Kad laupīšanas maksimumstundā beidzot izzog pēdējo aci no pieres, vairs nav ar ko skatīties. Priekšpēdējo, kā smejies, izcēla jau tad, kad jēdziens zagšana bija pieklājīgi aizstāts ar eifēmismu valsts pārvalde. Un ko tad mēs, neredzīši, tagad iesāksim, varbūt tikai ar rokām taustīsim un apglāstīsim tos, kuri joprojām mūs visus apgraiza sadistiskā priekā, arvien atrazdami kādu ādas krociņu, kādu naga slānīti, ar ko aizlāpīt izdilušo un izģindušo šīs pusnomērdētās valsts budžetiņu...
Nu nesanāk mums dzīvot naturālsaimniecību viensētās un mežos, kur kokos allažiņ aug sāls paciņas, ziepes un sērkociņi. Mums diemžēl jāiet uz veikaliem, jāmaksā par ūdeni un siltumu, par gaisu, ko ieelpojam, un par to, ko izelpojam. Ar to nepietiek, tāpēc valdības vārdā nosauktie apgraizītāji izdomā ieslēgt arvien jaunus nodokļus vai paspilgtināt vecos. Pirms vairākiem gadiem kāda valstiska galva pesteļoja, ka "mēs esam stipri, mēs esam vareni". Tagad ar tādām mantrām vairs nepietiek, nu vajag ņemt kārtējo nodokļu bomi un vienkārši iebliezt pa galvu vientiesei tautai, lai netirinās, pārāk labu dzīvi dzīvojot. Re, iebliezām, un tauta klusiņa palika! Iebliežam vairāk, ļauj taču!
Un apgraizītāji tikai bliež un griež. Un mēs ļaujamies. Nule valdības ģēniji izdomāja, ka ienākuma nodoklis jāuzskaistina līdz 26 procentiem. Jā, kāpēc gan ne?! Tā ikvienam cilvēkam taču pavisam neliela skāde, toties kādi miljoni budžetā. Bet satiksmes ministram Kasparam Gerhardam acīmredzot tikpat neievērojams šķiet apgraizījums visiem vieglā autotransporta īpašniekiem – kāpēc gan neieviest desmitkārtīgu nodevu motociklam un trīskārtīgu vieglajam auto? Mīlulīt, un kāpēc ne simtkārtīgu? Tauta taču maksās klusēdama! Neviens, protams, nesāks bļaut par ceļu kvalitātes zemo līmeni, jo visi pašaizliedzīgi sapratīs, ka jālāpa nevis izdangātie valsts lielceļi, bet gan budžeta caurumi. Bet kur nu tikai tie – savu dienišķo kumosu pieprasa arī Parex banka, kautrīgi atgādinādama, ka valstij jau nu vajadzētu prasties un atpogāt kārtējos 100 miljonus šīs banciņas sindicētās ēstgribas apmierināšanai.
Pa to laiku, kamēr vietējie lielapgraizītāji, slēpdamies aiz dažādu valūtfondu priekšautiņiem, šņikā mums nost pa kārtai vien, pa kārtai vien, uzdarbojas arī atzīstamu deģenerācijas pakāpi sasnieguši sīkzagļi, aptīrīdami labdarības organizācijas, kurām jau Ziemsvētki trepju galā. Ne mazāk daiļi izskatās politiķi, kas tieši īstajā laikā sāk čabināt likumu par to, ka tik daudz laba Latvijas tautai darījušās partijas vajadzētu finansēt no valsts budžeta. Ja ierosinājums taptu par likumu jau šobrīd, no mūsu pašu nodokļos samaksātās naudiņas šīm darbīgajām partijām taptu uzdāvināti 427 347,5 lati. Bet nevajag uztraukties, ka summa tik maza – gan jau pēc nākamajām vēlēšanām, kad šis likums stāsies spēkā, mēs, aklīši un nerunīši, ļausim mūsu labdariem nogriezt vēl lielāku naudas kumšķi! Rau, tagad vēl neko nedabūjušie trīs labējo partiju aktīvisti TV reklāmā cep karašiņas: laikam cer iebarot nabadziņus – vēlētājus, nu jau aktīvisti gudri, uz baznīcu zvērēt vairs neiet, var norauties par melošanu. Bet ar siltām karašiņām, kazi, pierunās sabalsot vismaz divus procentiņus, lai duraciņi tad maksā svilpodami!
Nezin kādēļ es kopā ar citiem jūtos apzagta. Tāds kā kauns, jo esmu ļāvusies, tāds kā īgnums, jo saprotu, ka vientiešu barā esmu uzvedusies kā vientiese. Tādas kā dusmas, jo saredzu, ka nekas jau nemainīsies – mūsu nākamie aptīrītāji gatavojas vēlēšanām. Priecīgi gatavojas! Vieni sāk ar karašiņām, citi beigs ar tortēm un kliņģeriem, bet visi kopā domās tikai par sevi un savu dienišķo kabatu. Tiešām, baiss gals skaistajai idejai par Otro republiku. Tikai cerību sērkociņš, ar trīcošiem pirkstiem uzrauts, uz mirkli izrauj mūs no melnās, lipīgās tumsas: ja vien mēs spētu un gribētu pretoties... Ja vien.