Elita Veidemane / Viedokļi

Pārsteigumu nav: veselības ministram Danielam Pavļutam (“A/Par”) iedzīvotāju acīs ir vistreknākā mīnuszīme – 63,1% aptaujāto atzina, ka piekrīt vērtējumam “negatīvi” attiecībā uz šo amatpersonu. Nākamais ir tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) – 45,7% aptaujāto pievienojās vērtējumam “negatīvi”. Protams, neviens nav varējis apsteigt premjeru Krišjāni Kariņu (JV), kuru negatīvi novērtēja 66,6% aptaujāto.

Pēc ilgstošas sarakstes ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieku Miku Strazdiņu, kurš ir ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”) padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem, beidzot ieguvu gandrīz visu mani interesējošo informāciju. Gandrīz visu! Jo ministra rīcībā kaut kādiem noslēpumiem tomēr jāpaliek.

Jau pagājušās nedēļas piektdienā ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”)padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem Miks Strazdiņš atsūtīja atbildi uz maniem jautājumiem par ministra komunikācijas padomnieces Annemarijas Sofijas Rukšānes darba pienākumiem, jau dotajiem padomiem, atalgojumu utt. Atzīstos, esmu vientiesīga, jo gaidīju jēgpilnu tekstu.

“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.

Kad iekāpjam vannītē, ko sauc par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), sākumā šķiet: vai, cik mīlīgi! Tāds silts, šampūnīgs ūdentiņš, tik daudz ļaužu tur taisa pičiņu pačiņu austiņām un actiņām... Kad sākam skaitīt, cik tad īsti ir to vannītes baudītāju, nevar īsti saskaitīt: viņu ir simtiem. Sajūk skaits kā šampūna burbuļi. Vienā ministrijā. Vienā valsts struktūrā.

„Ministri nāk un iet, un katrs vēlas kaut ko mainīt. Un šobrīd top jauns skolu finansēšanas modelis, kur jauši vai nejauši pazudusi mākslu jomas finansēšana. Tas ir zemiski no Izglītības ministrijas puses, jo tas notiek laikā, kad skolotājiem un skolu direktoriem uzlikti jauni pienākumi: attālināto mācību organizēšana, bērnu testēšanas organizēšana, epidemioloģiskā drošība, pedagogu masveida slimošana, kas prasa stundu aizvietošanu,” teic Gundega Rancāne, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle.

Kamēr robežas žoga vietā ir tikai dažas izstieptas dzeloņdrāšu zarnas, tikmēr jāsteidz būt viesmīlīgiem – nodomā mūsu iekšlietu orgānu vadība un lemj izlēmīgi. Proti, Alūksnes novada Liepnas pagastā taps patvēruma meklētāju izmitināšanas centra filiāle. To mūsu dāsnie valdītāji uztapinās jau šoruden, ļaujot pārveidot bijušo Liepnas internātskolu par „bēgļu” mītni. Pārveide izmaksās ap 700 000 eiro.

„Tas ir mūsu parāds par iestāšanos NATO,” konfidenciāli teic kāds politiķis, skaidrodams apkaunojošo balsojumu Saeimā, kad otrajā lasījumā ceturtdien tika atbalstīts likumprojekts par „kompensācijām” ebreju kopienai. „Tātad – ja Latvija neapsolīs samaksāt „kompensācijas” par ciešanām, kurās nav vainojama Latvijas valsts, mēs nevarēsim iestāties NATO? Tā bija šantāža?” jautāju. „Nē, tā bija diplomātiska noruna,” man atbild.

„Un tad sākās skola, man bija jāsāk mācīties. Septiņi gadi man palika septembrī. Mamma samācīja – „imja, famiļija”, – to zināju. Man prasa „otčestvo”. Es nezinu, kas tas tāds ir. Nu, kā sauc tēvu. Es saku – tēvs. Tā arī pierakstīja: „Tevovič”.” To atceras Kārlis Adata, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu 1949. gada 25. martā. Vēl 164 cilvēku dzīvesstāsti ir lasāmi nesen iznākušajā grāmatā „Sibīrijas bērni 1949”. Skaudrs laiks, kas jāatceras šodien un vienmēr.

