Vēl salīdzinoši nesen skaidrojumos par civilo aizsardzību sadaļā “Antropogēnās katastrofas” (cilvēka izraisītās katastrofas) bija minēti sprādzieni, ķīmisko vielu noplūdes, ēkās un būvēs izcēlušies ugunsgrēki, ēku un būvju sabrukums, elektrotīklu bojājumi, sabiedriskās nekārtības, terora akti utt. Taču – ne vārda par atomkatastrofām. Pēc Krievijas militāristu draudiem Ukrainā uzspridzināt Zaporižjas AES antropogēnajām katastrofām var pievienoties arī kodolsprādziens. Vai Latvija ir gatava tā sekām?
Kāda situācija Latvijā ir ar civilo aizsardzību šobrīd? Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs (AS) uz šo “Neatkarīgās” jautājumu atbild: “Civilā aizsardzība mūsu valstī ilgu laiku bija pamesta novārtā, tai esam ķērušies klāt tikai nesen. Tagad ir gan likumi, gan plāni, bet trūkst resursu. Tie nekad netika doti, un šogad pirmo reizi būs finansējums.” Rajevs gan atzīst, ka ar solīto finansējumu neko dižu uzsākt nevarēs.
Toties varēs apsekot vietas, kas varētu tikt izmantotas kā patvertnes, lai saprastu, kāds finansējums vajadzīgs, lai valstī izveidotu patvertņu sistēmu. Amatpersonas joprojām mūs turpina mierināt, ka Latvijai tiešu militāru draudu nav, taču iedzīvotāju pašsajūta nav tik stabila kā amatpersonu solījumi.
Padomju okupācijas gados Latvijā tika izbūvētas patvertnes, un to skaits bija mērāms simtos. Taču tās bija paredzētas kompartijas un valdības nomenklatūrai, nevis ierindas iedzīvotājiem. Rīgā 80. gadu beigās bija ap 20 šādām pazemes būvēm ar ietilpību līdz 1000 cilvēkiem.
Latvijai atgūstot neatkarību, patvertnes formāli bija valsts pārvaldījumā, taču tās netika uzturētas. Patvertnes pamazām sagruva un aizgruva. 2008. gadā bija vēl ap 300 patvertnēm, un tad šiem pazemes bunkuriem atcēla civilās aizsardzības objekta statusu. Ja kādai no šīm pazemes būvēm bija uzradies īpašnieks, tās nereti pārtapa par noliktavām vai cehiem, dažviet - par muzejiem. Pārējās applūda vai sagruva.
2022. gada pavasarī Rīgas pašvaldības īpašumā atradās četri pazemes bunkuri, viens no tiem - zem Grīziņkalna, bet tas tāpat kā pārējās bumbu patvertnes bija iznomāts citiem mērķiem.
Bija arī tāds slepenais “Objekts Nr. 100” - Rīgas centrā, blakus Centrālajai dzelzceļa stacijai. Objektu sāka būvēt 1955., pabeidza 1958. gadā. Objekts savulaik tika būvēts ar aprēķinu, lai tajā esošie cilvēki izturētu atombumbas triecienu. Tajā bija iebūvētas gaisa attīrīšanas un elektroapgādes iekārtas. Projekta “Rail Baltica” īstenošanas laikā šo objektu demontēja.
Savukārt Līgatnē joprojām ir saglabājies īsts bunkurs ar koda vārdu “Pansionāts”: tas atrodas deviņus metrus dziļā pazemē, tā platība ir ap 2000 kvadrātmetru, uzbūvēts 80. gados, bija paredzēts kompartijas un valdības nomenklatūrai, lai tā varētu piedalīties valsts vadīšanā atomkara gadījumā.
Bunkurā iekārtota autonoma saimnieciska struktūra, sava elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai, arī ūdensapgāde un kanalizācija, arī telekomunikāciju bloks sakariem ar Maskavu utt. Bet šis Līgatnes bunkurs patlaban ir tūrisma objekts, un tas neuzņems iedzīvotājus, kuri mēģinās glābties no bumbošanas vai ķīmiskā uzbrukuma.
