“Ja jau Veidemane zvana, tad kaut kādas ziepes notikušas,” savā ierastajā sarkastiski humorīgajā stilā iesāk Maestro Raimonds Pauls. Bet “ziepes” nav notikušas, vien gribēju uzzināt, kāds iespaids Maestro sirdī palicis pēc nule aizvadītajiem dziesmu svētkiem. Kad no Mežaparka skatuves pāri kokiem aizskanēja kora dziesma “Manai dzimtenei”, kad cilvēku tūkstoši skandēja “Raimond, Raimond!”, šķita – latviskais skaistums un spēks ir mūžīgi, nemainīgi lielumi.
“Man šķiet, ka dziesmu svētki palikuši pārāk sterili, balti,” sarunā ar “Neatkarīgo” teic Raimonds Pauls, “tiem lauku cilvēkiem, kuri dodas uz šiem svētkiem, gribas kaut ko vienkāršāku. Bet tieši lauku cilvēku klātbūtne dziesmu svētkos ir vissvarīgākā.” Maestro arī domā, ka viens otrs “gabals” bija lieks šajos dziesmu svētkos. Vai tās bija nodevas komponistiem, vai vienkārši kļūda plānošanā - to Raimonds Pauls nekonkretizēja, ka arī nenosauca, viņaprāt, “liekos” skaņdarbus.
Var piekrist, ka klausītāji vēlas dzirdēt vairāk populāro dziesmu, kas apvieno tos, kuri dzied “ārpus kora”. Un tās ir jestrās, dzīvi apliecinošās dziesmas, kurām vārdus zina gandrīz visi, kuriem nav vienaldzīga latviešu dziesmas kultūra. Šķiet, būs derīgi, ja tiks rosināta diskusija par dziesmu svētku repertuāra sabalansētību kā tādu, lai vienlīdz pozitīvi smagi būtu abi - gan klasiskās, gan populārās mūzikas groziņi.
Nedalītu sajūsmu raisīja koncerts, kas notika pie “Arēnas Rīga” tūdaļ pēc svētku gājiena. Nākamais - ceturtdienas koncerts “Tīrums” - bija pacilājošs un sirsnīgs, tas bija dabiski tīrs, un uz to jau norādīja tā nosaukums. Tikpat daiļi izskanēja un izdejoja lielkoncerts “Mūžīgais dzinējs” - ar tādu sparu un daili, ka šķita: latvietis tiešām ir mūžīgā dzinēja “radinieks”. Gan jauns, gan sirms dejotājs apliecināja savu stipro latviskumu.
Svētdienas lielkoncerts “Kopā augšup” tiešām pacēla dvēseli virs Mežaparka. Tajā piedalījās 271 jauktais koris - 11 572 dalībnieki, 80 sieviešu kori - 2468 dalībnieces, 23 vīru kori - 707 dalībnieki, 35 senioru kori - 1007 dalībnieki, 36 jauniešu un vidusskolu kori - 1542 dalībnieki. Atlika vien ieraudzīt koristu laimīgās acis, lai saprastu, cik svarīgi ir bijuši šie svētki.
Bet vēl svētkos piedalījās 18 jauniešu deju kolektīvi (A grupa) - 630 dalībnieku, 33 vidējās paaudzes deju kolektīvi (D grupa) - 810 dalībnieku, 22 senioru deju kolektīvi (F grupa) - 460 dalībnieku, 16 bērnu deju kolektīvi - 320 dalībnieku, 61 pūtēju orķestris - 1800 dalībnieku.
Kas vēl bija svarīgi? Tuvplāni. Latvijas Televīzija nostrādāja perfekti. No dziļa, gandarījuma pārpildīta prieka līdz sirds asarām - tāds ir koristu un klausītāju ierastais ceļš, kad dzied Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” vai Raimonda Tigula “Lec, saulīte”, kad dzied Raimonda Paula “Manai dzimtenei” vai Jāzepa Vītola “Gaismas pili”, kad dzied Lūcijas Garūtas “Lūgšanu” vai Emīla Dārziņa “Lauztās priedes”. Svarīgi bija redzēt tik dažādos dziesmu svētku dalībniekus: no bērniem līdz sirmgalvjiem, kuri apliecināja paaudžu gājumu un latviskuma stabilitāti. Svarīgi bija redzēt virsdiriģentu acis, rokas un tiecību mūzikas virsotnēs…
Īpašs paldies sakāms LTV Ziņu dienesta vadošajam operatoram Ivanam Milovam: par viņa vadītā drona uzņemtajiem kadriem - gan Rīgas ostā, kad, Imanta Kalniņa mūzikai skanot, jūrā devās okeāna laineris, gan par brīnišķīgajiem lidojumiem virs Mežaparka estrādes, kas parādīja, ka latvietis un viņa radītais mākslas devums ir skaists arī no tālienes. Un ne tikai latvietis vien: blakus mūsējiem dziedāja un pat dejoja arī japāņi, ukraiņi, krievi… Tas nozīmē, ka esam stipri savā pašpietiekamībā, ar to bagātinot arī cittautiešus.
Kaut arī Maestro mazliet kritizē XXVII dziesmu svētku pārlieko sterilitāti, gribas uzsvērt tieši skaistumu: patiesībā dziesmu svētki ir vajadzīgi, lai saprastu, cik daudz skaistu un stipru latviešu ir starp mums. Un cik daudz latviskuma ir svētkos, kas apvieno nāciju. Un cik daudz spēka ir katrā latvietī, kurš ar pārliecību dzied ne tikai savas valsts himnu, bet arī dziesmās atbalsta tos, kuri cīnās par savu valsti - ukraiņus.
Manī ir cerība, ka spēsim saglabāt latviskumu ilgi, ilgi. Mūžīgi. Dziesmu svētki ir mūsu asinsrite, mūsu ģenētiskais kods un sakņu tīmeklis. Bez tā visa mēs esam nekas. Bet mums vajag būt visam. Un mēs būsim.
