Kad tīmeklī ieraudzīju sirsnīgo ziņu par Krievijas premjerministra Vladimira Putina dāvanu pašam sev dzimšanas dienā – tikšanos ar krievu inteliģenci, tostarp rakstniekiem, nodomāju, ka patiesībā viņam vajadzēja tikties ar žurnālistiem, sevišķi tiem, kuri 7. oktobrī pieminēja savas kolēģes Annas Poļitkovskas noslepkavošanas dienu. Viņu Maskavā, pašas mājā, nogalināja Vladimira Putina 54. dzimšanas dienā – 2006. gada 7. oktobrī.
Rietumu cenzūra
Tieši pirms desmit gadiem – 1999. gada rudenī – Krievijā nogranda četri organizēti sprādzieni, kuros gāja bojā vismaz 300 mierīgie iedzīvotāji. Anna Poļitkovska savās publikācijās uzdrošinājās norādīt avotu, no kura varēja nākt nepārprotamas pavēles uzspridzināt četrus daudzstāvu namus. Vladimirs Putins uzreiz steidzās paziņot, ka vainīgi ir "čečenu teroristi". Anna Poļitkovska domāja citādi: viņa norādīja Putina virzienā.
Populārā amerikāņu žurnāla GQ septembra numurā bija publicēts žurnālista Skota Andersona raksts Vladimirs Putins – tumšais ceļš uz varu, kurā autors pēta vairāku dzīvojamo namu uzspridzināšanu Krievijā 1999. gadā. Daudzi cilvēki saskata šo spridzināšanu tiešo saikni ar Čečenijas otrā kara sākšanu, kas Putinu padarīja ļoti populāru un ļāva viņam uzvarēt prezidenta vēlēšanās 2000. gadā. Interesanti (vai arī likumsakarīgi), ka žurnāla krievu versijā šis raksts neparādījās. Tā bija tipiska politiskā cenzūra, neraksturīga Rietumu sabiedrībai. Vismaz līdz šim neraksturīga. Skots Andersons gan uzskata, ka publikācijas aizliegums krievu izdevumā bija izdevēju bažas par sava žurnāla turpmāko likteni Krievijā: ja nu šīs valsts politiskā vara šāda raksta dēļ aizliedz žurnālu?... Protams, tie būtu finansiāli zaudējumi. Tāpēc jau sanāca tāda politiski ekonomiska cenzūra: izdevēji aizliedza šo rakstu izplatīt jebkādā veidā – to nedrīkstēja reklamēt, publicēt internetā, sūtīt krievu žurnālistiem vai politiķiem. Taču šādas aizvēsturiskas lieguma metodes neko nelīdzēja, tieši otrādi – raksts guva milzīgu rezonansi gan angliski, gan krieviski lasošajā auditorijā.
Sprādzieni atver vārtus karam
1999. gada 31. decembrī toreizējais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins pārsteidza pasauli ar atkāpšanos no varas un Vladimira Putina pasludināšanu par troņa pārņēmēju. Gadumijā atrados Maskavā, un varēja burtiski sajust, kā šī pilsēta šokā ir aizturējusi elpu: ja tas ir noticis, tad tas ir nopietni. Un bija jau arī – pēc traģiskajiem septembra terora aktiem, kuros gāja bojā ap 300 cilvēku, Putins sabiedriskajā apritē bija pacēlies kā svētais atriebes ķēniņš, apsūdzot "čečenu teroristus" un pavēlot Čečenijā veikt arvien jaunas militāras operācijas, atstājot izdedzinātu zemi.
