Beidzot esam atraduši īstos Latvijas izlaupītājus, tēla grāvējus un nākotnes gremdētājus. Tie ir nu jau bijušais Dailes teātra direktors Aivars Līnis un vēl esošais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) Rubeni un Līni tur aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā, turklāt Līnim piemērots arī aizdomās turamā statuss vēl vienā kriminālprocesā – par 21 000 latu izkrāpšanu no Eiropas Savienības (ES) līdzekļiem laikā, kad viņš bija Eiropas Komisijas (EK) delegācijas Latvijā administratīvais asistents. No informācijas druskām secinām, ka abi direktori esot slēguši līgumus par teātru savstarpējās sadarbības stratēģiju un maksājuši viens otram par konsultācijām.
KNAB apsūdzība izklausās gluži kā dzelzsbetonā iekalta, un ziņu patērētājs secina, ka abi grēcinieki ir Latvijas nacionālo dārgumu mantkārīgi izlaupītāji un sīknaudā pārkausētāji. Labi, turam aizdomās abus, tādas ir KNAB un pārējo interesentu tiesības, turklāt – abu vainas pakāpi vērtēs tiesa, ja līdz tādai nonāks. Bet kultūras ministrs Ints Dālderis, acīmredzot īpaši likumpaklausīgs būdams, sper soli tālāk – atlaiž no darba aizdomās turamo Līni, jo viņam KNAB liedzis tuvoties teātrim. Tiešām: kā gan var vadīt teātri, neatrodoties tajā, domā Dālderis. Acīmredzot Līnis ir spējīgs Dailes teātri ar vienu pūtienu noslaucīt no zemes virsas. Izklausās smieklīgi, bet knābistiem jau labāk zināms. Un saprotami arī Dāldera soļi: tālāk no grēka, tāpēc kārtīgi jāizpilda knābistu pavēles. Mēs taču labi atceramies, kas notika ar tiem pārdrošniekiem, kuri atļāvās laist gar ausīm čekas mājienus un ierosinājumus, vai ne? KNAB ierosinājis arī Ojāru Rubeni atstādināt no amata, tomēr humānisma pārpilnais represiju orgāns "savā vēstulē nav uz to uzstājis".
Vienkāršajiem interesentiem kā akmens no sirds nokrīt: tik ilgi meklējām vainīgos, kas Latviju iedzina krīzē un parādu verdzībā, tik ilgi domājām, kurus teātrus noīsināt, un pēkšņi nāca tik labs risinājums – vienā rāvienā likvidēt abus centrālos valsts grāvējus! Cik tomēr labi, ka laikus tika noņemtas visas sīkās un nekrietnās aizdomas no Parex bankas īpašniekiem, no Dienvidu tilta cēlājiem, no ātrās palīdzības automašīnu iepircējiem un citiem, nu tiešām labi.
Tas taču bija tik nelietīgi – domāt, ka valsts nauda, kuru pumpēja Parex bankā, veiksmīgi esot aizpumpēta tālāk kaut kādiem tur Krievijas biezajiem ieguldītājiem, pa ceļam dažiem latiem aizķeroties bijušo bankas īpašnieku kabatās. Kādas tur KNAB pārbaudes, vai jums prāts?! ...Cietumi nelīdz, kā reiz teica proletāriešu dzejnieks.
Tikpat bezatbildīgi ir klaigāt par krāšņā Dienvidu tilta vai iedvesmojošā čugunkalna, vārdā Gaismas pils, miljoniem: daža laba riebeklīga urķētāja dēļ šie cilvēcei absolūti nepieciešamie objekti nu ir pārklājušies ar aizdomu ēnu. Taču KNAB par šiem objektiem varonīgi klusē. Tātad – ar tiem viss, paldies dievam, ir kārtībā. Un tiešām ir stulbi atgādināt, ka konkursi tiek rīkoti pat par pildspalvu iepirkšanu, bet par čugunkalnu veidošanas projektiem nekāda konkursa nebija. Nu ko var piekasīties?!
Bet ļaunas mēles tikmēr melš, ka Līņa atbrīvošana no amata esot gudrinieku izdomāts gājiens: kāda kociņa pēc tajā Dailes teātra ēkā vajadzīgs Dailes teātris?! Tur taču var ierīkot lielisku multifunkcionālu kultūras centru, kas būtu kā kulaks uz acs 2014. gada svinībām, kad Rīga būšot Eiropas kultūras galvaspilsēta. Aivars Līnis esot šai idejai pretojies. Bet tiem, kas pretojas, vajag padraudēt ar rūtainu saulīti. Cilvēks ir, gan jau pants atradīsies. Un kur tad to teātra trupu likt? Mīļie, nomalēs tukši kultūras nami čum un mudž – sabāzīs visus tos liekēžus teātriniekus vienā no tiem, uztaisīs nacionālo dailes teātri, ieliks kādu knābistu par direktoru, un tad ne naudu kāds mantkārīgi piesavināsies, ne dienesta stāvokli ļaunprātīgi izmantos – KNAB ir priekšzīmīgs kantoris, tur nauda nezūd un visi ir taisni kā zirga loks.