Nesen runāju ar kādas lauku skolas direktori. Dzīves aina bija nojaušama ļoti skaidri: mazais pagastiņš pievienots novadam, nevienam īsti nav daļas gar nelielā nogrieznīša ikdienu, kur nu vēl par naudas lietām.
Formāli jau viss it kā nokārtots, taču pamestības izjūta aug augumā. Mazā skoliņa šajā pagastā ir vienīgais laukumiņš, kur vēl mazliet silst dzīvība – skolas telpās ir bibliotēka, sporta zāle, tur dažkārt atnāk cilvēki, tur retu reizi notiek kāds sarīkojums.
Bet direktores stāsts patiesībā bija par ko citu. Bezdarba pārņemtajā pagastā (arī novadā) mazturīgo iedzīvotāju skaits pēdējo divu gadu laikā uzmilza kā lavīna. Un tas nozīmēja to, ka ļoti daudziem vecākiem vairs nebija naudas, lai samaksātu par bērna skolas pusdienām. Ja ģimenē tikai viens bērns, vēl kaut kā varēja izkārpīties, taču, ja divi vai vairāk – atvērās bēdu ieleja. Novada vadība sākotnēji piešķīra bērnu brīvpusdienām kādu naudiņu, taču drīz sāka izsīkt arī šī plūsma, un brīvpusdienas palika vien nedaudziem bērniem. "Tas ir briesmīgi," noteica direktore, "mēs kaut kā lāpāmies, meklējam līdzekļus, mēdz notikt tā, ka skolotāji pat dalās savās pusdienās ar bērniem, bet tā nav izeja."
Statistika mums neizstāsta, cik daudz Latvijā bērnu, kuri faktiski dzīvo pusbadā. Šos tūkstošus varam nojaust tikai tad, ja paskatāmies, kas notiek laukos, jo Rīgas situācija vēl ne par ko neliecina. Taču Rīgas kungiem un kundzēm, kam tuklajās roķelēs uz laiciņu iedota vara, pārsvarā patīk tusēt pa galvaspilsētas siltajām telpām, tāpēc viņi, baidos, nezina, kas acīm un dvēselei paveras lauku attālos nostūros.
Bet, re, kā mesija pie apvāršņa atkal parādās Eiropas Komisija (EK) un liek klajā glābšanas plānu: nākamajā ziemā Latvijas skolās bērniem no pirmās līdz sestajai klasei būs iespējams papildus pusdienām bez maksas saņemt augļus un dārzeņus. EK piešķirs finansējumu 316 000 latu apmērā, Latvijas līdzfinansējumam jābūt 105 000 latiem. Izrādās, katram skolēnam dienā tiek plānoti 100 grami (!) dārzeņu un augļu: āboli, bumbieri, kāposti, kolrābji un burkāni. Ceturtdaļābolītis, divas dzērvenītes un viena Briseles kāposta lapiņa. Sanāca 100 grami? Jā, pat mazliet pāri. Bet ievērojiet piebildi: papildus pusdienām. Dāsnā Brisele savos vitaminizācijas plānos ierakstīja, ka nedrīkst piešķirto naudu novirzīt brīvpusdienām. Tātad tā, bērni: štrunts par jūsu siltajām pusdienām, ēdiet to vietā vitamīnus.
Man nezin kāpēc šķiet, ka paēdušās Briseles taukainajiem ierēdņiem nav nedz informācijas, nedz sapratnes par to, kas notiek ES valstīs, kur nu vēl šo valstu provincēs. Še var izmantot Francijas karalienei Marijai Antuanetei piedēvēto populāro teicienu: "Jums nav maizes? Ēdiet kūkas!" EK gadījumā kūku vietā nonāk kāļi un kāposti. Protams, tas ir daudzkārt veselīgāk, it īpaši tad, ja kopumā jādzīvo pusbadā. Bet arī tas vēl nav viss: izrādās, ka programmā paredzēto dārzeņu nepietikšot visām skolām, jo naudiņas par maz. Interesanti, kāpēc, piemēram, kāda Rīgas skola būs izredzētāka par kādu lauku skolu (vai otrādi), parakstoties uz dārzeņu programmu?
Tomēr vairāk par labi paēdušo Briseles klerku nejēdzībām fascinē pašmāju izglītības un bērnu aizsardzības druvas arāju aktīvā nostāja šajā vitamīnu jautājumā. Lai gan aktivitāte izpaužas lielākoties krēslu deldēšanas intensitātē, tā, šķiet vislabāk tīk tiem pašiem Briseles dāsnajiem burkānu finansētājiem: neviens – neviens! – mūsmāju varasvīrs un kur nu vēl ierēdnis nav uzdrošinājies iebilst Eiropas Komisijai par šīs programmas bezjēdzīgumu, jo tā būtu uzskatāma par labu atbalstu vien tad, ja pirmām kārtām visiem bērniem būtu nodrošinātas siltas pusdienas. Taču izskatās, ka mēs neesam spējīgi iebilst saviem Briseles saimniekiem pat tādā jautājumā, kas skar sabiedrības visneaizsargātākās daļas – bērnu – intereses.