Atzīšos uzreiz: noskatījos ne tikai Egila Levita un Krišjāņa Kariņa Jaungada uzrunas, bet arī kaimiņzemes vadoņa Puķina mundrinājumu tautai. Ziņkāre, saproties, pavedināja. Krievijas vadonis stāvēja ārā, salā, ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa valodu vēstīdams: esmu ar jums, mēs uzveiksim visas grūtības. Agresors, kurš runā sirsnības, solidaritātes un līdzjūtības tonalitātē. Liekulības virsotne. Pārliecinoša virsotne. Ko nevar teikt par diviem mūsu vietējiem uzrunātājiem: viņi līdz virsotnēm netika. Ne līdz kādām virsotnēm.

“Mēs nonācām pie slēdziena, ka mākslinieciskā vērtība tomēr ir, jo viņš savus darbus pārdod, viņš ar to pelna, tāpēc arī tas ir izņēmums. Konstatējām, ka [darbi] neatbilst pornogrāfiska rakstura materiāla definīcijai,” pilnā nopietnībā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāve Olga Kozireva skaidroja, kāpēc tika izbeigta krimināllieta par iespējamu bērnu pornogrāfiju Kristiana Brektes mākslas darbos. Tas nozīmē: ja porno “mākslinieks” savus zīmējumus vai fotogrāfijas pārdod, viņš nav sodāms.

Pieņemot likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, līdzekļi tiks iedoti “naudas atmazgātājiem, personām, kas sadarbojas ar krievu oligarhiem, un tādām personām, kurām reputācija ir tālu no labas” – tāds bija Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) viedoklis Saeimas sēdē 30. septembrī. Nav pagājuši pat trīs mēneši, bet likumprojekts jau ir aizpeldējis līdz otrajam lasījumam, pateicoties politpulciņam “Attīstībai/Par” un Mārtiņa Bondara glumajai centībai. Šodien Budžeta komisija turpinās skatīt likumprojektu.

“Kāds gan “krasnajām gvozģikām” un Gžeļas fajansa podu zilajiem lakstu rakstiem ir sakars ar ziemu?” vaicā tīmekļa asprātis. Iztulkošu, ko nozīmē “krasnās gvozģikas” – sarkanās neļķes (krievu val.). Par Gžeļas zilajiem rakstiem – mazliet vēlāk. Bet tas viss ir sakarā ar mūsu latvisko Rīgu, ar mūsu nacionālās valsts ne mazāk nacionālo galvaspilsētu, kas, izrādās, gatavojas svinēt kaut kādus “holidejus”.

Garu un acīmredzami neauglīgu diskusiju rezultātā starptautiskā ekspertu grupa, kurā bija arī Latvijas pārstāvji Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns, nolēma pateikt „nē” latviešu leģionāru piemineklim Zedelgemā (Beļģijā), ko 2018. gadā atklāja par piemiņu latviešu karagūstekņiem (to bija ap 12 000), kuri mitinājās gūstekņu nometnē 1945./46. gadā. Piemineklis tur mierīgi stāvētu vēl gadu simtus, ja vien interneta troksni ap to nebūtu sacēlis kāds Ļevs Goļinkins, apgalvodams, ka latviešu leģionāri ir vainojami „žīdu šaušanā”, tādējādi piespēlējot „materiālus” holokausta biznesmeņu kārtējām melu konstrukcijām.

Man ir zināms vēstules autores vārds, esmu ar viņu sazvanījusies. Tomēr šoreiz neatklāšu viņas identitāti: tēma ir pārāk jūtīga. Taču par to ir vērts padomāt.

