“Pieņemu, ka šāda līmeņa svētki kā šonedēļ pēc gadiem 10–15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc šīm ietekmēm. Šobrīd tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar vieglu joku, kā tāda sociāla atbildība, bet es domāju, ka tādi šie būs pēdējie svētki,” teic Pasaules dabas fonda Latvijas direktors Jānis Rozītis. Teksts izskan kā draudi mūsu dziesmu svētkiem, ko fonds turpmāk monitorēs, pētot to ietekmi uz klimatu. Mērķis, kā saprotams, ir dziesmu svētku klimatneitralitāte, lai kas arī ar to būtu saprotams…
Tā vien izskatās, ka liberālmarksistu mērķis ir iznīcināt latviešu dziesmu svētkus, un paņēmieni, lai to veiktu, ir dažādi. Interneta žurnālā “Satori” varējām lasīt sarunu ar vairākiem cilvēkiem, kuri faktiski vienojās vaimanu ansamblī par to, ka mūsu tradicionālie dziesmu svētki ir nacionālistiski, neiekļaujoši un vispār - nekam nederīgi.
“Vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp dziesmu svētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās “tradicionālās vērtības”?” retoriski tika vaicāts žurnālā. Un laimīgās balsīs skanēja apliecinājumi, sak, jā, tiešām tā arī ir! Tradicionālās vērtības ir jāliek pēdiņās, jo to vai nu nav, vai arī tās ir tik traki nacionālistiskas, kas nav pieļaujamas!
Sociologs Jānis Daugavietis minētajā publikācijā pauda: “Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte teica, ka notika cīņa, lai dziesmu svētku procesā iekļautu mazākumtautības, kas, protams, ir kaut kur nobīdītas. Tas notika deviņdesmito beigās, bet ir skaidrs, ka nosaukums “latviešu dziesmu un deju svētki” ir latviešu nacionālistu izgudrojums. Tas joprojām paliek izteikti nacionālistisks pasākums, kur ir latviešu valoda, latviešu dziesmas, latviešu dejas.”
Sociologam acīmredzot nav skaidrs, ka tie - kādas šausmas! - ir LATVIEŠU dziesmu un deju svētki, kuros skan latviešu dziesmas un tiek izdejotas latviešu dejas. “Krievu laikos” arī bija dziesmu svētki, un vienos no tiem - 1985. gadā, kad padomju tauta svinēja 40. gadskārtu kopš uzvaras “lielajā tēvijas karā”, - uz Mežaparka skatuves starp dziedātajiem parādījās uniformēti padomju armijas karavīri. Jā, un krieviski skanēja viena otra padomju dziesma, piemēram, “Etot ģeņ pobedi” (Šī uzvaras diena - krievu val.).
Tas bija obligātais apkaunojums kopkorim un tautai. Sociologs vēlas atgriezties padomju laikos? Tad, kad jēdziens “nacionālisms” bija ar nokaitētu dzelzi izdedzināms no leksikas un smadzenēm? Taču arī tagad viens otrs latviešu gudrinieks jēdzienu “nacionālisms” uztver kā apvainojumu īstenam internacionālismam. Kolēģis Bens Latkovskis savā publikācijā raksta: “Tiklīdz ar identitāti saprot nacionālo piederību, kristietību vai “tradicionālo” vērtību aizstāvību, tā šī identitāte kļūst toksiska.” (publikāciju lasi šeit ).
Publikācijā horeogrāfs Rūdolfs Gediņš turpina: “Mums citādi jāinterpretē svētki kā tautas notikums. Mēs visi savienojamies ar dziesmām un dejām, kopīgi beram asaras par to, cik šī nācija ir skaista. Taču uzstādījumiem spīd cauri pretrunas - kas tas ir, kam tas ir, kas to skatās, kam tas interesē?” Protams, ka ne visus interesē kādas konkrētas tautas gars, spēks un skaistums, kas ir atšķirīgs no pārējo tautu identitātes. It sevišķi tas nav interesanti dažāda ranga liberālmarksistiem: visiem taču jābūt vienādiem, jo tas ir iekļaujoši. Pretējā gadījumā tas ir toksiski. Un latviešu dziesmu svētki - “Satori” sarunas dalībnieku skatījumā - ir toksiski.
“Tādi šie būs pēdējie svētki,” brīdina Pasaules dabas fonda Latvijas direktors Jānis Rozītis. Turpmākie acīmredzot būs klimatneitrālie svētki. Sarunā ar “Neatkarīgo” viņš teica: “Tikko notikušos dziesmu svētkus mēs nevaram dēvēt ne par klimatam draudzīgiem, ne par klimatam neitrāliem, ne par zaļiem dziesmu svētkiem. Tos varam dēvēt par mēģinājumu virzīties videi draudzīgāku svētku virzienā. Paši rīkotāji saprata, ka jādomā par ietekmi uz vidi. Tas nozīmē, ka vairāk jādomā par mobilitāti: jābrauc ar sabiedrisko transportu, jārūpējas par velosipēdu novietnēm utt.”
