Redakcijas viedoklis

Pēc gada pauzes sestdien, par spīti Samantas neiekļūšanai finālā ceturtdien, daudzi no mums ļāvās Eirovīzijas dziesmu konkursa šovam, kas vienmēr sagādā kādu pārsteigumu. Pirms tam gan uzzinājām, ka Samanta ne tikai neiekļuva finālā, bet ieņēmusi tajā pašu pēdējo vietu. Jau atkal esam pēdējie. Un izrādās, ka pavisam pēdējie.

Beidzot pienākusi tā gada nedēļa, ko Eirovīzijas fani gaida visvairāk. Arī tādi "ne fani" kā es zina, ka šī ir Eirovīzijas dziesmu konkursa nedēļa un Latviju šogad šajā konkursā pārstāv dziedātāja Samanta Tīna. Un laikam tikai pavisam neliela daļa nezina, kas ir Eirovīzija un kas ir Samanta Tīna.

Kafejnīcu un restorānu āra terašu atvēršana tika gaidīti kā svētki, kā maza spraudziņa brīvības. Nenoliedzami katrs esam noguruši no ierobežojumiem ar kuriem sadzīvojam jau vairāk nekā gadu.

Pagājušajā nedēļā, 28. aprīlī, Rīgā notika traģisks ugunsgrēks. Rīgas centrā kādā nelegālā hostelī izcēlās ugunsgrēks, kurā dzīvību zaudēja astoņi cilvēki. Par šo notikumu ir dzirdējis ikkatrs un lielākajai daļai ir savs viedoklis par notikušo. Esmu vairākkārt dzirdējusi vienu un to pašu - "kā tas varēja nonākt tik tālu, ja par to zināja vairākas instances".

Kamēr mani deviņdesmitie bija saulainās bērnības dienas, Latvijā tie bijuši skaudri un diezgan nežēlīgi laiki. Un tagad "sniegpārsliņu laikmetā" sāc just aizdomas, ka tie atgriežas.

Piekritīsiet, ka tagad tikai retajam nav viedokļa par vakcinēšanos pret Covid-19. Cilvēki, no vienas puses, uz vakcīnu skatās kā uz debesu dāvanu, uz vienīgo veidu, kas nodrošinās ceļu uz nākotni, vakcinēšanos sauc par svētku svētkiem, bet Krišjānis Kariņš un Daniels Pavļuts ir "svētie", kas mums šo dzīvību dod, proti, mēģina nodrošināt vakcinācijas procesu valstī. Vakcinēties gribētāji, atvainojiet par pārspīlēto ironiju. Otra puse nav labāka, jo skaļi kliedz, ka vakcīna ir čips, vakcīna viņus nogalinās un viņi nekad nesamierināsies, ka viņus piespiež vakcinēties, proti, gan pati vakcīna, gan vakcinēšanas procesa organizēšana tiek pārspīlēti lielā mērā apmētāta ar dubļiem. Katram, protams, ir tiesības uz savu viedokli, bet, lai cilvēki šajā valstī pavisam nesaietu ragos (mūsu mentālā veselība pandēmijas dēļ jau tā ir iedragāta), mēģinot cits citam pierādīt savu brīžiem absurdo un pārspīlēto "patiesību", lieliska ideja, manuprāt, ir "dzīvā rinda" uz vakcinēšanos.

Siltāka laika iestāšanās nenoliedzami uzlabo garastavokli. Īpaši pēc šādās ziemas (par kuru nesūdzos!). Taču, kas paveras uz ceļiem pēc atkušņa, neiepriecina...

Lieldienu brīvdienu laikā astoņās Latvijas pilsētās darbu sāka masu vakcinācijas centri.

Beidzot paralēli vīrusa, ierobežojumu un vakcīnu peripētijām ir vēl kāds notikums, kuru apspriest pie pusdienu galda mājsaimniecības ietvaros, vai sazvanoties Zoom, jo būsim atklāti - nekas daudz jau dzīvē nenotiek, kad viss apkārt ciet. Un tad nāk Eirovīzija.

Savs viedoklis par vakcīnām pret Covid-19 ir teju visiem. Kamēr daļa skaļi kliedz, ka vienīgā iespēja uz normālu dzīvi nākotnē ir vakcīna, vēl daļa ne mazāk skaļi bļauj, ka vakcīna visus nogalinās. Protams, katram no mums ir tiesības uz savu viedokli, taču varbūt nevajag tik skaļi bļaut?

Saprotamu iemeslu dēļ īpaši lielu interesi sabiedrībā izpelnās Covid-19 vakcīnu iespējamās blaknes. Lai arī "raustīšanās" ar "AstraZeneca" ražoto koronavīrusa vakcīnu - te mēs potējam, te mēs atsakāmies no tās - nevieš uzticību, tāpat kā Vakcinācijas projekta biroja nedienas loģistikā, cilvēku šoks, ka vakcīnai var būt blaknes, izbrīna.

Ar Covid-19 pandēmiju sadzīvojam jau ilgu laiku. Ja precīzāk, tad pagājušajā nedēļā apritēja jau gads. Vari iedomāties, jau gadu mēs sadzīvojam, vismaz cenšamies sadzīvot ar šo visu, kas noris mums apkārt!

Laikā, kad brīvība un pašizteikšanās iespējas kļuvušas par galvenajām dogmām cilvēku eksistencei, sāk šķist, ka esam iekrituši "otrā grāvī". Tā teikt - runātāju ir daudz, bet, vai vēl īsti ir palikuši klausītāji?

