“Stambulu mēs piemērojam tiktāl, ciktāl mūsu Satversme to nosaka,” sabiedriskajā medijā – Latvijas Radio – klāsta labklājības ministre Evika Siliņa (JV). Apbrīnojama ir konsekvence, ar kādu sabiedriskais medijs reklamē liekulīgo Stambulas konvenciju (SK), bet ne mazāk nožēlojama ir centība, ar kādu valdošās aprindas stumj šo “dokumentu” apstiprināšanai, klaji ignorējot faktu, ka Satversmei un tās vērtībām vairs nebūtu itin nekāda svara pēc SK ratificēšanas. Atcerēsimies, ka Stambulas konvencijas būtība taču ir komunistu izgudrojums.
Tas, ko ikvienā SK aizstāvības raundā piemin šā “dokumenta” klaķieri, ir sieviešu aizstāvība pret varmākām. Tikai nekad un nekur šie aizstāvji nav paskaidrojuši: kādā veidā SK aizstāvēs varmāku upurus? Atliks vien uzlīmēt uz pieres konvencijas tekstu, un lieta darīta? Varmācīgie vīrieši atkāpsies, vainas apziņas un nožēlas lēmēti? Ak, nē? Tad kā tas notiks?
“Ja nebūtu bijis Jēkabpils gadījums, arī gadījums Dobelē… Tas liecina, ka mums kaut kas nav kārtībā ar šo visu,” iekš radio spriež Evika Siliņa. Paturpināsim domu: ja Saeima jau būtu ratificējusi konvenciju, nekas tāds nebūtu noticis, vai ne? Un visi slepkavnieki nākamajā mirklī pēc ratifikācijas sāktu bērt pelnus sev uz galvas.
Bet mums tiešām “kaut kas nav kārtībā ar šo visu”, jo likumi vai nu netiek ievēroti, vai nu tiesās un prokuratūrās tiek interpretēti, kā vien katram labpatīk. Un diez vai Stambulas konvencija iemācīs ievērot likumus. “Varētu Stambulas konvenciju atstāt nekustinātu, ja mēs labāk izmeklētu šīs lietas,” apbrīnojami prātīgi piebilst Siliņa.
Bet ar šo teikumu prātīgums arī rimstas. Latvijas Krimināllikumā ir iekļautas absolūti visas normas, par kurām tiek runāts konvencijā. Tad kāpēc mums tik histēriski ir vajadzīga šī konvencija? Izrādās, iemesli ir pavisam citi, un tie nebalstās sieviešu aizstāvībā pret varmākām - tā ir tikai redzamā plēvīte, ar ko pārvilkta šī noziedzīgā paskvila. Pamatā ir mērķis: pārveidot sabiedrību, padarot to par paklausīgu instrumentu naudaskāru neliešu rokās.
Evika Siliņa šoreiz apiet tradicionālos “pierādījumus” par fizisku varmācību pret sievietēm, pievēršoties stereotipiem, kurus iznīdēt esot visgrūtāk. “Stereotipiski sievietēm ir divas lomas,” viņa iesāk, “viņas strādā darbā un tad mājās dara visus šo mājasdarbus. Un viena no konvencijas būtībām ir - mēģināt šos stereotipus lauzt, lai sievietēm netiktu uzlikts šīs pārāk lielās lomas, atbildība, ko viņa nevar panest. Un lai arī netiktu uzskatīts, ka sieviete ģimenē kaut kādā veidā varētu tikt pazemināta.”
Saglabāju runas īpatnības, lai labāk varētu saprast sāpi, kas mājo Evikā. Tomēr lielākais prieks ir par to, ka, ratificējot SK, beidzot - beidzot! - sievietēm vairs nevajadzēs darīt mājasdarbus un sievietes netiks pazeminātas no pārāk lielajām lomām. Tādi stereotipi mums, biedri, jālauž. Domāju, vajag iet vēl tālāk: ne tikai par mājasdarbu stereotipiem jārunā, bet arī par seksu un par ģimenes ieviesto verdzību.
Varam ņemt piemēru no 1917. gada boļševiku apvērsuma vadītājiem. Tā, piemēram, marksisma teorētiķis Ļevs Trockis rakstīja: “Neapšaubāmi, seksuāla rakstura apspiešana ir viens no cilvēku paverdzināšanas veidiem. Kamēr eksistē šāda apspiešana, nevar būt ne runas par īstu brīvību. Ģimene kā buržuāzijas institūts sevi ir izsmēlusi.”
Proletariāta vadonis Vladimirs Ļeņins uz to atbildēja: “Un ne tikai ģimene vien. Visus aizliegumus, kas attiecas uz seksualitāti, nepieciešams atcelt. Mums derētu pamācīties no sufražistēm, pat viendzimuma mīlestības aizliegumu vajag atcelt. Atbrīvojot juteklību no žņaugiem, tiek iegūta enerģija, kas jānovirza komunisma uzvarai.”
Tā kā Stambulas konvencija, kas, izrādās, atbrīvo sievietes no žņaugiem, ir tuva proletariāta vadoņu nemirstīgajām atziņām, varbūt to pārdēvēt par Stambulas/Trocka/Ļeņina konvenciju?
Bet, lai šī “komunisma uzvaras” konvencija iegūtu dziļākus pamatus, vajag mērķtiecīgi kropļot arī bērnus, un to paredz konvencijas 14. pants, kas uzliek par pienākumu iekļaut viendzimuma attiecību un dzimuma kā izvēles jautājuma apgūšanu visu līmeņu mācību iestādēs - gan privātās, gan valsts pārziņā esošās. Un tad soļa attālumā jau būs viendzimuma pāru laulību likumiska atļaušana, un nekāda Satversme šim procesam netraucēs.
Šo visu grasās atbalstīt ne tikai liberālā “Jaunā vienotība”, nemaz nerunājot par “progresīvajiem”, bet arī konservatīvie (?) “zaļzemnieki” un “Apvienotais saraksts” (AS). Protams, ar “dažām atrunām”. Nez, cik bieži un cik daudz ir jārunā par to, ka šīs “atrunas” politiķi var ierakstīt vien savos kabatas blociņos, jo starptautiskās konvencijas vai nu ratificē, vai nu neratificē: nekādas atrunas nav atļautas.
Vai man vienai šķiet, ka ZZS un AS prasti tirgojas par iekļūšanu/palikšanu koalīcijā, koķetējot ar “Jauno vienotību” par iespējamo atbalstu stambuliādei? Protams, varas siles saturam ir salda garša, bet diez vai īslaicīgs ieguvums spēs kompensēt vēlētāju totālu zaudēšanu. Jo cilvēki, kuriem galvā vēl ir smadzenes, nevēlēsies atbalstīt politpulciņus, kuri ir gatavi iznīcināt tautu, tās pamatus un vērtības.