Izrādās, dziesmu svētku dalībniekiem pirmo reizi tika piedāvāts lietot veģetāru pārtiku - pieteicās aptuveni 10% no dalībniekiem. “Gaļas ražošanai ir būtiska ietekme uz vidi. Uz pasaules ir astoņi miljardi iedzīvotāju, un, ja viņi visi grib ēst gaļu, tās ražošanai nepieciešamas milzu platības un resursi, un tas ir liels iespaids uz klimatu,” saka Rozītis, “un tas ir zinātniski pierādīts.” Zinātniskās publikācijas Rozītis gan nenosauca, taču - kā vienmēr - ticēsim uz vārda, jo aptuveni 40 000 dziesmu un deju svētku dalībnieku apēstā gaļa jau tagad ir nopietni ietekmējusi klimatu.
Noprotams, ka klimatu ietekmē arī izmestās plastikāta pudeles. Taču būtu pavisam vienkārši, ja cilvēki tās nevis nomestu zem soliņa, bet gan paņemtu līdzi un izmestu attiecīgajā konteinerā, vai ne?
Tomēr izrādās, ka ne jau pudelēs vai glāzēs vaina, bet - pašā pasākumā. Tā, piemēram, geju praidam Pasaules dabas fonds neķersies klāt, jo praidam “nav publiskā finansējuma”. “Mēs labprāt ķertos klāt arī autorallijiem, hokeja čempionātiem, skriešanas maratonam. Ja organizatori izrādītu interesi par sadarbību, mēs būtu gatavi pētīt šo pasākumu ietekmi uz vidi,” teic Rozītis. “Bet, ja salīdzina… Dziesmu svētkos ir 41 000 dalībnieku un kādi 175 000 apmeklētāju. Savukārt praidā diez vai bija vairāk par 2000 cilvēku. Taču mēs esam ieteikuši pamatlietas maratonam un esam gatavi nodot savu pieredzi mūzikas festivāliem Latvijā.”
Bet tas, ka cilvēki elpo un, piedodiet, izdala gāzes, nenozīmē ietekmi uz vidi? “Mēs visi esam cilvēki, mēs dzīvojam,” taisnojas Rozītis un paskaidro, ka pats pārvietojas lielākoties kājām vai ar velosipēdu, vai ar sabiedrisko transportu. “Taču es braucu arī ar auto. Reizēm ir jāpārvieto smagāki priekšmeti, ko nevar aizvest ar velosipēdu.” Klimata sargiem tomēr vajadzētu būt principiālākiem un atteikties no automašīnām pavisam.
Klimatneitrālie dziesmu svētki - tas mazliet tā kā velk uz 6. palātu vai uz sektantu burziņu. Taču Rozītim ir cits viedoklis: “Kamēr kāds fanātiski necīnīsies par dabas aizsardzību, tikmēr nekas nemainīsies. Ja visi cilvēki būtu apzinīgi, tad droši vien nevajadzētu šīs fanātiskās diskusijas par dabu, klimatu un atkritumiem.”
Arī tie fanātiķi, kuri sēžas uz ielām un neļauj pārvietoties sabiedriskajam transportam, vai plānprātiņi, kuri ar krāsu aplej vecmeistaru gleznas - tie arī cīnās par klimatneitrālu pasauli? “Mēs tādas izpausmes neatbalstām,” skaidro Rozītis, “bet šie cilvēki pievērš uzmanību. Savukārt mēs mēģinām sarunāties, meklēt risinājumus.”
“Dzīvojam uz projektiem,” atbild Rozītis uz jautājumu par to, kas finansē Pasaules dabas fonda Latvijas nodaļu. “Iesaistāmies gan Eiropas, gan Latvijas projektos, naudu mums nedāvina neviens svešs onkulis,” teic Rozītis. Un Sorosa fonds (tagad - Dots)? “Ar to mums nav nekāda sakara,” viņš atbild.
Šobrīd maz saprotams, kas vairāk apdraud latviešu dziesmu svētkus. Vieni ir liberālmarksisti, kuriem svarīgi, lai šie svētki būtu internacionāli un iekļaujoši - tāpat kā Holivudas filmās vairs neiztiek bez vismaz viena nēģera, geju/lesbiešu vai transvestītu pārīša, arī dziesmu svētkos vajadzētu uzrīkot mazu praidiņu ar nēģeru piedalīšanos. Otri ir sektantiski pārliecinātie klimatneitralitātes cīnītāji, kuriem šķiet, ka cilvēki spēj apturēt klimata pārmaiņas, kas notiek periodiski tūkstošiem gadu garumā.
Varbūt abas grupiņas varētu vienoties un aizbraukt uz Indiju un Ķīnu, lai paskatītos, kādos apmēros šīs valstis piesārņo Pasaules okeānu? Mūsu vietējie centieni nomedīt dabā izmestās plastikāta glāzes vai aizliegumi lietot plastmasas salmiņus tad izskatīsies pēc bērnu šļupstiem. Toties abas principiālo cīnītāju grupas vismaz liks mierā mūsu dziesmu svētkus.
