“Evika Siliņa. Labklājības ministre. Politiķe, juridisko zinātņu maģistre. Jaunā Vienotība.” Tā rakstīts šajā sociālā tīkla “Twitter” profilā, no kā saprotam, ka Evika Siliņa tur startē nevis kā privātpersona, bet gan kā politiski marķēta amatpersona ar nopietnu izglītības līmeni. Tālākās viņas darbības gan liek apšaubīt visus šos “nosaukumus”…
Raksturīgākā īpašība, kas piemīt latviešu politiķiem, ir nepamatota uzpūtība. Protams, var apgalvot, ka uzpūtība vienmēr ir nepamatota, tomēr jābūt vismaz kaut kādām pazīmēm, lai uzpūstos. 99% gadījumu pazīmju nav. Pamatā gan ir citas īpašības: neizglītotība, savu spēju pārvērtēšana, talants saputrot acīmredzamas lietas utt. Vērtējot katru politiķi, varam izvēlēties vienu vai visus piemērus.
Nezinu, ko izvēlēties labklājības ministres Evikas Siliņas gadījumā, iespējams - tā ir neiegūtā pieredze politikas jomā. Kaut gan pa politikas taciņu viņa gājusi jau kopš 2011. gada, kandidējot uz Saeimu no Zatlera partijas. Tur neiekļuva, tomēr līdz 2012. gada pavasarim bija iekšlietu ministra Riharda Kozlovska ārštata padomniece juridiskajos jautājumos, pēc tam - iekšlietu ministra juridiskā padomniece, bet no 2013. gada līdz 2019. gadam - Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre.
Par Evikas Siliņas valstiskajiem varoņdarbiem gadu gaitā nekas gan nav dzirdēts, toties politikas aizkulisēs stāsta, ka viņa ir premjera Kariņa šķēpa un vairoga nesēja, proti, atbalstīs visu, ko viņš pavēlēs, arī kusli klusējot vai muļķīgi smejoties. Par valsts pārvaldes jautājumu dziļo izpratni liecina arī pērn publicētā intervija “Neatkarīgajā”, kur viņa apgalvo, ka Valsts prezidents Egils Levits ir liels guru valsts pārvaldes jautājumos.
Tagad Evikas Siliņas jājamzirdziņš un slaucamkaza ir Stambulas konvencija, ko viņa reklamē ikvienā iespējamā veidā, gan neatbildot uz galveno jautājumu: tieši kādā veidā Stambulas konvencija pasargās sievietes no varmākām? Tā kā atbilde ir “nekādā veidā”, to nav izdevīgi tiražēt, tāpēc ministre klusē.
Toties sabiedriskajā medijā - Latvijas Radio - viņa noveļ vainu uz Dzintaru Rasnaču, citēju (saglabājot Evikas Siliņas runas īpatnības): “Iepriekšējais tieslietu ministrs Rasnača kungs izvēlējās par Stambulu nointerpretēt ļoti brīvprātīgi (? - E.V.), stereotipi ir ļoti iesakņojušies mūsu Latvijas sabiedrībā, un tagad ir gana stipri jāpiestrādā, lai saprastu, ka Stambula ir par vardarbību pret sievietēm.”
Precizēsim, ka 2016. gadā Tieslietu ministrijai bija līgums ar juristi Baibu Rudevsku, kura veica Stambulas konvencijas juridiski tiesisko analīzi. Tas ļoti nepatika liberāļiem, kuri stāvēja un krita par konvenciju…
“Neatkarīgā” sazinājās ar “vainīgo” Rasnaču, kurš 2016. gadā iesita pirmās naglas Stambulas konvencijas latviskajā zārkā. “Man uz kādu laiku liegts tviterlentē komentēt, rakstīt tvītus un retvītot jebko, jo kāds “labvēlis” acīmredzot pasūdzējies tviteradministrācijai par manu retvītoto Baibas Rudevskas rakstu “Stambulas konvencija. Atrunas, deklarācijas un Satversmes tiesas spriedums kā juridisks brāķis”, kas bija publicēts vietnē telos.lv,” pastāstīja Rasnačs.
Iespējams, ka sūdzības autore ir ministre Siliņa. Bet, ja arī sūdzību uzmargoja kāds Evikas konta administrators, jautājums tomēr paliek: kāpēc šiem stambuliādes faniem tik ļoti nepatīk atšķirīgs viedoklis? Varbūt tāpēc, ka bailes tikt pārspētiem loģikā un argumentos ir lielākas par bailēm no pieķeršanas politiskos melos?
Un vēl viens jautājums: kādam nolūkam politiķi veido savus kontus sociālajos tīklos? Pieņemu, ka šādas darbības mērķis ir kontaktēties ar sabiedrību, skaidrot savus lēmumus, demonstrēt patiesu empātiju utt. Taču izrādās, ka man nav taisnība. Politiķa konts sociālajā tīklā vistiešāk noder personisko antipātiju paušanai.
Lūk, piemērs. “Labklājības ministri Eviku Siliņu pietagoju saviem tvītiem, lai informētu ministri par darba tiesību un diskriminācijas gadījumiem darba tirgū. Pateicībā par šo info ministres komunikatori mani nobloķējuši. Tas apliecina, ka latviešu diskriminācija tiešām interesē!” tviterlentē raksta Liāna Langa.
Langu šajā gadījumā var nodēvēt par trauksmes cēlāju, taču ministre pieminēto problēmu paslaucīja zem paklāja, neatbildot tvīta autorei un, protams, pie reizes viņu arī nobloķējot, sak, lai netraucē ar saviem ierosinājumiem. Tiešām “profesionāla” rīcība no ministres puses.
Varbūt tomēr padomāt par atkāpšanos no ministres amata? Pirmkārt, saredzēt labklājības ministrēšanā vienīgo mērķi - stambulēšanu - tas ir diezgan nožēlojami. Otrkārt, gluži cilvēcīgi kļūst žēl Evikas: varbūt sākt darīt kaut ko jēdzīgu? Varbūt pieteikties par aprūpētāju kādā sociālās palīdzības dienestā? Tā būtu patiesas cilvēkmīlestības un aizstāvības misija - pretēji Stambulas konvencijai.
Jautājumi par iespējamo Evikas Siliņas sūdzību tviteradministrācijai par Dzintara Rasnača retvītoto Baibas Rudevskas rakstu un par Liānas Langas konta nobloķēšanu nosūtīti uz ministres biroju.