Jau kopš decembra mums nākas iet garām veikaliem (nerunāju par pārtikas veikaliem vai aptiekām), un noskatīties uz tukšām un tumšām telpām un uz durvīm lasīt uzrakstu "SLĒGTS". Tā ne reizi vien ir bijusi vēlme pieiet klāt, ar treknu svītru nosvītrot šo vārdu un uzrakstīt "ATVĒRTS". Tādu tiesību man, protams, nav, taču ir tiesības paust savu viedokli - es uzskatu, ka visiem veikaliem jāatļauj strādāt.

Nesen uzradusies jauna profesija - influencers - persona, kas spēj ietekmēt citus. Radīt uzticību konkrētai mērķauditorijai un veicināt iesaistīšanos. Parasti šo profesiju attiecināja uz interneta slavenībām, kas strādāja ar savu sociālo tīklu sekotājiem. Pandēmijas apstākļos "ietekmētāji" nepieciešami, lai mudinātu tautu vakcinēties pret jauno koronavīrusu.

Šonedēļ stājās spēkā jaunie tirdzniecības ierobežojumi. Tagad veikalos vienlaicīgi ielaiž mazāk pircējus nekā iepriekš, taču tagad mums ir mazliet plašākas iespējas iegādāties dažādas preces. 

Šodien skolās beidzot bija jāatgriežas pašiem mazākajiem - 1. un 2. klašu audzēkņiem, kuru (ne)mācīšanās attālināti līdz nervu sabrukumam ir novedusi ne vienu vien skolotāju un vairumu vecāku. Gara acīm jau biju sagatavojusies ieraudzīt tādu nedaudz apokaliptisku ainu. Mazie ķipari priecīgi soļo uz skolu, portfelīšus vicinādami, lai gan visiem ir skaidrs, ka galīgi nav pamata šādam optimismam un galīgi tas neuzlabos situāciju trešā viļņa priekšvakarā. Un te... tiešām negaidīti vieds valdības lēmums vēl uz brītiņu tomēr atlikt sākumskolas sūtīšanu uz mācību iestādēm.

Ja es vaicātu, kas tev visvairāk pietrūkst šajā laikā, kad visapkārt valda ierobežojumi? Kāds vai kāda viennozīmīgi teiktu, ka tā ir ģimenes un draugu satikšana, pulcēšanās vienkopus. Kādai citai varbūt ļoti pietrūkst skaistumkopšanas salonu apmeklēšana. Vēl kādam veikala apmeklējums, kura laikā tu vari iegādāties visu, ko vien sirds kāro. Kā ir ar mani - man pietrūkst viss iepriekš minētais, plus vēl dažādu pasākumu apmeklēšana. 

Ataugušas matu saknes. Nagu lakas trūkums un uz beigām ejošie kosmētikas krājumi. Šī šobrīd ir sieviešu ikdiena. Triviāli, bet pat šādi, it kā virspusēji sīkumi, grauj pašcieņu arī tām, kuras varbūt ikdienā par "cacām" nenosauksi.

Ik mīļu brīdi, lai kā mēs, iespējams, vēlētos norobežoties no apkārt valdošās pandēmijas, tā skar mūs. Nav tāda diena, kad mēs savā sociālajā burbulī nedzirdam kaut ko par pandēmiju - jaunākie dati, vakcinācija un mediķu, atbildīgo instanču aicinājumi izturēties pret visu situāciju atbildīgi. Nav pārsteigums, ka ikkatra ikdienas gaitas ir ietekmētas un pakārtotas dzīvei pandēmijā. Ikviens no mums vēlas pēc iespējas ātrā atgriezties "normālā" ikdienā. Bet ir taču pavisam viegls risinājums tam, kas nesaprotamu iemeslu dēļ daudziem kalpo par kaut ko attālu un nevēlamu.

Pandēmijas apstākļi ir totāli nezināma, nepieredzēta situācija, kurā mēs visi – kā ledainā ūdenī – kūņojamies jau  kopš pavasara. Cits slīkst nolemtībā klusējot, cits – histēri mēģina spirināties. Cilvēku reakcijas krīzes situācijās ir ļoti neprognozējamas un neviens no mums nezina, kāda āža kāja izlīdīs pašam no savas kulītes. Atceros, kad pirms daudziem daudziem gadiem cietu pasažieru prāmja avārijā, bija cilvēki, kuri panikā stūķēja glābšanas laivās savus resnos čemodānus, neļaujot iekāpt bērniem. Un bija cilvēki, kuri vilka nost glābšanas vestes, lai padalītos ar līdzās stāvošu, svešu senioru. Ar lielu nožēlu jāsecina – un tas būs mans, dziļi subjektīvs vērtējums -, ka Latvijas valdībā ir ļoti maz cilvēku, kuri patreiz velk nost savas glābšanas vestes, lai tās atdotu vismazāk aizsargātajiem.

Šogad ziema ne tikai beidzot atļāvusi atkal pēc ilgiem laikiem izbaudīt ziemas priekus visā to krāšņumā, bet arī atgādina, ka uz sarkaniem deguniem, sniegā samirkušiem dūraiņiem un ledus gabaliņiem pie šalles kaut kur aiz stūra noraugās arī nelaime. Par to mums skaudri atgādināja pagājušās nedēļas notikumi.