Elita Veidemane / Viedokļi

“Biju plānojis šodien ar viņu tikties,” otrdien teica Miroslavs Mitrofanovs, Rīgas domes (RD) deputāts (LKS). Taču nepaspēja: Tatjanu Andrijecu dienu iepriekš aizturēja Valsts drošības dienests (VDD). VDD paziņojumā norādīts, ka 6. februārī ir aizturēta prokremliska aktīviste, kura, saskaņā ar dienesta rīcībā esošo informāciju, ir iesaistīta pret Latvijas nacionālās drošības interesēm vērstās aktivitātēs saziņas lietotnē “Telegram" izveidotajā kanālā “Baltijas antifašisti”.

“Mēs dzīvojam Klīversalā un vēlamies, lai arī citi zinātu, ka Rīgā ir ne tikai Āgenskalns vai Torņkalns,” turpinoties ielu pārdēvēšanas epopejai, teic Klīversalas iedzīvotāji. Viņi nevēlas, lai Staraja Rusas iela pārtop par Hugo Celmiņa ielu. Vai tiešām latviešu sabiedriskā darbinieka, politiķa, agronoma vārds klīversaliešiem neiet pie sirds? Nē, viss ir citādi. Par iedzīvotājos izraisīto sašutumu “jāpateicas” Rīgas domei, par kuras lēmumiem Klīversalas iedzīvotāji šonedēļ iesniegs prasību tiesā.

Slimība bija gadiem ilga un beigās arī – ļoti smaga. Un naktī uz 28. janvāri politiķis, sabiedriskais darbinieks, 5. un 6. Saeimas deputāts Joahims Zīgerists aizgāja viņsaulē. To apstiprināja viņa draugs un domubiedrs Odisejs Kostanda. Vēl 2020. gadā Joahims Zīgerists bija aktīvs sava politiskā viedokļa paudējs, jo, viņaprāt, nedrīkst pamest pusratā to, kas iesākts. „Kad slimība bija tiktāl progresējusi, ka Joahimam bija grūti sarunāties, mēs sarakstījāmies,” tā Odisejs.

“Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” – ar dziļu, pat eksaltētu rūpi pie sabiedrības vērsās topošā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Saruna portāla “Delfi” studijā notika pērnā gada decembrī, pāris dienas pirms Kariņa otrās valdības apstiprināšanas. Tā ir nepelnīti aizmirsta diskusija, kas liek domāt par to, kādā nevirzienā dodas mūsu izglītības sistēma un kādus karogus rokās tur ministrijas vadība.

Vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets, vēstures vietā ir mācību priekšmets ar nosaukumu “šis un tas par šo un to”; ja vidusskolēns neizvēlas vēsturi apgūt padziļināti, sanāk viegla pagrābstīšanās gar tēmām “Ulmanis un sviests”, “Kauņas Žalgiris”, “Vikingi”; skolotājs var izvēlēties, par ko stāstīt: par Musolīni, Aristoteli vai Daini Īvānu, – “Neatkarīgajai” atklāj Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības (VSZSB) valdes loceklis Toms Gulbis.

Drīz būs pagājuši desmit (!) gadi kopš traģēdijas, bet skaidrības par notikušo joprojām nav. Vismulsinošākais ir tas, ka par vainīgo ir atzīts tikai viens cilvēks, kurš – loģiski spriežot – pat teorētiski nevar būt vienīgais vainīgais. Bet tas nozīmē, ka vienkārši ir atrasts pārmijnieks, kuram uzkraut pilnīgi visu vainu.

“Atnācu uz tā saucamo Okupācijas muzeju. (..) Gids stāsta savu – paralēlo, izdomāto vēsturi. (..) Apskatījām visus eksponātus un sapratām: re, kā mūs muļķo. Ja es agrāk domāju, ka pie mums ir propaganda, tad, izejot cauri šim muzejam, tu saproti, kas tas ir – īsta propaganda,” kārtējās ģeķības sociālajā tīklā klāsta Saeimas deputāte Glorija Grevcova (“Stabilitātei”). Ar vienu krimināllietu šai būtnei nepietiek. Vajag vēl vienu. Ja sanāks – vēl kādu. Rekords jāsasniedz!

“Ārkārtas situācija [Baltkrievijas pierobežas joslā] ir jāatceļ, jādod piekļuve medijiem un nevalstiskajām organizācijām, ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā, kas parāda, uz ko mēs un visa pārējā Eiropa esam spējīgi, uzņemot cilvēkus,” pagājušajā nedēļā “Delfi TV” raidījuma ēterā sacīja “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītājs Nils Muižnieks.

„20. janvāra naktī operēju vienu ievainoto – man trāpījās Bauskas milicis. Ļoti smags ievainojums: cauršauta femorālā artērija. Netiku ar šo operāciju galā, jo šautie ievainojumi mūsu slimnīcā nebija operēti... Docents Ņikitins nāca palīgā. Pacients izdzīvoja. Bet tā nakts bija šausminoša,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas ķirurģe Larisa Ķirse, atceroties 1991. gada barikādes, kad OMON vienība uzbruka Iekšlietu ministrijai, bet kāds „trešais spēks” apšaudīja Bastejkalnā esošos cilvēkus.

