Bet sargeņģeļi nekad neaiziet. Un Lana bija sargeņģelis. Dievs vien zina, kādam spēkam jābūt trauslā, skaistā sievietē, lai spētu izvilkt no purva savu vīrieti. Lana vienmēr stāvēja pussoli aiz Raimonda. Cieņā, mīlestībā un pārliecībā. Kā sargājoša siena. Kā maigs atbalsts. Un Pauls to juta, viņš bija drošs kopā ar Lanu.
Pauls tikai no ārienes tāds skarbs un ironisks. Aiz šīs maskas ir maigums un mīlestība. Īpaši viņš izteicās par Lanu, par savu sargeņģeli. Viņa, kaut arī izskatījās trausla, īstenībā bija stipra sieviete. Viņa bija tā, kura prata pasargāt Raimondu no nelaimēm. Viņa bija, nē, viņa ir tā, kas mums līdz šodienai saglabājusi Maestro.
Daudzi ir mēģinājuši izvilkt no Paula stāstus par Lanu, taču - tas gandrīz nekad nav izdevies. „Nu, ko jaunu viņi var dabūt no manis... Es arī sapratu, uz kuru pusi viņi velk,” reiz teica Pauls, “varu tāpat vien parunāt, bet līdz galam neko nepateikšu. Ir taču lietas, par kurām es negribu runāt. Kas ir bijis, tas ir aizgājis, un šodien rakņāties pa manām senajām dienām... Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Un man, patiesību sakot, ir vienalga, ko žurnālisti par mani domā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā ir kāds labums.”
Lana savulaik stāstīja, ka nav gribējusi iet uz Paula koncertu, un viņu uz turieni aizvedusi draudzene. Lana esot iegājusi zālē ar nokavēšanos, un sākumā viņa dzirdējusi tikai mūziku, ko spēlējis Raimonds, un viņa vispirms iemīlējusies šajās skaņās un tikai pēc tam Raimondā.
Lana, sieviete, kas nākusi no citas zemes, no citas mentalitātes, citām tradīcijām, valodas un kultūras, bija tik toleranta, ka saviem mazbērniem dziedāja latviešu dziesmas un stāstīja pasakas latviešu valodā... Viņa izdzīvoja visu Atmodas periodu, stāvēja zem Latvijas karogiem krastmalā. Toreiz viņa teica: „Beidzot meliem būs gals.” Radio intervijā kāds žurnālists Paulam teica: „Kad iepazināties ar Lanu, viņa bija jauna un skaista sieviete...” Bet Pauls turpināja: „Viņa arī tagad ir skaista sieviete.”
Pauls reiz atcerējās: “Kad pirmoreiz aizgājām pie Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā - nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld, ja tu fiziski knapi kusties, ja... Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju - ka tik viņa nenokrīt... Tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm tas pat būtu ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.”
Zinu, ka nav vārdu, kas mierinātu, bet vismaz sūtīt savas spēka domas mēs varam. Uzliekam rokas viņam, mūsu Maestro, mūsu Raimondam Paulam uz pleciem un domājam par to, ka ikviena cilvēka mūžs ir ierakstīts debesu lappusēs, un Lanas mūžs - tik atdevīgs un patiess, - ir ierakstīts laikā, kad “pīlādzī sarkans deg rudens”, kad “dzimtenē manā drīz snigs”, tomēr “tev rokas ir gaismā baltas un mieru man dod…”
Šos vārdus reiz rakstīja Raimonda draugs Jānis Peters, un skaņās tos ietērpa Maestro. Dziesma ir par Lanu un par mīlestību, bet tā nekad nepazūd, neizdeg, nenomirst.
Lai mūžīgs miers un mīlestība, Maestro.
