“Mazākumtautību skolu pedagogi nav gatavi pēc mēneša mācīt skolēnus tikai valsts valodā,” brīnumainu atklājumu pirms dažām dienām publiskoja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Un kritiskākā situācija – kāds pārsteigums! – esot Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Par to, ka visām skolām jāpāriet uz mācībām valsts valodā, runā jau gadiem. Bet viss paliek tikai runāšanā. Gan politiķu, gan pedagogu vidē.
Izglītības likuma 9. pantā ir rakstīts: “Valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā.” Kas šajā tekstā nav skaidrs? Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr. 733 nosaka: valodas zināšanu apjomam profesionālo pienākumu veikšanai vispārējās pamatizglītības skolotājiem ir jābūt otrajā augstākajā līmenī - C1. Tas nozīmē, ka “persona spēj brīvi sarunāties, pietiekami izvērsti izteikt un pamatot viedokli par dažādām tēmām, lasa un saprot dažāda satura un sarežģītības tekstus, spēj uzrakstīt dažādus lietišķos rakstus (..), kā arī citus tekstus, bez grūtībām uztver un saprot dabiskā un raitā tempā runātus atšķirīgas struktūras tekstus par dažādām tēmām.”
Līdz 2022. gadam Latvijā tika konstatēti 235 skolotāji ar nepietiekamām latviešu valodas zināšanām. Cik daudz šādu valodas nespējnieku parādīsies šogad, vēl nav zināms. Bet šobrīd ir skaidrs, ka tā nav fiziska vaina, sak, man mutes uzbūve neatbilst latviešu valodas apguvei, bet gan attieksme: kā mēs iztikām bez jūsu latviešu valodas, tā iztiksim arī turpmāk.
Nihilistiskā attieksme pret pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ir jau pašās padibenēs ielaista problēma, kamēr ministres Čakšas histēriskais gribulis likvidēt lauku - sevišķi Latgales - skolas ir visai jauns pavērsiens, kas raksturīgs tieši Kariņa otrajai valdībai.
Čakšai viesojoties Latgalē, bija arī tādi skolu direktori, kuri nepiekrita viņas “kvantitatīvajiem kritērijiem”, proti, ka skolā konkrētajās klašu grupās jābūt tik un tik skolēniem, pretējā gadījumā skolu slēgs. Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns rosināja valstī nenoteikt šos obligātos kritērijus, sevišķi jau pierobežas reģionos, jo skolas ir stratēģiski svarīgas novadu attīstībai. Ir taču zināms: ja slēdz skolu, vairs nav nekā - ne kultūras nama, ne bērnudārza, ne uzņēmējdarbības, jo visi dodas prom. Novads tiek iztukšots - šoreiz ar izglītības ministres “svētību”.
Taču, lai uz vietas, konkrētajā novadā, paliktu vismaz 10% skolu beidzēju, lai veidotu ģimenes un attīstītu savu - kaut nelielo - biznesu, ir vajadzīga skola. Tās slēgšana izšķirs vietas likteni. Bet ministre ir gatava pierobežā slēgt septiņas (!) vidusskolas. Savukārt vietējiem iedzīvotājiem vidusskolu saglabāšana ir nozīmīgs ģeopolitisks un drošības jautājums. Taču ministre uzskata, ka lielāks apdraudējums valsts drošībai ir mazākumtautību skolas, kuru pedagogi aizvien nav gatavi jau pēc mēneša 1., 4. un 7. klasēs mācīt skolēnus tikai latviešu valodā.
Nešaubīgi, ka apdraudējums ir tikpat liels. Tikai - kas vainojams šajā situācijā? Ministre Čakša “pamostas” tikai tagad, augustā, pēkšņi atklājot, ka pārsimt pedagogi nebūs spējīgi mācīt skolēnus latviešu valodā. Kaut kā neatceros, ka valodas (ne)prasmes trauksmes zvani būtu bimbināti, jau sākot čubināties otrajai Kariņa valdībai, kam Saeima izteica uzticību pērnā gada 14. decembrī.
Ja tu, cilvēk, neesi vīžojis pēdējo 30 gadu laikā iemācīties valsts valodu, tev nav nekādu attaisnojumu: tevi vienkārši palūdz aiziet no skolas. Strādā kaut vai fermā - tur govīm vienalga, kādā valodā tu komunicē ar lopiņiem. Ja tu 30 gadus dzīvo valstī un neiemācies tās valodu, ir divas iespējas: tu esi vai nu nekaunīgs, vai mentāli atpalicis.
Turklāt - nebija jau tā, ka valstī ar uguni nevarēja atrast valodas kursus. Tie bija un ir joprojām. Protams, varēja gaidīt arī kādu mudinājumu no ministrijas, sak, atcerieties, mazākumtautību skolu pedagogi, nāks laiks, un no jums tiks pieprasītas latviešu valodas zināšanas, tāpēc - mācieties! Bet pamudinājumi kaut kā piemirsās, jo svarīgāk bija turpināt absolūti idiotiskās “kompetenču izglītības” ieviešanu un čakarēt pedagogus ar algām.
Interesanti, ka iepriekšējā sasaukuma valdība bija apstiprinājusi tādu nelielu tāmīti pedagogu atbalsta pasākumiem, lai nodrošinātu pāreju uz mācībām valsts valodā: tika solīts, ka 2023. gadā piešķirs 120 000 eiro, 2024. gadā - 85 000 eiro, 2025. gadā - 81 000 eiro, savukārt 2026. gadā - 75 000 eiro finansējums. Nez, kur ir palikusi, piemēram, pagājušā gada (daždesmit tūkstoši eiro) un šā gada naudiņa?
Tāpat iepriekšējā sasaukumā tika apspriests likumprojekts par izglītības iestādes vadītāja un pedagoga valsts valodas lietošanas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā: šīs valodas prasmes jākonstatē Valsts valodas centra amatpersonām. Vai šis likumprojekts ir ieraudzījis rīta ausmu?
Un ko nozīmē “mazākumtautību skolas”? Kādas vēl “mazākumtautības? Tad jābūt arī “vairākumtautībām”? Kad beidzot vienam otram atnāks tā nepanesami smagā atklāsme, ka Latvijā ir vienota valsts valoda - latviešu, un vispārizglītojošajās skolās ir jāmācās tikai un vienīgi valsts valodā.
Savukārt tie pedagogi, kuri savas iecirtības vai aprobežotības dēļ nespēj iemācīties latviešu valodu, no skolas ir jāatbrīvo. Ak, nebūs kas strādā? Ja Izglītības ministrijas gudrinieces un gudrinieki pacentīsies, gan jau “izrullēs” arī šo situāciju - tikpat veikli kā skolu likvidācijas gadījumā. Iniciatīvas un fantāzija taču netrūkst, vai ne? Piemēram, likvidējot kādu “mazākumtautību” skolu, kurā neviens pedagogs neprot latviešu valodu? Kā jums patiktu šāds variants?
