārmaiņām", kas jūtamas "samazinātu finanšu līdzekļu apstākļos" – ir arī mundri norādījumi izmantot moderno tehnoloģiju laikmeta iespējas, un Koķes kundze tāpēc aicina "apmeklēt skolu interesantās un iedvesmojošās mājaslapas un līdzās informācijai nodrošināt sev optimisma devu, lasot gan par ikdienas darbiem, gan arī par svētku svinēšanu, izpildot kādu amizantu testu vai uzjautrinoties par anekdoti".
Tā, lūk, ar "degsmi un spēku" uzjautrināsimies un svinēsim, paklausot lielajai un mazajai izglītības varai. Svinēsim, kamēr izglītošanās druvā iestāsies "galīgais ančāns", kas līgani pāries "pilnīgā koķī".