“Terorisma attaisnošana, naida kurināšana… Par to mani arestēja un iesēdināja cietumā,” atbild žurnālists un publicists Boriss Stomahins. Viņš ir krievu disidents, kurš par savu aso, varai neglaimojošo domu izteikšanu – avīzēs, internetā, protesta demonstrācijās – Krievijā tika notiesāts un ieslodzīts. Pirmo reizi – uz pieciem gadiem, otro reizi – uz septiņiem. Tagad viņš dzīvo Kijivā.
Kad Borisu Stomahinu atbrīvoja pēc pirmā ieslodzījuma, viņam jau bija sagrauta veselība: aresta brīdī viņš izkrita no ceturtā stāva loga, traumēja mugurkaulu un kāju, un pieci gadi nometnēs arī nebija nekāda sanatorija. Taču traumas un ieslodzījums neapturēja Borisu Stomahinu: viņš turpināja rakstīt tikpat asi.
Viņam bija un joprojām ir lieliskas zināšanas par Latviju, tās vēsturi un politisko stāvokli, viņš ir arī rakstījis par Latviju. Cietumā nekas nebeidzās: Stomahinu tur tiesāja vēlreiz un piesprieda vēl garāku ieslodzījumā pavadāmo laiku.
Ko jūs darījāt cietumā?
Rakstīju grāmatas. Divas uzrakstīju. Varēju arī lasīt. Bet traucēja nepārtrauktie “šmoni” (kratīšanas cietuma kamerā - krievu val.). Ik pēc divām dienām kratīšanas. Vienas un tās pašas lupatas un vienas un tās pašas vēstules tirina!
Permā, kur atradās politieslodzīto nometne, bija sliktāk: mitra kamera, ledains aukstums. Ēdināja ļoti slikti. Krievijas federālā drošības dienesta Permas pārvalde uzreiz izrādīja milzu interesi par mani. Vēlāk sapratu, ka viņiem bija uzdevums - dabūt mani ārā no Permas novada. Sākumā viņi man jautāja: varbūt gribat sēdēt tuvāk mājām? Nē, negribu. Kālab gan? Bet “teroristisko pantu” sēdētājus pa nometnēm sadala Maskava. Vienīgais, ko viņi varēja izdarīt, bija: nosūtīt mani uz slēgto cietumu. Beidzot mani aizsūtīja uz slēgto cietumu Balašovā.
Ko nozīmē slēgtais cietums?
Tas ir vienkārši cietums, kurā tu sēdi zem jumta, kamerā, visu laiku, bet zonā, kur ir nometnes, tu vari staigāt pa pagalmu svaigā gaisā. Slēgtais cietums ir vissmagākais variants.
Kā jūs pēc atbrīvošanas nonācāt Kijivā?
Man nebija nekādu dokumentu, jo vecajai pasei bija beidzies derīguma termiņš. Sapratu, ka vienīgā iespēja ir - iet kājām pāri robežai. Vienīgais variants - uz Ukrainu. Uz ES valstīm tikt būtu neiespējami, bet iet uz Baltkrieviju vai Kazahstānu - bezjēdzīgi. Un tā es naktī pārgāju Krievijas - Ukrainas robežu. Tas notika 2019. gadā.
Šeit, Ukrainā, turpināju publicēties, par mani bija zināma interese. Kad vēl nebija sācies karš, notika politiskā dzīve, mītiņi. Tagad - izņemot karu - nav nekā. Vēl pirms kara sākuma man piešķīra bēgļa statusu.
Kā vērtējat Krievijas politisko opozīciju?
Tur jau nekas vairs nav palicis no opozīcijas. Visi ir pametuši Krieviju. Dažus var uz pirkstiem uzskaitīt. Jā, opozīcija atrodas Rietumos. Bet tā jau ir profanācija. Saprotiet, tā ir opozīcija, kas vēršas personiski pret Putinu, proti, lai viņu novāktu. Bet tas jau neko nemainīs! Ja Putina vietā stāsies kāds cits “putins”, un tas “cits” būs tieši tāds pats, ja ne sliktāks.
Tā nav nekāda opozīcija, tie ir māņi! Opozīcijai jābūt nevis pret Putinu, bet gan pret Krievijas Federāciju kā valsti, pret tām vēsturiskajām tradīcijām, uz kurām tā stāv. Kad novāks Putinu, dažus gadus būs politiskais atkusnis, pēc tam atnāks nākamais mērglis, kuru visi atkal pielūgs, jo viņam, raugi, būs stingrā roka - kā jau tirānam.
