Zilupē kā svēta relikvija saglabāts “piemineklis” ar uzrakstu “Mūžīga slava varoņiem partizāņiem, kritušiem kaujās par mūsu dzimtenes brīvību un neatkarību lielajā tēvijas karā 1941–1945. gadā”. Blakus – tas pats uzraksts krieviski, pa vidu milzīga varoņu zvaigzne uz sarkanu karogu fona. Zem tā visa – tradicionālais plastmasas puķu vainags. Kāpēc šādi “pieminekļi” vēl atrodami Latvijā?
Uz Zilupes pilsētas pārvaldi aizsūtīju jautājumu par minētā “pieminekļa” atrašanos Latvijas pierobežas pilsētiņā, kas ietilpst Ludzas novadā. Drīz vien atnāca atbilde no Ludzas novada pašvaldības.
“Atbildot uz Jūsu jautājumu par “pieminekli” Zilupē, informējam, ka Ludzas novada pašvaldība ir demontējusi padomju pieminekļus, ievērojot likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Šis likums neattiecas uz pieminekļiem, piemiņas zīmēm, piemiņas plāksnēm, piemiņas vietām, arhitektoniskiem vai mākslinieciskiem veidojumiem, kuri atrodas karā kritušo karavīru apbedījuma vietās, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās. Konkrētais piemineklis Zilupē nebija iekļauts demontējamo pieminekļu sarakstā un netika nojaukts, jo zem tā atrodas apbedījumi.”
Pilnīgi pareizi, likums ievērots, visi laimīgi. Zilupes iedzīvotāju vairums noteikti jau pieraduši pie baisā “pieminekļa”, kas atgādina par kādas svešas “dzimtenes” brīvību un neatkarību un “varoņiem partizāniem”, kuri sadarbojās ar padomju varu.
Un tomēr: vai pašiem zilupiešiem tik tiešām tīk ik dienu redzēt šo atgādinājumu par okupāciju? Ir taču iespēja rosināt bojā gājušo padomju karavīru mirstīgās atliekas ar cieņu pārapbedīt kapos, jo parciņos un vispār pilsētvidē apbedījumiem nav vietas - tas tā, par civilizētas sabiedrības domugājienu runājot.
Likums šādu rīcību neaizliedz. To var realizēt ar pilsētas varasvīru un varassievu nelielu piepūli. Jo Latvija ir jāatbrīvo no padomju laiku piemiņas, dižošanās un slavināšanas zīmēm. No visām!
Igaunija ar sarkanarmiešu pārapbedīšanu nodarbojas aktīvi. Tā, piemēram, Tartu, Raadi parkā, 2022. gada septembrī sāka demontēt padomju laiku pieminekļus. Parkā bija apbedīti 250 Otrā pasaules kara upuru un sarkanarmijas karavīru. Tos pārapbedīja kapos. Tas ir tikai loģiski, jo mirušajiem jāatrodas tieši tur. Kur gan citur?
Arī Latvijā ir notikusi pārapbedīšana. 2021. gadā Madonā pārapbedīja padomju okupācijas spēku ģenerālmajoru Nikolaju Jakuņinu. Viņa kaps līdz 2021. gada augustam atradās pārdesmit metrus no Madonas valsts ģimnāzijas ēkas. Līdzīgu gadījumu ir pietiekami daudz.
Savukārt, Igaunijas Kara muzejam veicot izrakumus Otepē pašvaldībā, vietā, kas tika uzskatīta par sarkanarmijas brāļu kapiem, neatrada nekādas cilvēku mirstīgās atliekas. Saskaņā ar padomju laika dokumentu informāciju, šajā vietā, kur 1957. gadā uzcelts piemineklis kritušajiem, kopējā kapā esot apglabāti 34 cilvēki. Tomēr seni ļaudis stāstījuši, ka patiesībā tur nav apbedīts neviens. Kapi kā propagandistiska falsifikācija - secināja Otepē pašvaldībā.
Igaunija jau 2007. gadā pieņēma likumu par karavīru kapu aizsardzību, kas ļauj nepiemērotās vietās apglabātus kritušos pārapbedīt kapsētās un pārcelt uz turieni piemiņas zīmes. Nesenajos gados tā pārapbedīti simtiem karavīru, kas karojuši gan PSRS, gan Vācijas karaspēkā.
Pirmkārt, varbūt zem Zilupes “pieminekļa” nav nekādu apbedījumu? Kurš gan to ir pārbaudījis? Zem “slavenā” Jēkabpils lielgabala, ko Daugavas dzelmē veiksmīgi nogrūda Gundars Kalve, arī nebija nekādu apbedījumu. Otrkārt, kāpēc, pieņemot likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, tika akceptēta atruna, ka “likums neattieksies uz pieminekļiem, piemiņas zīmēm, plāksnēm un vietām, arhitektoniskiem vai mākslinieciskiem veidojumiem, kuri atrodas karā kritušo karavīru apbedījuma vietās”?
Izmantojot šo atrunu, Daugavpils dome nolēma nedemontēt Dubrovina parkā esošo sarkanarmiešu “memoriālu”, jo tur, raugi, atrodoties septiņu sarkanarmiešu mirstīgās atliekas, kas uz šo melnā marmora daiļdarbu pārvietotas vien 1998. gadā, jo pirms tam tās bija noraktas kaut kur parka malā. Bet 9. maija šašliku cepšanai un pļaskām vieta labum labā. Kur gan to efektīvāk paveikt? Protams, pie kritušo kauliem.
Kam šis reveranss ar atrunu bija domāts? Varbūt tās bija bailes no visvarenās Kremļa rokas? Iepriekšējā Saeimā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā darbojās arī Ingūna Rībena (savulaik - deputāte no NA), un viņa pastāstīja, ka pamatā ir bijis tradicionālais “bardaks latviskais”.
2022. gada jūnijā minētā komisija uz Saeimu novirzīja jautājumu par “padomju slavinošajiem objektiem”. Rībena atceras, ka toreiz, pēckovida periodā, sēdes notikušas daļēji klātienē, daļēji - attālināti, debašu faktiski nebija, viedokļi neizskanēja. Un tad arī nolēma to, ko ātrumā nolēma. Izrādās, komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV) pamanījies arī šobrīd šīs sēdes organizēt daļēji attālinātā režīmā: bez debatēm taču vienkāršāk pielemt kaut ko ļoti gudru un kādam ļoti vajadzīgu.
Edgars Tavars (AS) uzskata, ka ikviens gadījums jāskata individuāli, sak, kā tas iespaido iedzīvotājus, vai tur apbedījumi vai nav, vai tās ir piemiņas vietas ar kādu vēstījumu utt. Protams, viņš atzīst, ka šādi pieminekļi “zināmā mērā simbolizē Latvijas valsts iznīcināšanu”.
Tavars arī uzskata, ka augšminētā likuma labojumus varētu rosināt vistuvākajā laikā, lai kūtrie sarkanarmiešu pieminekļu aizstāvji tomēr saņemtos un pārapbedītu padomju armijnieku kaulus. Pēc tam nojaukt dažādus “pieminekļus” būtu jau pavisam vienkārši. “Ja tā lieta ievilksies, viss aizmirsīsies,” domā Tavars. Nekas, mēs atgādināsim.
