Nekā negaidīta: telekompānijas TV3 šova Koru kari finālā uzvarēja Ieva Kerēvica ar Madonas Zaļo meža kori. Nenoliedzami – zaļie izskatījās labi, un fascinējošu gaismu izstaroja pati Ieva, kas nešaubīgi ir izcila dziedātāja. Taču ir dažas iebildes, kas radušās, lūkojot rudens dziesmotos šovus Latvijas TV kanālos.
Nosaukums Koru kari neatklāj šova būtību – tik mazskaitlīgs dziedātāju kopums nav koris, turklāt fonogrammas atskaņošana neļauj novērtēt kora patieso varējumu. Lūkojoties koristu sniegumā, ļoti bieži uzmanību novērsa dažādas kustību grupas vai atsevišķi dejotāji, savukārt dažu žūrijas locekļu biklie iebildumi, ka viņi te nav nākuši vērtēt dejas, nogrima vispārējā publikas sajūsmā, sak, kopumā taču izskatās forši, un vispār tā ir multimāksla!
Taču par šiem aspektiem joprojām ir pieņemts nerunāt, jo, kā teica viens no žūrijas locekļiem, "tad jau zudīs visa jēga šim šovam". Tiešām zudīs – kaut arī lielākā skatītāju daļa jau izsenis zina, ka koristi dzied uz fonogrammas, to kaut kā mēģina aizmirst, jo uzvaras mērķis taču ir cēls – ziedot! Fināla koru – Madonas un Jelgavas – mērķi būtiski atšķīrās: madonieši vēlējās iegūto naudu ziedot Madonas slimnīcas jaundzimušo bērnu nodaļai reanimācijas galda iegādei, savukārt jelgavnieki gribēja naudu ieguldīt latviešu izcilās dziedātājas Noras Bumbieres pieminekļa veidošanā.
Jelgavas Tirkīzzilā zemes kora un tā vadītāja Žorža Siksnas mērķi tiešām izcēlās citādībā – viņi vēlējās ieguldīt pagātnē, kas ir ne mazāk svarīga kā nākotne. Noras Bumbieres neesošais piemineklis jau ir kļuvis par tādu kā skabargu mūsu kultūratmiņā un kultūrpagātnē – diemžēl mēs nespējam (varbūt negribam?) novērtēt paši savus izcilos cilvēkus, drīzāk jau esam gatavi viņus nozākāt un ar atvieglojuma sajūtu pēc tam aizmirst.
Virtuālās vides komentāros nācās izlasīt sevišķi gudras domas par to, ka Nora, lūk, bijusi alkoholiķe, kāpēc tādai vēl pieminekli vajag? Nu ko, latviešu liekulība un divdabība, šķiet, jau kļuvusi par nacionālo pazīmi – tad, kad Holivudas un pārējās amerikāniskās vides izcilnieku sniegumā redzam lieliskas filmas vai dzirdam fascinējošas dziesmas, mēs nezin kādēļ nevēlamies paši sev atzīt, ka liela daļa no šiem dažādu mākslu korifejiem ir gan alkoholiķi, gan narkomāni, gan citu atkarību vergi, taču tas mums netraucē baudīt viņu sniegumu. Bet ja Nora... Tad samīdīt un uzliet vircas spaini viņsaules dārzos aizgājušajai dziedātājai būs pašā laikā. Tas, ka Norai bija izcilākā latviešu estrādes balss, vairs nav svarīgi.
Ne mirkli nenoliedzot Madonas kora atraktivitāti un teju vai profesionālo prasmi studijā ieskaņot savu dziedājumu, tomēr dīvaini šķita tas, ka šis koris nemitīgi tika lobēts, radot nepatīkamas aizdomas, ka šova iznākums tā veidotājiem jau ir sen zināms. Domāju, ka paši dziedātāji to nezināja, pretējā gadījumā viņi nespētu tik paņemoši uzstāties. Savukārt gandrīz katras svētdienas kašķis starp Žoržu Siksnu un Intu Teterovski itin nemaz nemudināja domāt par iestudētu teijāteri, bet gan par tīšu Jelgavas kora gremdēšanu. Protams, savstarpējās Teterovska un Siksnas antipātijas bija acīmredzamas, taču tām, šķiet, tika atrasts izmantojums – kārtīgi nolikt jelgavniekus.
Bet ko nu par to. Prieks atnāca pavisam no citas puses – fināla sacensībā par abiem koriem satecēja vairāk nekā 60 000 telefona zvanu. Tas ir nozīmīgs skaitlis. Varbūt krīzes nemaz nav, ja ļaudis tik centīgi zvana? Interesanti, cik naudiņas nopelnīja pats TV3? Tikai nevajag stāstīt, ka "neko nenopelnījām, tikai sedzām izmaksas". Turklāt, ja jau visi ir tik svēti, kāpēc visā garajā koru sacensības gaitā bija tikai viens ziedojumu raidījums? Vai mērķi bija pārāk sīki? Bet varbūt sedzamās izmaksas – pārāk lielas?
