"Ja vien tauta to vēlēsies," atbildēja Nils Ušakovs uz jautājumu par to, vai Rīgā pārdēvēs Džohara Dudajeva gatvi. Jautājums tika uzdots Maskavā – septembra sākumā, kad risinājās Rīgas mēra vizīte Krievijas galvaspilsētā.
Un tauta ir sākusi vēlēties: radiostacija Eho Moskvi, atsaucoties uz Latvijas krievu kopienu apvienotā kongresa valdes locekļa Igora Vatoļina teikto, apgalvo, ka Rīgā ir sākuši vākt parakstus par minētās gatves pārdēvēšanu. Arī Rīgas dome esot saņēmusi pieprasījumus mainīt ielas nosaukumu: tos iesniegusi t.s. Osipova partija un kāda privātpersona. Varētu, protams, veselīgi paņirgt par Osipova partiju, kas droši vien joprojām salutē ar fašistiem raksturīgo sveicienu, pametot gaisā roku, un neņemt vērā kādu privātpersonu. Varētu, ja vien Latvijas tautas vēlmes jau netiktu apspriestas Maskavā.
Ciemojoties kaimiņu galvaspilsētā, kur Rīgas mērs, citastarp, pateicās par Puškina pieminekļa dāvinājumu, protams, nevarēja iztikt bez politiskajiem pelmeņiem, kurus viesiem laipni piedāvāja mājinieki. Rīgas mērs Nils Ušakovs sev raksturīgajā diplomātiskajā manierē – neapgalvodams, ka tie ir visgaršīgākie pelmeņi pasaulē – atbildēja, ka Dudajeva gatves likteni izlems rīdzinieki. Man to gribētos uztvert kā taktisku atgādinājumu, sak, mēs paši – bez Maskavas viedā padoma – izlemsim, ko darīt. Bet varu arī kļūdīties, jo saikne ar Maskavu šīs domes valdošajam sastāvam ir ārkārtīgi būtiska.
Taču runa ir par ko citu. Kaut arī Rīgas ielu nosaukumiem vajadzētu atspoguļot nevis Krievijas agresīvo ārpolitiku, bet gan Latvijas vēsturi un kultūru, gadījums ar Džoharu Dudajevu ir mazliet ar citu pieskaņu: šis čečens daudziem latviešiem personificē nelielas, apspiestas tautas brīvības alkas. Savukārt oficiālā Krievija Dudajevu pasludina par teroristu.
Turklāt Dudajevs nevilšus ir kļuvis par tādu kā pretstatu mūsu tradicionālajiem priekšstatiem par Krieviju: mēs vairāk vai mazāk pazīstam, piemēram, tā paša Puškina daiļradi, kurā manāmi ne tikai mīlas, bet arī impēriskas domāšanas motīvi, līdzīgi var teikt par Nikolaju Gogoli. Abu vārdā Rīgā ir nosauktas ielas. Bet nezin kāpēc nav nevienas ielas, kas nestu, piemēram, Mihaila Bulgakova, Borisa Pasternaka vai Annas Ahmatovas vārdu. Tie ir cilvēki, kuri bija absolūti neērti valdošajam režīmam, cilvēki ar uzskatiem, kas neslavina impēriju. Militārists Dudajevs šajā ziņā bija līdzvērtīgs minētajiem literātiem, tieši tāpēc tik netīkams šodienas impēriskās domāšanas nesējiem. Džohara Dudajeva vārds faktiski ir aizvainojošs lielums šiem vienotās un nedalāmās ideoloģijas sludinātājiem un tās upuriem, un tikpat labi šo ielu varēja nosaukt Gustava fon Mannerheima vai Juzefa Pilsudska vārdā. Pirmajā gadījumā tas krieviem atgādinātu apkaunojošo 1939./40. gada Ziemas karu pret somiem, otrajā – boļševiku sakāvi 1919. gadā pie Varšavas, kuru aizstāvēja poļi Pilsudska vadībā. Taču abi gadījumi stāstītu par tautām, kuras aizstāv savu dzimteni pret okupantiem.
Ja runājam par šodienu, pret Dudajeva vārdu Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs krasi neiestājas: viņš nav tik vientiesīgs, lai nesaprastu, ka šis vārds, pareizāk sakot, tā nestā ideja ir svarīga lielai daļai rīdzinieku, kuri balsoja par Saskaņas centru – kas zina, varbūt viņi par šo partiju balsos arī Saeimas vēlēšanās? Bet tas varētu notikt tad, ja partijas līderis un Rīgas domes priekšsēdētājs neveiks kādas straujas un nepārdomātas politiskās kustības. Tagad ir tieši otrādi: Nils Ušakovs mierīgi vērtē situāciju, piebilstot, ka ir daudz piedāvājumu nosaukt sāpīgo ielu citādi, piemēram, Vijas Artmanes vai Valentīna Pikuļa vārdā. "Viss notiks demokrātiski un rīdzinieku interesēs," apgalvo Ušakovs. Tomēr par Dudajevu Rīgas mērs saka: "Viņš bija neviennozīmīga persona. Lēmums 1996. gadā nosaukt ielu Dudajeva vārdā bija sasteigts un nepareizs."
Lai arī cik nepareizs, lēmums tomēr tika pieņemts. Lai to atceltu, tagad aktīvi plosās dažādi osipovi un kopienu apvienotie kongresi, vācot parakstus pret čečenu teroristu. Diez kas latvietim traucē sākt parakstu vākšanu par to, lai Dudajeva gatves nosaukumu nemainītu? Vai arī – lai to mainītu, piemēram, pret Leha Valensas, Džona Kenedija vai Eduarda Pāvula vārdu? Jā, kas traucē? Varbūt jauniegūtā īpašība – laiski gulēt uz krāsns un gaidīt, ka viss notiks pēc līdakas pavēles? Tiešām – ko gan mēs varam mainīt?! Krīze taču!