"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.
Dievs vien zina, kādas mokas izcieta Velta un viņas ģimene, un tūkstošiem citu latviešu ģimeņu, kuras padomju okupācijas gados tika pazemotas un nīcinātas, ar saknēm izrautas no dzimtās zemes, ar smirdošu okupantu zābakiem piemīdītas. Domāju, ka latviešu tautas vēsturē nav melnumā līdzvērtīgu notikumu tiem, kuri risinājās sarkanās okupācijas laikā, atstājot neiznīdējamu iespaidu uz tautas pašapziņu un nacionālo stāju.
Skaitļi ir sausi, taču skarbi: 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja 15 425 latviešus – lielākoties inteliģenci, virsniecību, kultūras un mākslas cilvēkus; 1949. gada 25. martā kārta pienāca zemniekiem, kuru "noziegums" bija prasme saimniekot, arī tiem, kuru vecāki savulaik bijuši "kulaki". Ieganstus tautas iznīcināšanai varēja atrast allaž. Un šīs divas minētās deportācijas nebija vienīgās: padomju okupanti cilvēkus izsūtīja visu laiku, katru gadu, turklāt represijas notika arī tepat, Latvijā – čeka, troikas un dvoikas strādāja čakli, un sarkanais terors pēc Otrā pasaules kara beigām nevis mazinājās, bet gan uzņēma apgriezienus. Un tā pie 60 000 izsūtīto (1941. un 1949. gads) var droši pieskaitīt vēl dažus desmitus tūkstošus to nelaimīgo, kas tika izsūtīti citos gados, un tos, kas cieta tepat, Latvijā. Varam nešaubīties: 100 000 noteikti satecēs.
Šodien brīvā, neokupētā Latvija zaudējusi, manuprāt, tikpat daudz cilvēku kā toreiz, krievu laikos. Toreiz deportācijas atbrīvoja vietu migrantiem. Tagad, latviešiem dodoties brīvprātīgā izsūtījumā, notiek tas pats – svēta vieta tukša nestāv, un migranti pēc laika būs klāt. Varam, protams, sašust par mūsu aizbraucējiem, kas meklē darbu un mājas svešumā, varam viņus žēlot, varam vienaldzīgi nepievērst viņiem uzmanību vai karsti atbalstīt. Varam vispār nedomāt par viņiem. Bet viņi tik un tā būs atšķeltais, salauztais, spīvi sāpīgais latviešu tautas spārns, kas nekad nesadzīs. Tāpat kā nav sadzijušas vātis, kuras cirtusi svešā, sarkanā vara. Tās tikai pārvilkušās ar laika plāno krevelīti.
Tāda greznība gan nav piedāvāta kā piedeva šodienas cirtieniem, kurus dāsni izdala mūsu pašu brīvās Latvijas vara. Tieši tā ir vainojama tautas aizplūdumā no dzimtenes, un šie cirtieni šķiet sāpīgāki par krieviski runājošo okupantu neģēlībām – jo sit taču it kā savējie. Vai tā ir mūsu valdību nemākulība vai stulbums, vai iedzimtā tieksme klanīties i savējo, i sveškungu priekšā: šo apstākļu kopums nolicis mūs tur, kur patlaban atrodamies, – tādā pašā bezcerīgas eksistences situācijā, kāda tā bija padomju deportāciju laikā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka toreiz ļaudis bija gatavi kājām atnākt uz Latviju, savukārt tagad – ne saucami nenāks.
Lasot vēsturnieku rakstus par to laiku, uzgāju kādu dīvainu faktu. Mežabrāļi taču zināja, ka 25. martā notiks izvešanas. Tad kāpēc viņi nemēģināja aizstāvēt savus tautiešus? Kāpēc šajā traģiskajā naktī nenotika mežabrāļu uzbrukumi padomju formās tērptajiem neliešiem, kuri izsūtāmo mājas apmeklēja lielākoties piecu vai sešu izpildītāju sastāvā? Visi klusēja. Kaujama lopa padevībā – klusēja. Vieni gaidīja, ka "amerikāņi nāks palīgā", citi, iespējams, cerēja, ka padomju vara būs humāna – kā no filmām izkāpusi. Bet klusums patiesi esot bijis baigs. Stindzinošs. Varbūt iepriekšējās deportācijas, represijas un leģionāru traģiskais liktenis baiļu važās bija iekalis ikkatru pretestības iespēju?
Arī tagad ir klusums. Posts nāk kā pali, latvietis tikai sakož zobus un klusē. Valdības un parlamenta ciniķi katru dienu skalda malku latvietim uz galvas, viņš tikai klusēdams notrauš skaidas.
Rudenī klusētāji ies vēlēt Saeimu, kaut gan patiesībā tos deputātkrēslu tīkotājus vajadzētu ar mēslu dakšām izdzenāt. Bet visi var būt mierīgi: latvietis joprojām būs kluss un tolerants, lai arī kādi pali un kādi malkas skaldītāji nāktu. Zelta nācija! Gluži kā zīda paklājs, pa kuru mīksti pamīdīties visiem, kas vien to vēlas. Aziātiem, eiropiešiem, mūsu pašu bāleliņiem – viss viens. Vairs taču nav jāpierod.