“Kopš ārkārtas vēlēšanām 2020. gadā esmu strādājis, lai Latvijas galvaspilsētā ieviestu modernas, ilgtspējīgas pārmaiņas un labākās pārvaldības prakses. Viens no galvenajiem principiem man ir bijusi godīga pārvaldība, kas izpaužas kā atklāti konkursi, profesionāļi kapitālsabiedrību vadībā, nulles tolerance pret izšķērdību, korupciju vai politiskajiem ielikteņiem. (..) Mani bijušie kolēģi izvēlējās nodevību – nevis pret mani, bet pret principiem, kas mums kādreiz bija kopīgi,” pagarā tīmekļa vēstulē pauž nu jau it kā bijušais Rīgas mērs, bezpartijiskais Mārtiņš Staķis.
“It kā bijušais” tāpēc, ka atkāpšanās rakstiski vēl nav noformēta, un Mārtiņš Staķis, iespaidojoties no “darbaļaužu masu spiediena”, var pateikt: tomēr palieku savā vietā, jo tauta tā vēlas!
Bet patlaban viņš apgalvo, ka savus politiskos principus viņš ir “ievērojis, nododot izvērtēšanai informāciju par naudas izšķērdēšanu Rīgas domes Satiksmes departamentā, kā arī laikus par to informējot par satiksmes jomu atbildīgās Rīgas domes amatpersonas”.
RD priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks (NA) uzskata, ka Staķis pārmet citiem to, ko pats ir darījis, pirmām kārtām - nekoleģialitāti. “Viņš un viņa līdzdomātāji ir bijuši nekoleģiāli pret citiem, turklāt viņš nekad nav gribējis dalīties ar varu,” saka Ratnieks. “Ja Staķa rīcībā būtu 31 deputāta balss, tas būtu cits stāsts, bet viņam bija 14 balsis. Līdz ar to viņam nebija vairākuma domē. Staķis&Co atnāca, kā mēdz teikt, uz saklātu galdu un cerēja, ka mēs neko neteiksim un klusējot pieņemsim visus viņa lēmumus.”
Vairāki politikas vērotāji uzskata, ka Staķis aiziet no domes priekšsēdētāja amata ne jau tāpēc, ka, viņaprāt, daļa domnieku vēlējušies “paslaucīt zem tepiķa” Satiksmes departamenta iespējamos finanšu pārkāpumus, bet gan tāpēc, lai izvairītos no atbildības par komandējumiem, tostarp par “komandējumu” uz Tamperi, uz kurieni Staķis komandēja Staķi, pieprasot komandējumu apmaksāt no budžeta naudas. “Tā bija visatļautība, viņam šķita, ka viņš drīkst uzvesties tā, kā vien pašam gribas, viņš visu lēma vienpersoniski,” komentē Edvards Ratnieks. Lai atceramies kaut vai praida karoga pacelšanu RD blakus LR, ES un Ukrainas karogiem - to Staķis izdomāja vienpersoniski un atteicās noņemt, kad kolēģi deputāti lūdza to izdarīt.
Nepilnu trīs gadu garumā galvenais mēra Mārtiņa Staķa pienākumu klāstā bija - parādīt darba procesu, to intensīvi reklamējot. Par to, ka rīdzinieki un viesi varētu ieraudzīt “modernas, ilgtspējīgas pārmaiņas”, nevar neko pateikt, jo tās vienkārši neredz.
Ak, nē, ir jau gan kaut kas. Uz ielām un ceļiem vietvietām sabāzti bezjēdzīgi stabiņi; uz vienas no centrālajām Rīgas ielām salikti podi ar ātri vīstošajiem kokiem. Pie “fundamentālajiem darbiem” var pieskaitīt arī savējo kadru iecelšanu pašvaldības uzņēmumā “Rīgas meži”, pilsētas centra izmiršanu, savas algas krasu paaugstināšanu, praidu atklāšanu un dejošanu uz geju bāra letes. Un neaizmirsīsim arī par Rīgas ielu un ceļu “izcilo” stāvokli, kur tikai laimīgu nejaušību dēļ netiek salauzts auto...
Bija arī atgādinājumi par to, ka Staķis ir arī kaut ko labu izdarījis, piemēram, sakārtojis Āgenskalna tirgu. Jāteic, neveiksmīgs piemērs. Jo RD un Staķim nav nekādu nopelnu tirgus atjaunošanā. 2018. gadā - tātad iepriekšējās domes laikā - tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju maijā ieguva Kalnciema kvartālā saimniekojošais uzņēmums SIA “Kalnciema iela”. Šis Kārlim Dambergam piederošais uzņēmums bija vienīgais, kas pieteica savu kandidatūru tirgus nomas izsolē.
Un tā 2022. gada maijā pēc vairāku miljonu eiro ieguldījumiem un pamatīga remonta durvis apmeklētājiem vēra atjaunotais Āgenskalna tirgus:
1893. gadā uzceltā, arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā Āgenskalna tirgus ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un unikāls 20. gadsimta sākuma racionālā jūgendstila paraugs.
Kāds uzņēmējs, kurš vēlējās palikt anonīms, analizējot Rīgas (ne)attīstību, piebilda, ka Staķis nav spējīgs palūkoties tālāk par savu degungalu, proti, viņam nav nekāda stratēģiskā skatījuma uz Rīgas attīstību. Uz vienas ielas viņš izliek puķu kastes un domā, ka visi būs sajūsmā. Bet daudz grūtāk - un izrādās, ka Staķim neiespējami - redzēt visas Rīgas attīstības vīziju.
Turklāt, pēc uzņēmēja domām, Staķis neredzēja arī ko vēl svarīgāku - Rīgas lomu starptautiskajā apritē: Rīgai kā lielai Baltijas valstu pilsētai ir daudz pienākumu, tā iekļaujas dažādās apvienībās, piemēram, Hanzas savienībā, Baltijas jūras valstu padomē un citās. Šis aspekts Rīgas mēram kaut kā bija paslīdējis garām.
Mēs varam sagaidīt vēl dažādus brīnumainus notikumus - pelēko, nolaisto galvaspilsētu turpina vadīt tas pats Mārtiņš Staķis (“vēlētāji un kolēģi lūdza!”), vai notiek jaunas domes vēlēšanas. Bet visticamāk, ka, vēloties saglabāt esošos naudas avotus, proti, kopīgo sili, visi mīļi vienosies par turpmāko kopīgo darbu “pilsētas un valsts labā”, klusībā griezdami zobus un vīstīdami dūres aiz muguras.