“Kas ir tās izcilās kvalitātes, kuru dēļ Evika Siliņa ir izvirzīta par “Jaunās vienotības” premjera amata kandidāti? Varbūt makroekonomikas jautājumu pārzināšana? Varbūt viņai padomā valsts pārvaldes inovatīvi risinājumi?” vaicā kāds politikas vērotājs. Jāteic, vientiesīgi jautājumi. Kvalitātes slēpjas citur. Mēģināsim tās izprast.
2013. gada 16. martā, kad notika tradicionālais latviešu leģionāru gājiens līdz Brīvības piemineklim, kaut kādi krieviski bļaujoši indivīdi, atbalstīti ar skaņas pastiprināšanas ierīcēm, izkliedza melīgus zaimus par leģionāriem.
Leģionāru kolonnā ejošie NA pārstāvji - Jānis Dombrava, Jānis Iesalnieks, Imants Parādnieks un citi - protestējot pret klaigātājiem, mēģināja noraut viņu plakātus un skaņu ierīces. Policija Dombravu jau sataisījās aizturēt, taču latviešu demonstranti to neļāva.
Tā paša gada janvārī Evika Siliņa bija iecelta par Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāri. Toreiz ministrs bija Rihards Kozlovskis. Abi pārstāvēja Zatlera Reformu partiju. NA pēc incidenta pieprasīja Kozlovska demisiju. Kaut kā vajadzēja nokušināt skandālu un saglābt Kozlovski, tāpēc ministra un NA deputātu konfliktā iesaistījās Evika Siliņa - klusiņām, ar saruniņām.
Rezultāts: “Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis atvainojas tiem, kuriem troksnis 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa traucēja īstenot tos mērķus, kāpēc viņi bija ieradušies pie pieminekļa, un kurus šis troksnis aizvainoja.”
Ķīseļa bļoda izsmelta, un ministrs palicis vietā. Te nu pirmo reizi parādījās mazās Evikas lielais talants: sarunāt. To nenoliedz daudzi politikas vērotāji. To konfidenciāli dēvē par “politiskajām kapacitātēm, ko ierindas cilvēki gandrīz neredz”. Politologs Filips Rajevskis skaidro: “Evika Siliņa, būdama Krišjāņa Kariņa parlamentārā sekretāre (kopš 2019. gada - E.V.), parādīja, ka viņa spēj daudz ko noorganizēt, sarunāt, ko savukārt Kariņš neprata nemaz. Arī Arvila Ašeradena spējas politiski kaut ko ietekmēt bija zemas, jo viņš iestrēga nodokļu reformā.”
Ir vēl kāds nozīmīgs aspekts, kāpēc JV visas olas liek Evikas grozā. “Tāpēc, ka “Jaunā vienotība” ir “zaudējusi” Edgaru Rinkēviču,” spriež Rajevskis, “viņš bija visspēcīgākais sarunvedējs. Viņa loma valdības konstruktīvā veidošanā bija milzīga. Kad Kariņam noplīsa nervi, Rinkēvičs bija vienīgais, kurš spēj “savākt” sarunas.”
Patlaban Evikas Siliņas reklāmas kampaņa, kam, pēc partijnieku domām, vajadzētu rezultēties Valsts prezidenta piedāvājumā minētajai personai vadīt valdību, notiek tādā intensitātē, ka lasītājiem, klausītājiem un TV vērotājiem sāp acis un ausis. Kāda tik nav Evika Siliņa - apveltīta ar empātiju, drosmīga, apveltīta ar milzīgām darbaspējām, gudra un kāda tik vēl ne. Taču jāatzīst, ka šādai megaaktivitātei ir nozīme, jo uz JV atbalstītājiem tā iedarbojas fascinējoši, turklāt pamudinot uz sajūsmību arī līdz tam svārstīgos. Pārējās partijas saldi šņākuļo savā slinkumā, nedara neko, nenosauc savus premjera amata kandidātus - un zaudē.
“Kāpēc daudziem sāp acis no JV reklāmas pārpilnības? Tāpēc, ka nav jau citu kandidatūru,” saka Rajevskis. Nu, kā - nav? Bet Uldis Pīlēns, piemēram? “Piedodiet, bet Ulda Pīlēna publiski izskanējušais teksts “es joprojām esmu premjera amata kandidāts no AS” ir kāršu nomešana galdā. Prezidents nemeklē premjera amata kandidātus, partijas nāk ar premjera amata kandidātiem pie prezidenta, un viņš izvēlas no piedāvājuma, ja vien nav nekādi sarežģītāki gadījumi. Uzskatu, ka Pīlēns vienkārši nevēlas būt par premjeru.”
Tā kā neviena cita partija nav pat iepīkstējusies par saviem piedāvājumiem premjera amatam, paliek vien “sarunātāja” Evika Siliņa un mazticamais Uldi Pīlēns. Un paliek jautājumi. Ko tieši premjera amata kandidāte ir paveikusi, būdama parlamentārā sekretāre Kozlovskim un Kariņam? Laiku, ko viņa pavadīja parlamentārās sekretāres amatos, sevišķi pēdējo posmu (2019.-2022.) var raksturot ļoti krāsaini: piemēram, no iekšlietu sistēmas tika padzīti ap 600 darbinieku, kuri bija atteikušies potēties pret kovidu, un tika apzināti kavēta austrumu robežas būve.
Evika Siliņa - kā stāsta līdzgaitnieki - bija Krišjāņa Kariņa labā roka (abi to apliecina), kas labvēlīga scenārija gadījumā turpinās būt Kariņa rokas pagarinājums, proti, viņa konsekventās politikas - Latvijas gremdēšanas politikas - realizētāja. Tātad - līdzvainīga Latvijas gremdēšanā. Pēdējā laikā kā svarīgākos jautājumus labklājības ministre Evika Siliņa uzsvērusi Stambulas konvencijas ratifikāciju un migrantu ievešanu Latvijā - “demogrāfijas uzlabošanai”. Abas šīs “tēmas” ir no vienas Austrumu pasaku grāmatiņas, bet skaidri liecina par vēlmi iznīcināt Latviju.
Protams, ir vēl arī sazvērestības teoriju fails, kurā cienījamu vietu ieņem iespējamie nākamās premjeres sakari ar kādu kriminālo autoritāti un citi pikanti nieki. Bet tad jāveic pamatīga iedziļināšanās pagātnē.
Ja neskaita jau augšminētās kvalitātes - prasmi sarunāt un būt Kariņa rokas pagarinātājai -, tad kas paliek? Bet paliek nozīmīgais: turpināt ultimātus pret sadarbības partneriem (to ļoti labi pieprata Kariņš), kavēt skolu pāreju uz latviešu valodu, bremzēt robežbūvi, stumt stambuliādi un Civilsavienības likumu, atbalstīt energotarifu paaugstināšanu, celt nodokļus un regulāri paaugstināt algas deputātiem, ministriem un daļai ierēdņu.
Ko lai dara pārējie? Nu, tie, kuri nav iestājušies Latvijas labi atalgoto bagātnieku klubiņā? Ēdiet kūkas, ja nav maizes.