Bet Krievijas cietumā uz 25 gadiem ieslodzītais Vladimirs Kara-Murza? Vai tad viņš nav disidents? Jūs noteikti lasījāt viņa interviju mūsu laikrakstā.
Jā, izlasīju. Reālajā dzīvē viņu neesmu saticis, tikai esmu dzirdējis par viņu. Dvēselē viņš noteikti ir labs cilvēks, kurš noteikti tic tam, ko pats stāsta. Un tomēr viss, ko viņš saka par Krieviju un tās nākotni, nav nopietni ņemams. Man pietika savas pieredzes, lai saprastu, ka Krievijai nav nākotnes. Savukārt Kara-Murza uzskata: pietiks novākt Putinu, veikt kaut kādas reformas, un tad piedzims brīnišķā nākotnes Krievija. Iespējams, pēc tam, kad dzīve viņu pamētās pa cietumiem, varbūt viņš kaut ko sapratīs. Žēl man viņa.
Protams, arī es ne uzreiz sapratu, ka Krieviju nav iespējams pārveidot par demokrātisku un brīvu valsti. 1991. gadā jau bija politiskais atkusnis, Jeļcins uzstājās ASV Kongresā un apgalvoja, ka komunisms ir uz visiem laikiem piebeigts. Un kas notika? Pagāja deviņi gadi - un viss. Putins kļuva par Krievijas prezidentu. Krievijas vēsture iet uz riņķi: atkusnis, salnas, traks sals, tad - pēkšņi atkal atkusnis. Un tā visu laiku.
Un tomēr daudziem tik ļoti gribas, lai Putinu novāc. Kāpēc tas nenotiek?
To neviens nesaprot. Iespējams, ka visi no viņa baidās, ir atkarīgi no viņa. Lūk, Prigožins kaut kādu dumpi sarīkoja. It kā dumpi. Bet 200 kilometrus no Maskavas pagriezās un aizgāja atpakaļ.
Bet varbūt arī nevajag Putinu novākt? Kamēr viņš sēž Kremlī, Krievija ir izraidītā valsts, visi tai krustu pārvilkuši pāri. Bet ja viņa vietā parādīsies cits līderis, kurš mēģinās kaut ko sarunāt ar Rietumiem, solot izvest krievu armiju no Ukrainas - tad Rietumi noticēs tāpat kā noticēja 1991. gadā. Atcels sankcijas, atkal būs tautu draudzība, Krieviju pieņems civilizēto valstu saimē. Un atkal viss sāksies no jauna! Labāk nevajag… Lai tad Krievija izbeidz savu esību, nevis aiziet uz kārtējo atkusni.
Vai ir cerība, ka Krievija sabruks?
Protams, ka ir. Visas impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk. Bet mēs nezinām, kad tas notiks. It kā tur notiek kaut kāda kustība, kaut kas mazliet vārās Krievijas pārņemtajās nacionālajās republikās, tomēr vairāk aktivitāšu ir emigrantu vidū - notiek dažādi forumi, kongresi. Pagaidām gan nav nekādu īpaši spožu panākumu.
Lielāka aktivitāte ir Kaukāzā, turienes ļaudis saprot, kas notiek: ne tikai Čečenijā daudzi saprot, bet arī Dagestānā, Ingušijā. Citos reģionos - Pievolgā, Sibīrijā - tur ir sarežģītāk. Tās tautas ir spaidītas gadsimtiem. Tā ka - Krievija vai nu sabruks, vai nu samazināsies apmēros.
Vai krievi jūt kolektīvo atbildību par to, kas patlaban notiek Ukrainā?
Neko viņi nejūt. Tai, protams, ir jābūt, tomēr… Putina rīcība pamatojas tautas atbalstā. Un es zinu, ka pēdējos trīsdesmit gadus krievi sapņos redzēja, ka Ukraina tiek sagrābta. Ne tikai Ukraina, bet arī pārējās valstis, kas atdalījās no Padomju Savienības.
Patstāvīga Ukraina krieviem šķiet kā īslaicīgs, nepatīkams pārpratums, viņi ar to nevar samierināties, viņi cer, ka ubadzīgie “hoholi” atgriezīsies bagātās Krievijas skavās. Un tāds ir absolūtā Krievijas iedzīvotāju vairākuma viedoklis. Savukārt Putins ir šo iedzīvotāju vidējais aritmētiskais - šovinistiskais, revanšisma pārpilnais aritmētiskais.
Kā redzat Latvijas un Krievijas attiecības? Kā tās varētu attīstīties?
Ja Krievija eksistēs vienalga kādā veidā, tad nedz Latvijai, nedz citām kaimiņvalstīm nebūs miera, draudi būs permanenti. Krievija nedrīkst eksistēt, principā nedrīkst.
