“Valdības krīze ir atlikta līdz augusta vidum,” valdības vasarīgi bezrūpīgā atvaļinājuma piešķiršanu pašiem sev raksturo politologs Filips Rajevskis. Nākamā LR valdības sēde paredzēta 8. augustā, un līdz tam brīdim valsts politiski ekonomiskā stagnācija turpināsies latenti. Ministri – rindas kārtībā, proti, ne visi vienlaikus – sauļosies, makšķerēs un sālīs gurķus savā likumīgajā atvaļinājumā. Bet valdība kopumā nestrādās, tā nepieņems nekādus lēmumus.
Ja kāds jau tagad alka vērot valdības krišanu vai kādu tikpat krāšņu pasākumu, nāksies pagaidīt līdz augusta vidum, jo atvaļinājums tomēr ir pirmajā vietā. “Ne velti arī Valsts prezidents Rinkēvičs teica, lai valdība beidzot tiek skaidrībā līdz augusta vidum, jo viņš saprata, ka jūlijā neviens neko netaisās darīt,” saka Rajevskis.
Šāds atvaļinājums - lai viss valdības zieds atpūstos - ir tradicionāls: premjerministrs Kariņš eksperimentālā kārtā tādu ieviesa jau 2019. gadā. Eksperiments izdevās, ministri brangi atpūtās, tāpēc tika nolemts, ka turpmāk vasaras pilnbrieds tiks izmantots mērķtiecīgi: atgūstot spēkus, kas krietni patērēti, celsmīgi un gudri vadot valsti.
Taču darbu ir daudz, un ministri tos noteikti pārliek savā prātiņā katru mīļu brīdi. Cik tad sen gari un plaši runāts par viedo reindustrializāciju (kaut gan neviens nesaprot, ko tā īsti nozīmē…), par daudz ko tikpat gudru, bet tas nozīmē, ka makaronu, ko kārt uz ausīm vientiesīgajiem pavalstniekiem, krājumos ir ļoti daudz.
Viens no makaronu veidiem ir nodokļu reforma. Kariņa otrā valdība pieteica šo reformu tūdaļ pēc šīs valdības apstiprināšanas. “Un Kariņš apgalvoja, ka šī reforma tiks satapināta laikus, lai visi var tai sagatavoties,” atceras Rajevskis, “lai tas nebūtu pa galvu, pa kaklu, budžeta pieņemšanas procesā. Lai nebūtu tā, ka 1. janvārī nodokļu reforma visiem uzkrīt uz galvas kā pērnais sniegs, sarežģījot dzīvi ikvienam cilvēkam. Taču pagaidām viss iet tieši šajā virzienā, proti, ka reforma tiks savilkta kopā ar budžetu.”
Protams, premjers klaigās, ka laika vairs nav, un laika tiešām arī vairs nebūs, un rezultāts būs tradicionāls: ienākumus nav iespējams paaugstināt citādi, kā vien paaugstinot nodokļus. “No valdības ir nācis solījums - grozīt nodokļus. Un neceriet, ka šī maiņa būs uz samazinājuma pusi,” piebilst Rajevskis, “jau tagad aizņēmumu likmes ir pieaugušas, hipotēku maksājumi ir pieauguši, līzinga procenti pieauguši, vēl pa virsu būs nodokļu pieaugums.”
Bankām būs laime pilnīga: tām vismaz kādu laiku nevajadzēs domāt par solidaritātes nodokli, par kuru savulaik gana kusli runāja šī pati valdība. Jo mums taču ir pulka iedzīvotāju, kuri gatavi maksāt augstākus nodokļus! Tiešām, kāpēc gan būtu jāķeras pie bankām?
Un kāpēc gan vajadzētu domāt, piemēram, par ziemu, kas pienāks ar katastrofāliem elektroenerģijas un gāzes rēķiniem? Tagad taču ir vasara! Nu un tad, ka jūlija elektrības rēķini jau būs “izdekorēti” ar vairākkārtēju paaugstinājumu? Mums, ministriem, algas ir palielinātas, mums pie elkoņa jūsu rēķini! Līdz šim nedz ekonomikas, nedz finanšu, kur nu vēl runāt labklājības ministri - neviens nav mēģinājis skaidrot, kāpēc notiek tik krimināls tarifu kāpums? Bet, tā kā valdībai vissvarīgāk ir bīdīt Stambulas konvenciju, kādi tur vēl elektrības rēķini.
Tā ka, mīlīši, nekā jauna: valdība turpinās cilvēkus dzīt stūrī, tur viņi arī paliks, taču - tas nebūs variants, kurā, piemēram, lapsa, iedzīta bezizejā, atņirdz zobus un sāk kost. Ja valdībai būtu kaut mazākās bažas par to, ka tauta varētu sākt protestēt pret nevērīgo augstprātību, kādu šie valdīkļi izrāda pret savas valsts iedzīvotājiem, viss būtu citādi. Proti, valdība BEIDZOT sāktu strādāt. Bet mēs vērojam tikai bezgalīgas sarunas par “koalīcijas paplašināšanu” un citiem neatliekamiem pienākumiem.
Kopumā - valdība nav slikti iekārtojusies. Algas paaugstinātas, nekas nav jādara, jo valstī viss ir, kā mēdz teikt, čikiniekā. Tad var arī atvaļināties. “Krīze ir krīze, bet pusdienām jābūt laikā,” mazliet pārfrāzējot zināmo teicienu, nodomā ministri un dodas svēti likumīgajā atpūtā pēc skarba un pašaizliedzīga darba valsts un iedzīvotāju labā. Bet faktiski visiem jau sen vienalga: ir tā valdība pie darba vai nav, jo iznākums ir viens - nekāds.
