Šoruden īpašā topā ir pelni, pīļu mēsli un sabraukti ezīši. Kam vien ir attiecīga pirktspēja, tie iegādājas trīs minētos produktus un izmanto pēc spējām un gribēšanas, kā arī pēc sasniedzamā mērķa vispārīga uzzīmējuma. Bet pirktspēja, izskatās, ir ļoti daudziem – par spīti izsludinātajai krīzei, varbūt arī – tieši otrādi – pateicoties tai.
Cinisms, pašiznīcināšanās un noliegums – vispieprasītākās preces šodienas Latvijā. Kamēr vieni, kaisīdami uz galvas pelnus, mēģina atbrīvoties no atmiņām par savu kādreizējo piedalīšanos trešajā Atmodā, kura nu viņiem šķiet pilnīgi nevajadzīgi veikta, tikmēr citi, ņirgdami par vientiešiem, zog tik filigrāni, ka nauda pazūd kā pīļu mēsli ūdenī. Pēc tam brīnīties, ka tautai pietrūkst pašapziņas – tas ir visai ciniski. Bet – kāda tauta, tādi tās vadoņi izskatās: kā sabraukti ezīši, tur nu Šķēles kungam taisnība.
Vissāpīgāk sit netaisnība un sirds aklums. Nedz Latvija vainīga, ka nelieši apzog bērnus, nedz Atmoda pie kāķa raujama, ka tās bijušie varoņi aizmirsuši varoņdziesmas. Mūsu atjaunotā valsts – tikko pilngadīga, bet to jau mēģina nospārdīt ne tikai valūtfondisti un citi šosejas laupītāji, ne tikai tā saucamā valdība, kurai pat epitetu pietrūkst, lai to raksturotu, bet arī gluži parasti cilvēki, kas zaudējuši ilūzijas, kuras paši sev vien bija radījuši.
Ko dzirdam? To, ka senāk bija tik labi, tik labi. Senāk viss esot bijis par velti, sākot no veselības aprūpes un izglītības, beidzot ar cietuma restēm un Berlīnes mūri. Tiešām labi.
Bet tad jāuzdod jautājums tiem, kuri šobrīd nožēlo savu atdevīgumu Atmodai tajos tālajos gados: vai tiešām jūs gribētu atpakaļ visu to, kas bija tik labs? Padomju Latvijas viļņoto karogu, padomju Latvijas himnu, reglamentētu domāšanu un – galvenais – nebrīvi? Vai jūs spēsiet nodot ideālus, kurus turējāt tīrus toreiz? Neticu, ka spēsiet.
Vai šo zemi jūs pārstāsiet mīlēt tāpēc, ka zagļi un divkoši būs nelietīgi valkājuši Latvijas vārdu? Vai tad jūs savu māti sāksiet ienīst, ja bezgoži to būs piesmējuši un pazemojuši? Tieši šajā tik grūtajā laikā mūsu Latvija jāmīl tik ļoti kā vēl nekad. Zinu, to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Zinu, ka grūti mīlēt, kad sejā iespļauj Latvijas pārvaldnieki, kuri tikai uz brīdi šajos pārvaldnieku amatos sabīdīti. Zinu, cik sāpīgi miesā griežas viņu tēlotās rūpes, kas īstenībā ir meli un solījumu nepildīšana. Zinu, cik smaga ir sirds, kuru pie zemes nospiedis bezcerīgums. Tas viss – katrā no mums, un mēs jūtamies kā zemē notriekti gājēji, kas guļ dubļos, mēs baidāmies pakustēties, jo nezinām, vai mūsu locekļi nav sadragāti drusku druskās...
Bet Latvija ir tikai paklupināta. Viņa balstās uz mūsu cerībām, uz mūsu pleciem un rokām, jo viņai nav uz kā cita balstīties, un viņa lēnām ceļas kājās. Ja mūsu nebūs, ja mēs visi riebumā novērsīsimies un aizbrauksim mazgāt traukus uz svešiem krogiem, Latvija nepiecelsies.
Bet vajag piecelties Latvijai, kas tavā sirdī iedēstīta tavas dzimšanas brīdī un apklās tevi kā karogs, kad aiziesi. Tai Latvijai vajag palīdzēt, kas iet caur tevi kā sudraba birzi, ne zariņa nenolaužot. Tai Latvijai, kas līdzīgi mātei dod tev vairāk nekā prasa no tevis. Tai Latvijai vajag palīdzēt. Jo viņa ir pazemota un skumja, jo viņa ir bez tevis, dēls, un bez tevis, meita. Ej un apsveic savu māti dzimšanas dienā.