... Šāvējiem piekodināja atrast nomaļu vietu, noplēst velēnu, izrakt bedri, iemest tajā nošautos un uzlikt velēnu pa virsu, lai neviens nekad neuzzinātu, kur tie latvieši aprakti. Tomēr gadu gaitā daudz ko uzzinājām. Un nu – svētdien, 5. decembrī, pieminēsim tautiešus, kuri tika iznīcināti čekas „latviešu operācijas” laikā pirms 84 gadiem.

„Ja vārda „savvaļas” vietā lietotu „mežonīgās”, tas precīzāk aprakstītu šo dzīvnieku dabu un precīzāk atbilstu to reālajam statusam. Tās nav nekādas brūnaļas, tāpēc katram ierēdnim, kurš pieprasa taurgovis regulāri ķerstīt, vajadzētu pašam kaut reizi piedalīties šo govju iezīmēšanā,” nopietni, kaut arī ar zināmu ironijas devu teic biologs, dabas pētnieks Vilnis Skuja, aprakstīdams birokrātu centienus attaisnot vienas konkrētas Latvijā dzīvojošas savvaļas govju šķirnes iznīcināšanu...

Mārtiņš Brauns ir nepārejošs, pārlaicīgs dumpinieks, kurš radījis savu pasauli, piepildot to ar neaizmirstamu mūziku. Šajā pasaulē mēs visi esam aicināti klausīties, dziedāt līdzi, izprast... Ar „Dvēselīti”, ar skumji gaišo atklāsmi, ka „Es nesatiku tevi”, ar nojautu, ka „Mīla ir kā uguns”, ar mudinājumu „Dzied’ ar mani, tautumeita”, ar sirdshimnu „Saule. Pērkons. Daugava”.

“Opozīcija Saeimā iegājusi pilnīgā destrukcijā – iesnieguši virkni priekšlikumu atņemt aizsardzības budžetam vairākus desmitus miljonu eiro... Brīdī, kad pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mūsu robežu reāli apdraud naidīga kaimiņvalsts. Tas jau līdzinās valsts nodevībai,” tīmeklī raksta Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA). Opozīcijas un koalīcijas sirsnīgo attiecību tradicionālās kolīzijas jau sen nav noslēpums, taču šeit vērojams kaut kas gluži svaigs.

“Nu jau trešo gadu Latvijas svētku nedēļā mēs skatāmies “Dvēseļu puteni”. Kopā, visa ģimene. Un neapnīk. Vienmēr atrodam filmā ko jaunu,” tīmeklī raksta kāda mamma. Bet varbūt mēs atrodam vienkārši atgādinājumus: viss, ko tu dari, ir Latvija. Viss, kam tu pieskaries, ir Latvija. Cik tālu vien skaties – tā ir Latvija. Viss, par ko tu cīnies, tā ir Latvija. Katrs putns un ligzda, katra nāve un dzīvība – tā ir Latvija. Un tas sevī jāatkārto ik dienu.

Eiropas Komisija (EK), iespējams, pieprasīs Polijai, Latvijai un Lietuvai grozīt likumus, pamatojoties uz kuriem nelegālie imigranti, kas cenšas nelikumīgi šķērsot robežu, tiek atstumti atpakaļ Baltkrievijā. To pavēstījusi Eiropas Savienības (ES) iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone. Viņa jau agrāk ir izteikusies, ka nelegālo imigrantu atstumšanu nedrīkstot padarīt par normu. Vai tas nozīmē, ka Latvijai, Lietuvai un Polijai nāksies ielaist savā teritorijā šos austrumu klaidoņus?

Rudens turpina savu iesaukumu. Pelēko debesu logi vietvietām atveras, parāda, ka ir saule kaut kur, un saņem kārtējo dvēseli. Nu Andris Kolbergs ir prom. Aigars Freimanis raksta: “Andris Kolbergs aizgājis. Viņā viss bija kopā, rakstnieks, zolmanis, zeks, jūrmalnieks. Viņam viss izdevās, varbūt klusāk nekā citiem, viņš nebija skaļš. Vienmēr atklāts un patiess. Lai viegli viņā pusē.”