Izskatās, ka gan Rīgas, gan visas valsts civilās aizsardzības plānos militāra apdraudējuma gadījumā uzstādījums vēl nesen bija: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Proti, pēc tam, kad iedzīvotājus apziņos par militāriem draudiem, līdz evakuācijai nāksies parūpēties pašiem par sevi - slēpties savos pagrabos un zemnīcās utt. Ja kādam nav ne pagraba, ne zemnīcas, pat ne pirtiņas vai šķūnīša, vai grāvīša - paši vainīgi. Jācer, ka situācija sāk mainīties.
“Tas ir sarežģīti: daļa bijušo patvertņu atrodas valsts, daļa - privātajās rokās,” teic Rajevs, “skatīsimies, cik daudz ir celtņu, kas pielāgojamas patvertņu vajadzībām, pārbaudīsim pagrabus. Ukrainā nereti ir tā: cilvēki noslēpjas pagrabā, raķete trāpa mājā, un cilvēki top apglabāti zem gruvešiem - viņi vienkārši netiek laukā… Ir normatīvi, kas būs jāievēro, lai pagrabs tiktu pārtaisīts par patvertni, kas glābs dzīvības.”
Rajevs stāsta, ka, piemēram, Somija savu pēdējo patvertni uzbūvēja 2011. gadā, pasakot - pietiek! Somi savu patvertņu sistēmu būvēja vairāk nekā 60 gadus. “Mēs esam šā ceļa pašā sākumā,” turpina Rajevs, “un mums pagaidām nav ar ko lepoties.”
Runājot par Zaporižjas AES, Rajevs iesaka cilvēkus lieki neuztraukt. “Ja Zaporižjas AES tiks uzspridzināta, draudi Latvijai būs ļoti nelieli. Sprādziena vilnis un radiācijas noplūde skars tuvāko apkārtni,” skaidro Rajevs, “vienīgais, kas uz mums varētu attiekties - radioaktīvie nokrišņi. Bet tas viss būs atkarīgs no laika apstākļiem, no vēja virziena. Taču jebkurā gadījumā mēs sekosim situācijai un informēsim cilvēkus.”
Rajevs zina stāstīt, ka pašvaldībās ir civilās aizsardzības komisijas un tās strādā ciešā kontaktā ar VUGD, kas būs tieši tā institūcija, kas organizēs cilvēku informēšanu par to, ko un kā darīt. “Tomēr tas viss pie mums ir embrionālā līmenī,” atzīst Rajevs. “Saeimai vajadzēja tikai sešus gadus, lai pieņemtu likumu: mēs veidojam jauno apziņošanas sistēmu, ar kuras palīdzību būs iespēja nosūtīt informāciju uz visu iedzīvotāju mobilajiem telefoniem par iespējamiem draudiem. Bet tas nebūs ar parastās īsziņas palīdzību, tā būs cita tehnoloģija. Tiks izmantots atsevišķs kanāls, un šo informāciju nevarēs nedz noslāpēt, nedz ar to manipulēt. Informācija tiks izplatīta momentāni - cilvēkiem, kuri atradīsies apdraudētajā zonā. Likums ir parakstīts, tagad notiek iepirkuma process, lai šo sistēmu izstrādātu.”
Rajevs skaidro, kāpēc tas ir svarīgi: bumbas krīt visur, bet tas, kur tieši tās kritīs, jāzina tiem cilvēkiem, kuri atrodas iespējamā trieciena zonā, jo nav vajadzības patvertnē sēdēt visu laiku un visiem. Šāda sistēma ir ieviesta Izraēlā, savukārt Ukrainā tādas sistēmas diemžēl nav.
Taču visefektīvākā ir iespēja izveidot tik stipru pretgaisa aizsardzības sistēmu, ka nekas tai nespētu tikt cauri. Bet tas ir ārkārtīgi dārgi, un politiķi spriež, ka diez vai Latvijas valsts to spētu pacelt. Taču drošībai jābūt pirmajā vietā, un politiķiem var nākties apspiest savas šaubas.