„Es neuzskatu, ka tas būtu jādara, es uzskatu, ka mums ir šī atalgojuma reforma jāveic,” ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) TV3 raidījumā „900 sekundes” atbild uz jautājumu par to, vai būtu atbalstāma iniciatīva, kurā rosināts iesaldēt algas valsts vadošajām amatpersonām un tautas priekšstāvjiem to līdzšinējā apmērā. Jā, alkatīgajām amatpersonām tā ir reforma. Pārējie var iesālīties.

„Nesen dotie solījumi par smago kara tehniku ir svarīgi,” intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paužot cerību, ka nākotnē izskanēs vairāk šādu solījumu. Šis gan vairāk izklausās pēc slavenā „Kā var nesolīt?”, tomēr cilvēkiem piemīt ieradums ticēt labākai nākotnei, kaut arī stabila pamata šai ticībai nav. Kā tad īsti ir, par to iztaujāju domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.

Patiesību sakot, šīs ziņas pamats nav skolnieces Amandas sacerējumi, bet gan tas, ka latviešu dzejniecei Amandai Aizpurietei ir pasniegta Vilenicas festivāla galvenā balva, un tas ir lielākais 2022. gada starptautiskais notikums latviešu literatūrā.

Tonakt negulējām. No Lietuvas nāca arvien trauksmainākas ziņas. Krievu tanki bija ielenkuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes ēku Viļņā, bija ieņemta Lietuvas televīzija un radio. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Asiņaini ritēja 1991. gada 13. janvāris. Neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radiouzrunā aicināja cilvēkus pulcēties Doma laukumā. Sākās Barikāžu nedēļa.

...Raimonds Pauls, vētrainu aplausu aicināts, atkal iznāk uz skatuves, izvelk no kabatas sniegoti baltu mutautiņu, noslauka taustiņus un... aizver klavieru vāku. Viss! Dzintaru koncertzāles velvēs aizskan Maestro tradicionālais atvadu sveiciens „Uz to mums atkal jāiedzer”, muzikanti, trombonus un saksofonus mirdzinādami, ceļas kājās, un mēs – aplaimoti un pateicības pārņemti – arī ejam prom. Tik daudz mums šovakar dots, tik daudz...

„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.

Ugunsdzēsēju depo tiek slēgti, jo „nav naudas”. “Nav naudas” arī ārstu un medmāsu algām. Arī skolotāju algām „nav naudas”. Darba vides modernizēšanai – tādiem mērķiem „nav naudas” teju nekad. Taču „naudas ir tik daudz kā vēl nekad”, ja vajag algot universālos „kareivjus” – valsts kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļus. Tos pašus, kuri sacerējuši elektroenerģijas sadales tarifu projektu, kas pakļauj iznīcībai gan uzņēmējus, gan pārējos iedzīvotājus.

Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.

„Es iedomājos par mazo bērniņu blakus vagonā. Tas laikam bija pirmais, kas nomira badā, visiem noskatoties, jo līdzēt neviens nevarēja.” Tās ir rindas no atmiņām, kas sāpīgiem, dziļiem burtiem iekaltas grāmatā, kas saucas „Mātes Sibīrijā”. Grāmata nule izdota, to izveidojusi Dzintra Geka, uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbā un vienlaikus tik sargājošā sirdsapziņa.

No prezidentu un premjeru uzrunām, sagaidot jauno gadu, vajadzētu atteikties. Tās ir tikpat tukšas, aukstas un bezpersoniskas kā valdības deklarācijas, kas tiek sacerētas pēc vēlēšanām, ieliekot tajās gigantisku darbu, kas gan vairāk izskatās pēc bezmērķīgas peļu bara rosības. Premjera Kariņa runa izcēlās ar nekonkrētu daiļfrāzību, Valsts prezidenta Levita runā, kas arī bija daiļa, sacerētāji tomēr bija pacentušies ielikt dažas – kaut arī izplūdušas, tomēr konkrētības.

Saņēmu vēstuli no Ukrainas „Zoopatruļas”, Ukrainā reģistrētas nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kas specializējas kaķu un suņu veterinārajā aprūpē kara laikā. Organizācijas cilvēki pēdējo desmit mēnešu laikā ir izglābuši vairāk nekā 1000 suņu un kaķu, kas bija nonākuši Krievijas izraisītā kara šausmās.

No ezera dzīlēm iznirst baznīca, saplūst ar debesīm, metot spožu atvilni zaļajā meža sienā, kas izklājusies aiz senās celtnes. Tas ir Foļvarkas vecticībnieku dievnams. Kopš 1887. gada tas izlaupīts 12 reizes, no 162 svētbildēm palikusi tikai ikona „Kungs Cebaots” un krusts. Latgale atver visas savas durvis: gan skaistās, gan ne tik ļoti. Šis ir mans aizgājušā gada sirsnīgākais ceļojums.

Iniciatīvu portāls „Mana.Balss.lv” atsakās publicēt daugavpilieša, uzņēmēja Andreja Faibuševica iniciatīvu par tiešās valsts pārvaldes ieviešanu Daugavpilī. Savukārt iniciatīva ar viegli absurdo nosaukumu „Pārtraukt nerrot Latvijas iedzīvotājus ar Krievijas un Baltkrievijas pilsonību” jau publicēta un gaida rindā uz Saeimas apspriešanu, jo savākti vairāk nekā 10 000 parakstu.