Saprotiet, Krievija ir kā ielāpu impērija, absolūti mākslīgs veidojums. Nu, teiksim, kas var būt kopīgs Sahalīnai un Dagestānai? Protams, nekas. 1991. gadā no PSRS atdalījās vairākas valstis, tagad, pateicoties karam Ukrainā, tuvojas kārtējā sabrukuma periods. Nezinu, šoreiz sabruks viss vai tikai atdalīsies kādas valstis. Pēc vairākiem gadiem atkal var notikt kārtējais Krievijas sabrukuma posms.
Parunāsim par opozīcijas medijiem. Pie mums atbrauca Krievijas medijs “Doždj”, tam tika piešķirta apraides atļauja, bet drīz vien viņi sāka mūs mācīt, kā mums dzīvot. Kas tas ir?
O, jā, viņiem tas patīk. Krievi sevi uzskata par augstākiem, salīdzinot ar bijušo PSRS koloniju cilvēkiem, viņi uzskata sevi par civilizētākiem, tāpēc viņiem ir tiesības pamācīt citus.
“Doždj” žurnālistus varēja dēvēt par “labajiem krieviem”, kuri atbrauca pie mums, lai netraucēti varētu cīnīties pret Putinu.
Tur jau ir tā lieta, ka viņi cīnās tieši pret Putinu: šo vadoni novākt, bet impēriju saglabāt. Viņi ir impērijas advokāti. Viņi nevar nevienam būt sabiedrotie, viņi ir čekistisma otrā ešelona cīnītāji. Lai saglabātu impēriju tādā ekstrēmā situācijā, kāda ir patlaban, vajadzētu pārformatizēt pilnīgi visu, lai pēc tam atdotu varu šiem “labajiem krieviem” - it kā sākas atkusnis, it kā notiks reformas, lai Krievijā sāktu būvēt demokrātiju. Bet pēc kāda laika viss atkal būs pa vecam…
Vai no Latvijas tagad saņemat pietiekami daudz informācijas?
Mani Latvijas draugi sūta regulāri man informāciju. Atsūtīja man arī interviju ar Kara-Murzu, kas bija publicēta jūsu avīzē krieviski. Lasīju arī par “Doždj”.
Vai tas ir noderīgi, ka mums ir arī krievu versija, kurā publicējam latviešu žurnālistu intervijas un rakstus, pārtulkotus krieviski?
Protams, ka noderīgi! Kā gan citādi es varētu izlasīt jūsu rakstus? Ukrainā - tāpat kā Latvijā - notiek strīdi par krievu valodu, jo tā ir okupantu valoda. Bet Ukrainā jāņem vērā, ka auditorija tiek aptverta daudzkārt lielāka, ja izmanto krievu valodu.
Protams, ja vien krievu valodā tiek izplatīta patiesība, nevis meli. Tā, piemēram, Vācijā, kur dzīvo milzu daudz krievu, viņi skatās tikai un vienīgi Krievijas TV un pārsātinās ar meliem, ko raida šī TV. Vācieši pareizi dara, ka slēdz iespējas skatīties Krievijas TV. Bet tad krieviski vajadzētu veidot raidījumus, lai krievi iegūtu patiesu informāciju.
Un tomēr - kā tas iespējams, ka krievi, kuri dzīvo Krievijā, neredz to, kas patiesībā notiek Ukrainā?
Ko nozīmē - neredz? Kā viņi var redzēt, ja interneta vietnes tiek bloķētas? Bet īstenībā viņi neko nevēlas redzēt. Jo viņiem ir sava patiesība, savs pasaules redzējums. Viņu skatījumā Ukraina uzbruka Krievijai, nevis otrādi. Viņi ir pārliecināti, ka Rietumi izraisīja karu pret Krieviju. Kad krieviem saka: Krievija bombardē namus, kur mitinās civiliedzīvotāji, viņi atbild - ukraiņi paši tos bombardē!
Vērtējot no domājoša cilvēka pozīcijām - viņi ir jukuši. Bet tam ir senas tradīcijas: krievi pārējos par cilvēkiem neuzskata, tikai sevi vien. Viņi ir pārliecināti, ka drīkst sagrābt visu, līdz kam stiepjas viņu rokas - Baltijas valstis, Ukrainu, Baltkrieviju, Poliju, Somiju… Visas teritorijas, kur kādreiz gājuši pāri krievi, pieder viņiem - tā viņi domā. Un viņu domāšanu neviens neizmainīs.
Ukraina karā uzvarēs?
Nu protams, ka uzvarēs. Man nav nekādu šaubu par to.
