Kad Latvijas Radio (LR) uzsāka raidījumu sēriju “Dzīve bez robežām”, katru darba dienu stāstot par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs, tas nebija nekāds brīnums: vai nu mazums tēmu, ko sabiedriskais medijs uzskata par svarīgām? Kad LR ēterā nokļuva stāsts par Robertu Putni, loģiski radās jautājums: vai sabiedriskais medijs reklamēs arī Putņa homoseksuālās pornogrāfijas piedāvājumus, kas pārpludinājuši sociālos tīklus?
LR korespondente Agnija Lazdiņa ar Robertu Putni tikās Berlīnes Šēnbergas geju un lesbiešu kvartālā, kafejnīcā “Romeo und Romeo" - vietā, kur “LGBTQ kopienas pārstāvji var sanākt kopā, justies droši un labi pavadīt laiku”. Roberts mīļi uzstāja, ka rīdziniekiem noteikti ir jānogaršo viņu slavenā varavīksnes kūka.
“Te ir visādi ar seksualitāti saistīti veikali, sākot no ceļojuma birojiem, beidzot ar frizieriem, pīrsingu un tetovēšanas studijām, un dažāda veida apģērbu veikali, aptiekas, ārsti, kas arī ir infrastruktūras daļa, kas šeit noteikti runā specifiski par kopienas vajadzībām,” klāsta Roberts, un paliek silti ap sirdi, ka vismaz Berlīnē ir tāda uzmanība pret netradicionālas seksualitātes īpatņiem.
Latvijā Roberts Putnis savulaik bija politpulciņa “Progresīvie” valdes priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs, Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs un sorosistu biedrības “Delna” padomes priekšsēdētājs. Taču Latvija, pēc Putņa domām, bija tik “homofobiska”, ka pat “progresisti” viņu izmeta no savām rindām, un viņš bija spiests doties uz Vāciju, lai līdz galam “izprastu savu homoseksualitāti”. Tur viņš to izprata tiktāl, ka atrada par vajadzīgu savā tvitera profilā izplatīt pornorullīšus ar homoseksuāla rakstura piedāvājumiem - nereti ar sevi galvenajā lomā.
Redakcijai ir zināma šā konta adrese, taču to, protams, neatklāsim, jo tas būtu likuma pārkāpums. Pat aprakstīt rullīšu saturu būtu nepieļaujami, jo neķītras pornogrāfijas piesātinājums ir visaugstākajā pakāpē. Neitrālākais un pieklājīgākais, ko var pateikt par Putņa platformu, ir: divu vīriešu dzimumakts publiskā vietā. Acīmredzot tieši to Putnis dēvē par “sociālpolitisku manifestu”. Jābrīnās tikai, ka “Twitter” platforma ļauj brīvi izplatīt šādus pornomurgus.
Iespējams, ka Latvijas sabiedriskais medijs nemaz nezināja par Putņa pornogrāfiskajiem varoņdarbiem, tāpēc tik jūsmīgi aprakstīja viņa ikdienu Berlīnē, kas tagad esot tik gaiša, iekļaujoša un pozitīvas nākotnes pilna, salīdzinot ar nabaga cietēja ikdienu Latvijā. Bet, tā kā šis tematiskais cikls ir veidots, pateicoties Baltijas Mediju izcilības centra stipendijai, neies taču dāvinātam zirgam zobos skatīties: stāstīs arī par Roberta Putņa trauksmaino dzīvi, nevilšus reklamējot arī viņa homoseksuālos pornopiedāvājumus.
Lai izprastu būtību, nosūtīju jautājumu Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājam Jānim Siksnim: “Vēlos uzzināt, cik zemu vajag krist Latvijas sabiedriskajam medijam (LSM), lai reklamētu Roberta Putņa stāstu, līdz ar to arī viņa geju pornopakalpojumus, kas plaši pieejami “Twitter” kontā (nosaukta konkrēta adrese).
Varbūt tomēr sabiedriskajam medijam vajadzētu filtrēt, ko reklamēt un ko nereklamēt? Šajā sižetā nav nosaukta manis minētā adrese, bet to var viegli atrast. Jau tas vien, ka sabiedriskais medijs reklamē pornopakalpojumu sniedzēju, ir skandāls un absurds.”
Jānis Siksnis atbildēja: “Ja Jūs uzskatāt, ka saturs, iespējams, neatbilst sabiedrisko mediju ētikas kodeksiem vai redakcionālajām vadlīnijām, lūdzu vērsties pie sabiedrisko mediju ombuda un, protams, pie pašiem medijiem.” Turpināju ar šādu tekstu: “Labdien. Es uzdevu jautājumu Jums. Tātad Jums kā SEPLP vadītājam nav viedokļa? Kāda tad Jūsu padomei jēga un nozīme?” Sikšņa atbilde: “Ombuds ir SEPLP kā sabiedrisko mediju darbības uzraudzības institūcijas daļa.”
Un punkts. Jautājums par to, kāda jēga ir šādai padomei - paliek. Un kāda jēga ombudam, kas, visticamāk, “spiestu” uz pašcenzūras sliktumu, sak, nedrīkst sevī apspiest vēlmi un tieksmi runāt par to, ko Putnis, atbildēdams uz portāla “jauns.lv” žurnālistu jautājumu, skaidro ar “paša piedzīvoto sabiedrības liekulību, izlikšanos par pornogrāfijas neeksistēšanu, lai gan vienlaikus vairākums sabiedrības to aktīvi patērē”.
Bet pornodarbiņš - Putņa izpratnē - ir tāds pats kā visi citi darbiņi, tāpēc viņš solidarizējas “ar seksa darbiniekiem, kas ar pornogrāfiju un seksa pakalpojumiem pelna sev iztiku, bet vienlaikus tiek stigmatizēti un ikdienā ir pakļauti vardarbībai”.
Tā kā SEPLP priekšsēdētājs uz jautājumu par sabiedrisko mediju neatbildēja, toties pasūtīja… tālāk, atliek secināt, ka šāda padome sabiedrībai ir vajadzīga tikpat daudz kā ronim kabatlakatiņš. Vai arī - un tas pat ir ticamāk - šāda padome ir vajadzīga, lai palīdzētu gatavināt sabiedrību būt pieņemošai un iekļaujošai attiecībā uz dažādām stambulkonvencijām un citiem dzīvesbiedru likumiem.
Taču, ja šāda raidījumu cikla iekļaušana (par samaksu) sabiedriskā medija programmā ir akceptēta, tad varbūt der atcerēties kādu vienkāršu aksiomu: jo vairāk medija vērotājam (klausītājam) mēģinās iebarot Jāņa un viņa vīra Pētera, Monikas un viņas sievas Matildes stāstus par pārīšu ideālo dzīvi Zviedrijā vai Mozambikā, jo vairāk tas viss kritīs uz nerviem, un tad arī nekādas Baltijas mediju izcilības centra “stipendijas” nepalīdzēs.
Gudrāk būtu likt mierā šos cilvēkus ar īpatnībām, jo patiesībā viņu dzīve visus interesē tikpat maz kā jebkuru citu pāru dzīve. Sabiedrībā ir ļoti, pat ārkārtīgi daudz problēmu, kas prasās tikt risināmas, un par to vajadzētu domāt medijiem, kas sevi dēvē par sabiedriskajiem. Taču varbūt es kļūdos un sabiedrisko mediju vispār nav, ir tikai valdošās koalīcijas iegribu un mērķu izpildītāji. Tad piedodiet, lūdzu.
