Skatoties nākotnē, faktiski būtu tikai viens jautājums, ko uzdot nākamajam Ministru prezidentam: kā jūs plānojat aizsargāt Latvijas nacionālās intereses? Vienlaikus sarežģīts un vienkāršs jautājums. Taču – tā kā uz to neatbildēja ekspremjers Kariņš, atbildi nāksies meklēt un skaļi teikt nākamajam premjeram.
Cerības uz saprātu vienmēr paliek dzīvas, jo neformālā saziņā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs apliecināja, ka viņš nepakļausies spiedienam par kādas personas nominēšanu vai nenominēšanu premjera amatam, jo galvenais ir vadīties no reālajiem apstākļiem un meklēt labāko iespējamo variantu.
Taču spiediens uz prezidentu ir jūtams. To apliecina neoficiāli izskanējusī vēsts par “Jaunās vienotības” tandēma Arvila Ašeradena un Evikas Siliņas viesošanos Rīgas pilī. Abi jau bija izplānojuši, kā veidot valdību, lai pašiem labi, “Jaunajai vienotībai” - labi, arī bijušajai prezidenta padomnieku korpusa komandierei Sarmītei Ēlertei - labi, varbūt arī VID ģenerāldirektorei Ievai Jaunzemei - labi.
Izskatās, ka apmeklētāju redzējums par valsts rītdienu bijis visai skaidrs - tautai tiražēsim valsts krājobligācijas, paaugstināsim PVN līdz 23% un pacelsim algas valsts amatpersonām. Un tas viss notiks valdībā, kurā “Jaunā vienotība” komandierēs “Progresīvos”, Apvienoto sarakstu un ZZS. Nacionālā apvienība šajā kompānijā pagalam neiederoties.
“Jaunā vienotība” joprojām nesaprot: kandidātu premjera amatam nosauc Valsts prezidents, viņu nenosauc un neaicina bijušais valdības vadītājs. Taču minētā politpulciņa līderis Kariņš raksta: “Šodien (pirmdien - E.V.) informēju JV Saeimas frakciju un valdi, ka ceturtdien Valsts prezidentam iesniegšu demisijas rakstu. Esmu aicinājis JV izvirzīt jaunu Ministru prezidenta kandidātu.”
Protams, aizejot vēl bija jāuzmet kakupika kolēģiem - “Apvienotajam sarakstam” (AS) un Nacionālajai apvienībai (NA), kas, raugi, “bloķē darbu labklājības celšanai un ekonomikas izaugsmei”. Un nevis “Jaunā vienotība” ar Kariņu priekšgalā!
Taču interesanti, ka nedz AS, nedz NA nekomentēja šī neglītā kakuča uzmešanu. Nezinu, iespējams, silta un mīksta mice uz galvas - tas ir labi un patīkami. Tas nekas, ka smird.
Kuluāros jau ir izskanējis: Evika Siliņa savas premjerēšanas laikā darīšot visu iespējamo, lai Kariņš pēc Eiroparlamenta vēlēšanām nonāktu eirokomisāra krēslā. Eiropas Savienības vadīkļiem viņa kandidatūra būtu pieņemama, jo Kariņš, daudzus gadus premjerēdams Latvijas valdību, ir sevi apliecinājis kā stingrs ekonomiskās lejupslīdes kursa piekritējs.
Vai tad ES ir vajadzīgas stipras, patstāvīgas valstis? Protams, ne. Vajadzīgas tādas, kas paklausīgi piekrīt jebkādam diktātam. Un Evika Siliņa būtu tiešām piemērota šādas valsts premjeres amatam.
Siliņa būtu gluži laba arī tādēļ, ka līdz ar to savā krēslā paliktu Arvils Ašeradens kopā ar savu nodokļu reformu, kas Latviju iedzītu vēl dziļākā postā. Kurš tur klaigā par to, ka viņš neko nesaprot no finansēm un ekonomikas? Kādas muļķības! Savulaik viņš kopā ar Sarmīti Ēlerti "smuki "privatizēja"" laikrakstu “Diena”, pēc tam to pārdeva trešajām personām, tad jau kaut ko no ekonomikas un finansēm viņš saprot gan!
