Samilzusi darbaspēka problēma – kādam arī podi jāmazgā, kādam zivis jāķidā

© Gints Ivuškāns/F64

“Darbaspēka pietrūkst visās sfērās, visos līmeņos,” sarunā ar “Neatkarīgo” apgalvo uzņēmējs, pārtikas uzņēmuma “Karavela” līdzīpašnieks un Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Andris Bite. Viņš precizē, ka darbinieku trūkst gan tajās nozarēs, kurās vajadzīgi vienkārša darba darītāji, gan tajās, kurās nepieciešams intelektuālais darbaspēks. Situācija esot dramatiska.

Risinājums pēc Polijas piemēra

Ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) nesen uzsvēra, ka 27% no Latvijas darbspējīgajiem iedzīvotājiem nav ekonomiski aktīvi. Tas gan izklausās milzīgs skaitlis, un tam negrib piekrist Bite, kaut arī pazīst ģimenes, kuru locekļi dzīvē ne reizi nav strādājuši: “Viņi pietiekami labi iztiek ar dažādiem pabalstiem. Mūsu pozīcija ir: šie cilvēki ir jāpiespiež iesaistīties darba tirgū. Valstij nav pienākuma viņiem nodrošināt komfortablu dzīvi tikai tāpēc, ka viņi negrib strādāt.”

Bet tas, viņaprāt, nav galvenais darbaspēka avots. Bite: “Mēs aicinām ļaut kontrolēti, terminēti iebraukt Latvijā trešo valstu darbaspēkam, lai viņi strādātu konkrētos uzņēmumos. Tas nebūtu tā: gribu, braucu, dzīvoju un tad varbūt meklēju darbu. Mēs, uzņēmēji, atbildētu par šiem cilvēkiem, lai viņi pēc noteiktā termiņa - vai tie būtu seši vai deviņi mēneši - brauktu atpakaļ uz savām mājām. Pēc trim mēnešiem viņi atkal varētu doties strādāt uz šejieni. Viņi nomaksātu šeit nodokļus, bet neizmantotu mūsu sociālo sistēmu.”

Šaubas rada citu valstu sliktā pieredze: ierodas it kā strādātgribētāji, taču darbu viņi necenšas atrast, jo vieglāk un efektīvāk ir atrast pabalstus. Tā ir, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā, kas ir pilnas ar šādiem “strādniekiem”, jo šīs valstis ir ļāvušas iebraukt un nodarboties ne ar ko.

Taču Bite zina stāstīt par Poliju: “Uz šo valsti atbrauc darbinieki, ātri nokārto dokumentus, strādā, pēc deviņiem mēnešiem dodas atpakaļ uz savu valsti. Tas ir risinājums, ko varētu ieviest arī mēs - neaizejot galējā sabiedrības liberālismā, attīstīt ekonomiku.”

Darbaspēka jautājumu nedrīkst ilgi muļļāt

Bite atgādina, ka pasaulē nav lēta darbaspēka. “Tie ir maldi,” viņš saka, “jebkurš - vjetnamietis vai ukrainis - ir gatavs braukt uz šejieni, ja viņš saņem darba algu, kas augstāka par vidējo. Turklāt - atšķirībā no dažiem vietējiem, kuri gatavi dzīvot tikai uz sociālo pabalstu rēķina, šie iebraucēji vēlas nopelnīt naudu, nevis socializēties darba vietā, un ar tādiem cilvēkiem ir prieks strādāt.”

Bite runā par vēl kādiem tradicionālajiem maldiem: “Bieži tiek jaukti jēdzieni - imigrācija un darbaspēka ievešana. Imigrācija ir, piemēram, Zviedrijā, kur tiek ļauts atbraukt visiem, kuri mazliet tumšāki nekā mēs, lūdzu, dzīvojiet. Darbaspēka ievešana ir Polijā: deviņi mēneši, tad brauciet mājās. Vienā gadījumā - kad atbrauc imigrācijas kontrole uz kādu uzņēmumu, visi darbinieki sabēg mežā, jo darba atļauju nav, otrā gadījumā - viss ir kārtībā. Mēs esam nacionāli domājoši cilvēki, un mēs saprotam, ka nedrīkst atvērt vārtus imigrācijai. Mēs esam par kontrolētu, elastīgu darbaspēka ievešanas politiku.”