Pēc pašaizliedzīgās vēršanās pret "teroristiem" un pēc sekojošajiem "panākumiem" Čečenijā viņa popularitāte uzlēca līdz neaizsniedzamiem augstumiem: Putins kļuva par nacionālo varoni un sāka sev pakļaut varas struktūras. 2000. gada 26. martā viņš bez pūlēm kļuva par valsts prezidentu, un 2004. gadā – nākamajās vēlēšanās – viņš jau ieguva 73% balsu. Tās viņš kontrolē arī līdz šim brīdim. Vēl vairāk – Putins joprojām ir galvenais spēlētājs Krievijas politikā, atstājot dziļā ēnā leļļveida prezidentu Medvedevu, kas tikai vārgi mēģina atdarināt savu patronu.
Taču bija daudz cilvēku, kuri apšaubīja, ka čečeni veikuši terora aktus. Vairākus gadus gan žurnālisti, gan politiķi mēģināja pētīt dīvainās sakritības un konsekvences četru sprādzienu sakarā. Un tikpat dīvaini bija tas, ka gandrīz visi, kas pieskārās šiem jautājumiem, tika gāja bojā mīklainos apstākļos. Savukārt tie, kuri tūlīt pēc sprādzieniem pauda savas versijas, kas atšķīrās no oficiālajām, drīz vien no tām atteicās.
Skots Andersons sāka pētīt šos četrus terora aktus. Pēc pirmā sprādziena, kas notika Maskavā, Gurjanova ielā, 1999. gada 13. septembra naktī milicija saņēma ziņu, ka daudzdzīvokļu namā, kas atrodas pie Kaširskas šosejas, notiekot kaut kas nesaprotams. Milicija atbrauca, pārbaudīja, neko neatrada, aizbrauca. Pēc dažām stundām – pulksten 5 un 3 minūtēs – nogranda sprādziens, kas izdzēsa 121 dzīvību. Pēc dažām dienām notika sprādziens Volgodonskā. Septiņpadsmit dzīvības. Valstī sākās viegla panika.
Cilvēki kļuva ļoti vērīgi, un, pateicoties šim vērīgumam, iespējams, tika novērsts vēl viens terora akts: 22. septembrī Rjazaņā kādas mājas iedzīvotāji pamanīja, ka no balta žiguļa tā pasažieri mājas pagrabā sanes maisus. Iedzīvotāji piezvanīja milicijai. Tā atbrauca un patiešām konstatēja, ka trīs 50 kilogramu maisos, pie kuriem pievienots detonators, ir heksogēns – spēcīga sprāgstviela, kas daudzstāvu namu vienkārši noslaucītu no zemes virsas.
Rjazaņas iedzīvotāji uzsāka baltā žigulīša un tā pasažieru meklēšanu. Naktī miliči notvēra divus vīriešus, kurus turēja aizdomās par spridzināšanas mēģinājumu, bet tie izrādījās Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) aģenti! No Maskavas tūdaļ atskanēja zvans: aizturētos palaist vaļā. Pēc tam FDD pārstāvis, uzstājoties tālrādē, apgalvoja, ka maisos bijis cukurs, bet viss notikums – vienkārši mācības, lai noskaidrotu, cik vērīga ir sabiedrība. Kā ar slotu tika aizslaucīts eksperta atzinums par heksogēnu, un nevienam vairs neradās jautājumi par to, kāpēc Rjazaņas notikums apturēja sprādzienu sēriju? Jautājumus vairs nebija vērts uzdot, jo 23. septembrī jau sākās Čečenijas galvaspilsētas Groznijas masīva bombardēšana, un Krievijas karaspēks iegāja Čečenijā. Atvērās vārti otrajam Čečenijas karam.
