Vecie vēži tajā pašā vecajā kulītē – tā var raksturot Stambulas konvencijas (SK) ratifikācijas aizstāvju argumentus, kas tika pausti Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē otrdien, kad tika izskatīta pilsoņu ierosme neratificēt SK. Ierosmi parakstījuši 12 973 Latvijas iedzīvotāji. Tika izlemts iniciatīvu nodot turpmākai izvērtēšanai Ārlietu komisijā, kas atbildīga par starptautisku līgumu virzību Saeimā. Pusotru stundu garajā sēdē no dažu runātāju paltrakiem līda ārā tādas āža daiļkājiņas, ka prieks bija skatīties…
Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, kurš piedalījās sanāksmē, paskaidroja, ka SK ratifikācija šobrīd tiek virzīta tāpēc, ka tendence esot nemainīga: no vardarbības Latvijā visvairāk cieš sievietes un bērni. “Latvijā ir bijuši daudzi šaušalīgi gadījumi, piemēram, Jēkabpilī. Sievietes tiek nogalinātas, sakropļotas, un visbiežāk to īsteno esošais vai bijušais partneris,” teica Uršuļskis.
Tāpēc, viņaprāt, ir dažādi normatīvie regulējumi, kas aptur vardarbību un sauc pie atbildības vainīgos. “Taču šis normatīvais regulējums ir vai nu nepietiekams, vai nu nestrādā pietiekami efektīvi. Stambulas konvencija mums palīdzēs radikāli mainīt pieeju vardarbības apturēšanai, no reakcijas uz notikušo pārejot uz preventīvu rīcību. Gribam apliecināt, ka Latvija ir valsts ar nulles toleranci pret vardarbību. Stambulas konvencija paredz plašus profilakses rīkus, izskaidro vardarbības būtību, par to, kā tā traumē cilvēkus,” izklāstīja Uršuļskis.
Tika pieminēts fakts, ka Satversmes tiesa (ST) ir vērtējusi Stambulas konvenciju, piebilstot, ka ST ir lēmusi: SK daži panti nav pretrunā ar LR Satversmi. “Mēs piedāvāsim, ka Stambulas konvencija tās ratificēšanas gadījumā būtu jāvērtē LR Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros.”
Atliek piebilst, ka ST nav lēmusi par konvenciju kopumā, vien skatījusi dažus tās pantus, tomēr konvencijas fanātiķiem, it kā neviļus nomainot akcentus, labpatīk uzsvērt, ka SK nav pretrunā ar LR Satversmi. Mazi, nevainīgi meli, lai virzītu tālāk savu konvenciju.
Raivis Dzintars (NA) uzdeva pamatotu jautājumu Uršuļskim: “Jūs minējāt preventīvu rīcību, kas ar konvencijas palīdzību palīdzēšot apturēt vardarbību. Sakiet, kas šobrīd traucē preventīvi rīkoties? Kas ir tas, ko nevaram izdarīt bez konvencijas? Un kas ir tas, ko izdarīsim ar konvenciju?” Uršuļskis zināja atbildēt, ka šobrīd neesot efektīva sadarbība starp institūcijām, vājais posms esot tiesībsargājošo institūciju reaģēšana uz vardarbības gadījumiem. Taču viņš, protams, neatbildēja uz Dzintara uzdotajiem jautājumiem. Jo atbilžu nav: šobrīd preventīvi rīkoties netraucē tieši nekas. Ja nu vienīgi konkrētu institūciju kūtrums vai vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt.
Valsts policijas pārstāve Iveta Valaine, oponējot Labklājības ministrijai, piebilda, ka Valsts policija aktīvi uz bez kavēšanās reaģē uz izsaukumiem, kas attiecas uz vardarbību ģimenē, turklāt normatīvo aktu uzlabošana un papildināšana notiek visu laiku - neskatoties uz to, vai konvenciju ratificēs vai neratificēs.
Bet konvencijas ratificētājiem, raugi, vajag politisku žestu un politisko slavu, lai visi saprastu: Latvija ir gatava iznīdēt savas tradicionālās vērtības, ģimenes institūciju, pārveidot likumdošanu un izglītības sistēmu, ieviest dzimumneitrālās lomas, tualetes un ģērbtuves, kā arī sociāli konstruētos dzimumus. Un tas viss - zem cēlā saukļa par sievietes aizstāvību pret vardarbību. Tā politiski žestikulējot un gaidot uzslavas, var arī valsti un savu esību pazaudēt.