Ja abus dziedāšanas šovus – Koru karus un Dziedošās ģimenes (LNT) – kas norisinājās faktiski vienlaikus, tādējādi tracinot TV skatītājus, varētu salīdzināt ar kādu iedomātu TV godīguma mērauklu, iznākums būtu skaidrs un saprotams – šajā mērīšanā pārāks ir dziedošo ģimeņu šovs, jo, pirmkārt, ģimenes dzied dzīvajā, otrkārt, naudas balva bez liekulības un kašķiem nonāks tieši uzvarētājas ģimenes rokās. Tā varēs to izmantot pēc saviem ieskatiem – pirkt jaunus mūzikas instrumentus, ziedot bērnunamam vai celt pieminekli mežabrāļiem. Un nevienam – nedz žūrijai, nedz interneta gudriniekiem, nedz skatītājiem – nebūs nekāda pamata šai ģimenei kaut ko pārmest. Vismazāk jau – iedrošināšanos būt patiesiem un skaistiem savā dziedošajā patībā.
***
VIEDOKĻI
Viktors Lapčenoks, dziedātājs:
"Šova līmenis bija diezgan labs. Koru kari bija baudāmi gan vizuāli, gan skanējuma ziņā. Tomēr varēja vēlēties, lai daži jaunie solisti dzied tīrāk. Arī daži uzvedumi varēja būt interesantāki, jo iespējas taču bija neierobežotas. Iespējams, skatītāji man nepiekritīs, taču es dažām dziesmām labprāt būtu dzirdējis interesantākus aranžējumus. Vienmēr jau var gribēt kaut ko vairāk, taču kopumā šovs bija izdevies. Par uzvarētājiem neko nevēlos komentēt.
Vairāki kori par savu labdarības mērķi bija izvēlējušies to, ko pašsaprotami vajadzētu sakārtot pašvaldībām. Naudiņa nebija tik liela, lai varētu paveikt lielas lietas. Protams, ir jauki, ja mākslinieki uzņemas to, ko nespēj pašvaldība, taču īsto mērķi, manuprāt, izvēlējās Jelgavas koris, kas vēlējās atbalstīt Norai Bumbierei veltītā pieminekļa tapšanu."
Zigmars Liepiņš, komponists:
"Godīgi sakot, nebiju aktīvs šā šova skatītājs. Vienreiz biju uzaicināts žūrijā un īsti nesapratu, kas man jāvērtē, jo koru dziedājums skanēja fonogrammā. Nesapratu, vai man jāvērtē dalībnieku apģērbs, horeogrāfija vai varbūt skaņu režisora darbs. Taču kopumā Koru kari nebija slikta televīzijas izrāde. Domāju, ka pasākums bija skatāms un ieguva savu auditoriju."
Viktors Runtulis, režisors un producents:
"Koru kari bija ļoti pozitīvs projekts, kas drūmajā laikā mazliet panīkušajiem skatītājiem deva milzum daudz pozitīvu emociju. Tas bija viens no vērtīgākajiem raidījumiem, ko varēja vērot televīzijā. Šovs deva iespēju uz skatuves kāpt daudziem talantīgiem cilvēkiem, kas darbojās emocionāli un, atkal jau jāsaka, ļoti pozitīvi. Nerunājot par fonogrammu, dzīvā dziedāšana, kas bija dzirdama uz skatuves, bija ļoti kvalitatīva. Dažkārt traucēja, ka kori izvēlējās to, ko nevarēja pacelt – gan dziesmu, gan uzveduma ziņā. Jābūt profesionālim, lai, piemēram, pārliecinoši iejustos tango soļos. Protams, arī uzvedumu ziņā es daudz ko būtu darījis citādi, taču tas nozīmē tikai to, ka mūsu skatījumi atšķiras, un tas ir labi. Kopumā var sacīt, ka vizuālā domāšana latviešiem nav piebeigta.
Koru karu iznākums bija paredzams jau aptuveni pirms piecām nedēļām. Jau trešajā ceturtajā nedēļā Madonas koris nostiprināja savas pozīcijas – ieguva pārliecību par sevi, pārsteidza ar interesantiem aranžējumiem un katrā dziesmā radīja citādu emocionālo attieksmi. Turklāt to visu viņi darīja par simt procentiem. Jau piektajā nedēļā viņiem konkurentu vairs nebija. Interesanti, ka arī skatītāju balsojums šoreiz to pierādīja."