Noklusēšanas likums
Taču aizdomu ēna, kas klājās pār tik populāro prezidentu Putinu, saglabājās. Ne mazums cilvēku uzskatīja, ka specdienesti ir smalki izstrādājuši taktiku, lai Putins līdz savai neierobežotajai varai nonāktu kā populārs cilvēks, – lūk, mūsu varonis iznīcina neģēļus čečenus, kuri nogalinājuši mūsu mierīgos iedzīvotājus! Bija baisi pat iedomāties, ka specdienesti varētu noorganizēt sprādzienus, lai ar to palīdzību topošais prezidents gūtu tautas cieņu un apbrīnu. Un neko arī nevajadzēja iedomāties, tas bija pat bīstami: Valsts domes loceklis Sergejs Jušenkovs, kas vadīja sprādzienu izmeklēšanas komisiju, tika nošauts 2003. gada aprīlī, vēl kāds šīs komisijas loceklis pēc neilga laika nomira, nezināmas slimības ķerts. Eksperts, kurš liecināja, ka Rjazaņā atrastajos maisos bijis heksogēns, pēkšņi vairs neko neatcerējās. Arī iedzīvotāji bija aizmirsuši redzēto. No izmeklētāju kabinetiem nesaprotamā veidā pazuda liecinieku izveidotie fotoroboti. Cilvēki pāris gadu laikā kļuva nerunīgi.
Noklusēšanas likums darbojās ne tikai uz politiķiem vai lieciniekiem, bet arī uz mākslu un publicistiku. 2004. gada aprīlī Čikāgā notika dokumentālo filmu festivāls, kurā vajadzēja rādīt arī Andreja Ņekrasova filmu Neuzticēšanās. Nepaskaidrojot pilnīgi neko, filmu izslēdza no konkursa skates. Ņekrasovs, šokēts par šo aizliegumu, pieļāva domu, ka filmas temats ir "vainīgs" šādā notikumu pavērsienā, jo filma ir versija par to, ka dzīvojamo māju uzspridzināšana ir organizēta ar mērķi celt Putina reitingu pirms 2000. gada prezidenta vēlēšanām.
Viegli šermuļi
7. oktobrī Maskavā notika mītiņš, lai pieminētu Annas Poļitkovskas bojāejas dienu. Starp runātājiem bija arī bijušais vicepremjers Boriss Ņemcovs, kurš cita starpā teica, ka "mūsu vara dziļi neieredz brīvību, mīl cenzūru un baidās no opozīcijas". Pēc daudziem gadiem cilvēki, viņaprāt, neatcerēsies Vladimira Putina dzimšanas dienas datumu, bet atcerēsies Annas nogalināšanas dienu. "Viņa gāja bojā par mums visiem," Ņemcovs piebilda. Anna Poļitkovska ir 211. žurnāliste, kas nogalināta Krievijā pēdējo 15 gadu laikā. "Dzīvojam kā kapsētā, kur ar katru gadu palielinās kapu kopiņu skaits, bet skumstošo pūlis ar svecītēm top arvien retāks. Un šī simboliskā kapsēta arvien vairāk atgādina brāļu kapus, kur bojā gājušie žurnālisti atdusas blakus tiem, kurus viņi ir mēģinājuši aizstāvēt vai arī tikai izstāstīt sabiedrībai par to, kāpēc šie cilvēki nogalināti," raksta Krievijas žurnālists Iļja Milšteins.
Tāpēc vieglus šermuļus uzdzen viena otra mūsu bijušā vai esošā valstsvīra koķetēšana ar Krievijas varu. Ekonomiskie sakari? Jā, iespējams. Taču ne uztaisīšanās par lielajiem un intīmajiem krievu draugiem. Lasu par Aigara Kalvīša slepenajām pusdienām ar Vladimiru Putinu un līdz sirds asarām priecājos: visi pārējie, kas ar Putinu nav tikušies, vienkārši apskauž Kalvīša laimi. Un ir jau arī par ko apskaust: 16. oktobrī ir paredzēts Latvijas balzama padomē (Latvijas balzams pieder Krievijas investoriem) ievēlēt jauno un uzticamo Putina draugu – Aigaru. Kas zina, varbūt Volodja, kurš bērnībā esot elpojis Latvijas dziedinošo gaisu un dzēris mūsu brūnaļu pienu, nākamo dzimšanas dienu gribēs nosvinēt savā bērnības sapņu zemē: tankus pie robežas nule jau žvadzināja.