LU Juridiskās fakultātes docents Jānis Rozenbergs savukārt uzsvēra, ka šāds dokuments - Stambulas konvencija - diez vai sniegs kādu labumu mūsu valstij un diez vai būs brīnumlīdzeklis, lai izskaustu vardarbību ģimenē. Lai cīnītos pret vardarbību, ir paredzēts Krimināllikums.
Tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska atgādināja, ka ir lieki runāt par kaut kādiem žestiem, jo konvencija ir starptautisks līgums: ja valsts to ratificē, šis dokuments kļūst juridiski saistošs - valsts uzņemas reālas saistības. SK ekspertu komisija - GREVIO - regulāri pārbaudīs, kā valsts pilda šīs saistības. Lieki arī apgalvot, ka Latvija “pielaikos” konvenciju Satversmes normām, sacerot deklarāciju, kas ietver atrunas, sak, mēs nepieņemam to un to šajā konvencijā. “Bet šādas deklarācijas diemžēl netiek atzītas,” teica Rudevska, “tās ir neatļautās atrunas, tāpēc tām nav nekādas nozīmes.”
Nav domstarpību sadaļā par to, ka jācīnās pret vardarbību, domstarpības ir tikai konvencijas ideoloģiskajā sadaļā, bet tā ir pārāk būtiska, lai to ignorētu. Taču šo ideoloģisko sadaļu nav iespējams nošķirt ar kādu deklarāciju. Konvencijas ratifikācija patiešām ir tikai žests, tāpēc var pieņemt, ka runa nav par cīņu pret vardarbību, tas ir “aizsegs ideoloģiskiem mērķiem, kas ietverti konvencijā” (Raivis Dzintars).
Edmunds Zivtiņš (LPV), kurš rūpīgi iepazinies ar SK, atzina, ka šajā dokumentā ir daudz kas pareizi un atbalstāmi - runājot par vardarbības apkarošanu, taču ir trīs panti, kas rada bažas. “Viens no tiem ir pants par sociāli konstruēto dzimumu,” teic Zivtiņš, “un jau šobrīd Apvienotajā Karalistē, bērnam iestājoties skolā, anketā tiek uzdots jautājums: kurš no 50 dzimumiem ir jūsu bērnam? Citā pantā ir prasība graut izglītības sistēmu, vēl citā - ka atrunas nedrīkst būt.”
Zivtiņš saprot, ka policijas darbs, ratificējot konvenciju, labāks nekļūs. “Mums pašiem pie tā jāstrādā,” sacīja Zivtiņš, “šāda Stambulas konvencija Latvijā nav vajadzīga, tā degradēs mūsu sabiedrību un ģimeni. Šī konvencija ir Trojas zirgs, lai ievazātu Latvijā kaut kādus sociāli konstruētos dzimumus, lai sagrautu izglītības sistēmu un mūsu tradicionālās vērtības. Šī konvencija darīs tikai ļaunumu mūsu sabiedrībai.” Var vien piekrist. Baiba Rudevska šo domu izteica vēl precīzāk: Stambulas konvencijas piesegā tiek veikta dzimumu, ģimenes un sabiedrības dekonstrukcija.
“Progresīviste” Antoņina Ņenaševa pažēlojās, ka par Stambulas konvenciju tiekot izplatīti daudzi mīti, tomēr “konvencijā apakšā ir daudz praktiskās darbības, apakšā ir daudz lietu, kas būtu jāievieš”. Grūti gan pateikt, kas tur apakšā tāds ir, taču - Ņenaševas viedoklis ir tāds, ka prioritāte ir cīņa pret vardarbību ģimenē. Nešaubīgi. Tikai joprojām nav skaidrs, kādā tieši veidā SK izskaudīs šo vardarbību. Viens no variantiem: uzlīmēt konvenciju sev uz pieres, lai visi varmākas nobīstas.
