No kopmēģinājuma stadionā – uz kopmēģinājumu Mežaparka estrādē. Tādus diždarbus var paveikt, šķiet, tikai jaunībā. Vairs neatceros gadu, bet vienā no vasarām mums – gan deju kolektīvam, gan korim, - „iekrita” dziesmu un deju svētki. Nosvīduši, pārguruši, bet laimīgi – tādi no stadiona braucām uz Mežaparku. Tie, kuri nedziedāja korī, varēja doties dusēt uz matračiem, kas bija izvietoti kādā no Rīgas skolām. Bet nevienam tas nebija prātā: apkārt bija Rīga, lielie dziesmu svētki, kabatā – dažas naudiņas...
Toreiz mēs, pavisam jauni cilvēki, droši vien līdz galam nesapratām, ko patiesībā nozīmē dziesmu svētki. Jā, milzīgs notikums, visa Latvija sabrauc Rīgā un dzied, un dejo, un sumina mūzikas un dejas daili... Sajutām kopkora spēku, priecājāmies par iespēju rakstīt deju rakstus stadionā. Virsdiriģents Jānis Dūmiņš bija mūsu vismīļākais dziesmu pavēlnieks. Mēs Dūmiņu suminājām ikreiz, kad viņš parādījās kora priekšā.
To, ka dziesmu svētki ir latviešu tautas kvintesence, mēs vēl nezinājām. Dziesmu svētki - tautas būtiskāko pazīmju un īpašību kopums, gluži kā piektais elements blakus pamatelementiem - ūdenim, zemei, gaisam, ugunij. Dziesmu svētku ēteriskais elements - tas nav izsakāms ar materiālam lietām, tam ir tikai dvēseliska izpausme, kas dzimst un nostiprinās katra latvieša dziļākajās saknēs.
To visu mēs sākām saprast, jau izaugot no vidusskolēnu vecuma. Blakus sadzīviskām dziesmu svētku izpausmēm - pusdienām skolas ēdnīcā, gulēšanai sporta zālē, draudzībai ar citu koru vai deju kolektīvu dalībniekiem, - bija kaut kas tāds, kas katrā no mums pildīja neredzamus traukus, kuru saturs neatklājās uzreiz. No tiem tikai reizumis uzdzirkstīja pa kādai mazai zvaigznītei, solot nākotnē izpratni par latviskumu, par tautu, par brīvību...
Neredzamie trauki piepildījās, un mēs visi - ne tikai jaunieši, bet pilnīgi visi, - pieaugām. Un sapratām, ka brīvību varam izcīnīt ne tikai ar stingra mugurkaula esību, klāt jāpieliek arī netaustāmais - dziesma. 1990. gada dziesmusvētkos gan nepiedalījos, bet labi atceros virsdiriģenta Edgara Račevska diriģēto Lūcijas Garūtas dziesmu „Mūsu tēvs”. Tādu pašu gara pacēlumu šī dziesma radīja 2018. gada dziesmu svētkos, kad goda virsdiriģenta loma tika uzticēta Edgaram Račevskim.
Toreiz, šķiet, visiem bija asaras acīs. Edgars Račevskis kādā intervijā pēc dziesmu svētkiem izteicās, ka viņš vēloties teikt vislielāko paldies dziedātājiem par sapratni, par viņu darbu, muzikālo attieksmi un pareizā satura atklāsmi „Mūsu tēvs” dziedājumā. „Manas audžumeitas meita, kas arī dziedāja kopkorī, pēc pirmā mēģinājuma teica - es neko nevarēju darīt, es apsēdos un raudāju,” tā Račevskis. Tāds piepildījums rodas tikai tad, kad atnāk sapratne: dziesmas laikā nav jādomā par desām un kartupeļiem, bet gan par debesīm. Par to, kas mūs paceļ debesīs.
Kas atšķir kultūras zemi no mežoņu teritorijām? Daudz kas. Pirmām kārtām - pārliecība par to, ka sava zeme, sava valsts ir jāaizstāv, bet, lai cilvēki būtu laimīgi, nav nekādas vajadzības uzbrukt kaimiņvalstīm. Latvieša laimei ir vajadzīgs pavisam nedaudz un reizē - milzīgi daudz: jābūt iespējai strādāt, dzīvot mierā, baudīt kultūras augļus, runāt, mācīties un just latviešu valodā. Mūsu kultūras augļi - mūzika un dzeja, - ieaužas dziesmu svētkos, kas ir mūsu brīvības un dzimtenes mīlestības sastāvdaļa.
Tik vienkārši. Un gribas, lai arī tie, kuri pagaidām - savas jaunības vai citu apstākļu dēļ, - nesaprot dziesmu svētku garaspēku, pieaugtu un pieņemtu atziņu: dziesmu svētki ir latviešu tautas kvintesence.