Jautājums ir: no kurienes brauks šie labie darbinieki? Bite uzskata, ka Āfrikas valstis nebūs tās, kas varētu lepoties ar augstu darba kultūru. “Labs darbaspēks nāk no Ukrainas, tas ir skaitliski lielākais. No Uzbekistānas, Armēnijas un Azerbaidžānas - nedaudz strādnieku. Patlaban veidojas interesants virziens - vjetnamieši. Protams, ir valodas barjera, taču viņi ļoti labi strādā. Bet pozitīvais, ko novēroju, ir tas, ka Vecmīlgrāvī, kur nacionālais sastāvs ir - pati varat iedomāties, kāds - un kur atrodas “Karavela”, mūsu viesstrādnieki pēc pāris mēnešiem jau prot latviski savirknēt trīs teikumus, kamēr tantuki no vietējām mājām joprojām nespēj neko latviski pateikt pat pēc 30 gadu dzīvošanas šeit.”

Bite vēl piebilst: “Jo ilgāk mēs šo darbaspēka jautājumu muļļāsim, jo tālāki būs reģioni, no kuriem mums nāksies to aicināt. Ja kāds runā par darba automatizāciju un robotizāciju - tas viss kādreiz būs, bet varbūt arī nebūs. Taču darbaspēks mums vajadzīgs tagad. Un kādam tie podi jāmazgā, un kādam tās zivis jāver.”

Taču skaidrs ir arī tas, ka darbaspēks nepieciešams ne tikai melnā darba veikšanai vien. “Ir jāstrādā gan ar galvu, gan ar rokām. Patiesību sakot, nav jau vairs nevienas darbavietas, kurs strādā tikai un vienīgi ar rokām. Arī mūsu “Karavelā” trūkst darbinieku, tāpēc jau mēs vedam no vairākām valstīm, arī no Vjetnamas. Mēs pērkam mājas, būvējam dzīvoklīšus, tur viņi arī mitinās. Ņemam vērā arī to, ka ir nācijas, kurām ir attīstīta darba kultūra, ir nācijas - kurām tādas nav. Vienai kaimiņtautai, piemēram, sanāk tikai žigulis un nekas vairāk…”

Pa taisno uz Āfrikas valsti

Tomēr Bite nenoliedz, ka latviešu nācijai pēc darbaspēka ievešanas ir risks palikt… mazliet tumšākai. “Zināma ietekme jau būs,” viņš smiedamies piebilst, “bet es tur neesmu speciālists. Es vairāk par darbu. Tāpēc jau es teicu, ka šī diskusija ir jāsadala: imigrācija un darbaspēks.”

Acīmredzot labklājības ministres Evikas Siliņas (JV) neveiksmīgā komunikācija migrācijas un demogrāfijas sakarā ir mudinājusi uzņēmējus pievērsties šiem jautājumiem pastiprināti. “Darbaspēkam no trešajām valstīm jādod iespēja saņemt darba atļauju visā LV, ne tikai pie konkrēta darba devēja. To varam uzlabot, lai cilvēki vispār gribētu braukt uz LV. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas veido darba tirgu un uzlabo demogrāfiju,” gluži nesen izteicās Siliņa.

Tas ir ceļš uz nekurieni, ja piekrīt Siliņai. Bet darba atļauja jāsaņem tikai pie viena konkrēta darba devēja, un uz šādu risinājumu cer arī Bite. Savukārt ja ir tik liela vēlme uzlabot demogrāfiju - varbūt pašām gribētājām doties pa taisno uz kādu Āfrikas valsti?

Bet vislabāk būtu, ja tiktu uzrunāti tie simti tūkstoši tautiešu, kuri aizbrauca no Latvijas pēdējo gadu laikā: atgriezieties, celsim Latviju kopā! Domājat, naivi? Acīmredzot. Daudz produktīvāk ir saņemt cilvēka cienīgu algu īrijās vai vācijās, nevis gadiem pazemīgi lūgties, lai tev samaksā pienācīgi - šeit, Latvijā. Jo dzīve ir īsa, un zemoties ir riebīgi.

Komentāri

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Svarīgākais