“Un tad mēs visi kopā strādātu, lai cīnītos pret vardarbību. To varētu darīt kopā ar ekspertiem, kuri te brauktu un uzraudzītu,” teica Ņenaševa. Tālāk jau pārspriedumi par valdības prioritātēm, ar kurām ejot “grūti”, jo “viss nestrādā ideāli”, bet ar konvenciju - strādās. “Mums katra ceturtā sieviete cieš no fiziskas vai seksuālas vardarbības,” emocionāli apgalvoja Ņenaševa un sāka skaitīt sievietes komisijas sēžu zālē…
Tādā pašā toņkārtā turpināja “progresīviste” Leila Rasima, uzsverot, ka par SK ir daudz dezinformācijas, bet konvencijas noraidīšana ir politisks signāls - ne tikai pasaulei, bet arī sievietēm Latvijā. “Man nav,” iebilda kāda sēdes vērotāja. “Lieliski,” iesaucās Rasima, “tas būs zināms arī varmākām.”
Baiss brīdinājums. Gandrīz tikpat baiss kā Rasimas teiktais, ka SK neratificēšana bojās Latvijas starptautisko prestižu. Bet visbūtiskākais: “Ja būtu ratificēta Stambulas konvencija, mums nebūtu tāda vardarbības statistika.” Tas bija domāts kā humora raidījuma beigu akords?
Izrādās, vēl ne. Jo savas domas izteica arī Saeimas priekšsēdētāja biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica (JV). Klausītāji saprata, ka ir daļa sabiedrības, kam ir bažas par konvencijas ietekmi. Tāpēc esot jāveido dialogs ar sabiedrību, jābūt īpašām publikācijām, kas atspēkotu mītus par Stambulas konvenciju. Vai dieniņ, bet tas jau notiek: sabiedriskie mediji taču regulāri veido šīs “īpašās publikācijas”! Vai tad ar tām nepietiek?
Runājot par dzimuma stereotipiem, kas “mūs varētu negatīvi ietekmēt”, Kalniņa-Lukaševica izstāstīja teiku par to, ka pirms 100 gadiem bijusi “publiskā debate” par sieviešu vīrišķīgošanos, kas graujot latviešu tradicionālo sabiedrību. Dāmas esot sākušas izvēlēties īsus matu griezumus, bet 30. gados bijusi vēl bīstamāka tendence - dāmas esot izvēlējušās nēsāt bikses. Tika uzsvērts, ka tas var sagraut Latvijas pamatus. “Tādas sievietes netika laistas ārā no mājām, bet tas bija viens no vardarbības veidiem,” sacīja Kalniņa-Lukaševica.
“Uz diez vai sievietei ar īsiem matiem un biksēm kājās būtu ļauts ierasties uz Saeimas komisijas sēdi,” pēc šiem vārdiem sekoja zīmīgs skatiens uz žurnālistu soliņa pusi. “Bet no šī stereotipa mēs esam atteikušies,” gandarīti pabeidza vicespīkeres kundze. Acīmredzot tieši tāpēc - lai izskaustu vardarbību ne tikai sadzīvē, bet arī valdošās modes lietās, mūsu parlamentāriešiem nāksies padomāt: atbalstīt vai neatbalstīt Stambulas konvenciju?
“Paklausoties Labklājības ministrijas un dažu Saeimas kolēģu viedokli, sanāk, ka Latvijas valsts politika ir vardarbību atbalstoša,” sajūsmā par iepriekš runāto noteica Gunārs Kūtris (ZZS), “un konvencijas ratifikācija ir vienīgais glābiņš. Bet tā tas nav. Šobrīd vairāk tiek ziņots par vardarbību, ir kliedzošas situācijas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība. Otrs jautājums ir - ideoloģija. Un Stambulas konvencijā tā ir atrodama. Konvencijas, kas uzrakstītas vienkāršā valodā un ar skaidriem mērķiem, neizraisa tik būtiskas diskusijas. Stambulas konvencijā ir panti, kas ir neskaidri vai divdomīgi tulkojami. Ja ekspertu komisija tos tulkos pretēji mūsu valsts konstitūcijai? Ko mēs darīsim? Deratificēsim?”
Jautājums paliek gaisā karājamies. Jācer, ka Saeimai tomēr nenāksies deratificēt šo dokumentu. Jo netiks līdz ratifikācijai.