Tagad palūkosimies uz realitāti. Kādi tad ir bijuši mūsu premjeri? Viens bija haotisks un vētrainu darbību imitējošs, otrs - neizlēmības un konformisma iemiesojums, vēl cits - slinks, toties omulīgs, vēl kāds - smieklīgs, toties nekaitīgs, vēl viens - tik pelēks, ka, salīdzinot ar viņu, pat ceļarullis izskatās pēc krāšņas Rozentāla gleznas…
Lai arī ko ļaudis par viņu domātu, viens no izteiktākajiem stingrās līnijas ieviesējiem un konkrēta darba paģērētājiem bija Andris Šķēle - savā pirmajā valdībā. Vēl tagad atmiņā tie neaizmirstamie skati, kad ministri gāja uz valdības sēdēm, satraukumā trīsēdami: ko šodien teiks Šķēle? Kas nu būs? Kuru izsmērēs pa sienām par lēmumu nepildīšanu vai paviršību? Domāju, neviens nenoliegs, ka Šķēlem bija sava harisma - diezgan skarba un dominējoša. Ar to viņš lika strādāt pārējiem.
Toties tagad! Kariņš saka: “Man mērķis, vadot šo valdību, ir bijis dinamisms un attīstība.” Kas, lūdzu? Vai dinamisms slēpās nepārtrauktajā “koalīcijas paplašināšanā”? Varbūt tukšmuldēšanā, kas bija Kariņa jājamais ēzelītis? Savukārt termins “attīstība” prasās pēc papildinājuma, tāpēc tur jābūt diviem vārdiem: “negatīvā attīstība”.
Atceros: 2022. gada decembrī, intervējot politikas vērotāju un blogeru Danu Titavu, viņam vaicāju: “Cik ilgi topošās koalīcijas partijas izturēs cita citu?” “Gadu,” viņš atbildēja, “naids to saplosīs.” Savukārt cits politikas vērotājs un rakstnieks - Jurģis Liepnieks - komentēja: “Neizjuks. Nesaplosīs.” Iespējams, ka šo “koalīciju” nesaplosīja naids: varbūt viss bija sarunāts jau iepriekš,
varbūt Kariņam gribējās vēl saņemt atvaļinājuma naudiņu, lai kaut kur aizdotos, vēl esot premjera statusā? Viss pārējais, kā smejies, - pīār manevri un māņu kustības. Bet labi nostrādāts, nevar noliegt.
Pasmējāmies par esošajiem un bijušajiem, nu pārtapsim nopietnībā. Nav noliedzams, ka tieši prezidenta Edgara Rinkēviča rokās tagad ir Latvijas valsts attīstības atslēgas, un tikai tas politiķis (vai ārpus politikas esošs cilvēks), kuram viņš iedos šīs atslēgas, noteiks valsts virzību.
Ir cerības, ka prezidents Rinkēvičs neapkalpos partiju, no kuras nācis un kurai pateicoties tapis par valsts pirmo personu. Likums neparedz, ka valdības vadītājs būtu jālūko partijā, kas vēlēšanās guvusi vislielāko balsu skaitu. Tas arī neparedz, ka nākamajai valdībai būtu jāturpina virzīt dažādas pseidoprioritātes, piemēram, Stambulas konvenciju vai migrantu darbaspēka ievešanu, ko intensīvi stūma iepriekšējās valdības līderpartija.
Iespējams arī, ka Valsts prezidents premjera amatam varētu virzīt partijas “Apvienotais saraksts” izveidotāju - uzņēmēju Uldi Pīlēnu. Tas būtu labs signāls gan uzņēmējiem, gan sabiedrībai kopumā. Ja premjera amatam virzītu kādu no vecās, piedodiet, “Jaunās vienotības”, tas nozīmētu: viss paliks pa vecam, proti, tiks realizēts finanšu ministra Ašeradena plāniņš - celt nodokļus, kuru dēļ
Latviju atkal atstātu ne mazums cilvēku. Tas tiešām nebūtu nekas jauns: aplaupīt iedzīvotājus. Vai šis Ašeradena rosinājums varētu ietilpt tālejošā plānā - kā aizsargāt Latvijas nacionālās intereses? Diezin vai.
Tas, ka ekspremjers Krišjānis Kariņš (JV) nevēlējās strādāt, lai saprātīgi veidotu Latvijas nākotni, bija skaidrs jau agrā pavasarī, nē, pat agrāk. Tad arī viņam vajadzēja demisionēt. Viņš to izdarīja tagad: pēc haosa ar ķebļa kāju skaitīšanu, pēc “koalīcijas paplašināšanas” seriāla, pēc idiotiskiem, nepamatotiem ultimātiem, kas tika izteikti koalīcijas partneriem, pēc Latvijas lejupbrauciena aktivizēšanas. Nu ekspremjers varēs pavisam mierīgi un līdzsvaroti gatavoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Bet jautājums paliek: kurš būs nākamais LR premjers?
