Ja es vaicātu, kas tev visvairāk pietrūkst šajā laikā, kad visapkārt valda ierobežojumi? Kāds vai kāda viennozīmīgi teiktu, ka tā ir ģimenes un draugu satikšana, pulcēšanās vienkopus. Kādai citai varbūt ļoti pietrūkst skaistumkopšanas salonu apmeklēšana. Vēl kādam veikala apmeklējums, kura laikā tu vari iegādāties visu, ko vien sirds kāro. Kā ir ar mani - man pietrūkst viss iepriekš minētais, plus vēl dažādu pasākumu apmeklēšana.
Man pietrūkst gan ģimene, draugi, saloni un veikala apmeklējums, kad savā groziņā vari ielikt visu, pilnīgi visu.
Tomēr man dvēselei vienmēr ir bijuši tuvi arī dažādi pasākumi - koncerti, teātris, jeb kas, kas liek tev saposties un iziet ārpus savām mājām. Tik ļoti gribas atkal sajust to sajūtu, kad esi iegādājies biļeti, ir pienākusi attiecīgā pasākuma diena un tu posies uz to. Brīdī, kad tas atkal viss būs ļauts, jūtu, ka ikvienu kultūras mīli pārņems patīkams satraukums.
Iepriekšējās brīvdienās mēs ikviens varējam izbaudīt kultūras pasākumu, koncertu televizoru ekrānos. Sestdien norisinājās 2020. gada vērtīgākās dziesmas apbalvošanas ceremonija.
Ik viens skatoties to varēja just līdzi savam iemīļotākajam izpildītājam, dziesmai un atbalstīt to "Muzikālajā bankā 2020". Tomēr par spīti tam, ka šī ir jau gadiem iemīļota apbalvošana, sabiedrībā valda asas diskusija par sestdienas notikumiem. Šoreiz tas nav tik ļoti par titulēto dziesmu, mākslinieku performancēm vai izvēlēto apģērbu.
Šoreiz visapspriestākā lieta ir tieši pasākuma norise. Kā šāda vēriena pasākums, kurš pulcēja neskaitāmus cilvēkus, sākot no māksliniekiem, pavadošajām grupām, vadītājiem un visiem aizskatuves darbiniekiem varēja notikt?
Liela daļa cilvēku ir sašutuši par to, kāpēc tagad laikā, kad apkārt valda pandēmija un dažādi ierobežojumi sabiedrības "krējums", mākslinieki varēja pulcēties vienkopus. Kāpēc šajā laikā vajadzēja notikt šādam pasākumam? Kāpēc viņi ir priviliģētāki par mums pārējiem?
Arī es sestdienas vakarā vēroju televīzijā notiekošo pasākumu. Tik tiešām varu atzīt, ka arī es ļoti gribu doties un baudīt jebko, koncertu, teātra izrādi vai kādu svinīgāku pasākumu. Tomēr man un visiem mums pārējiem tas nav atļauts. Tas viss ir pamatoti un ikviens zina, kāpēc ir tā, kā tagad ir. Mēs visi gaidām, kad Covid-19 būs palicis tikai kā drūmas atmiņas, no mirkļa, kad visiem, visai pasaule lielā mērā viss bija liegts.
Protams, skatoties televīzijā pasākumu varēja redzēt, ka tur tiek domāts par drošības pasākumiem. Šoreiz šis koncerts iztika bez skatītājiem, pēc uzstāšanās māksliniekus varēja redzēt ar sejas maskām.
Skatoties sestdien šo pasākumu mazliet smieklīgi likās tas, ka brīžiem arī pašiem vadītājiem piemirsās nu jau mūsu neatsveramā ikdienas sastāvadaļa - sejas maska. Tas viss ir tikai cilvēciski, man arī pāris reizes dodoties uz veikalu ir nācies atskārst, ka maska ir palikusi mājās un tai ir jādodas pakaļ.
Tomēr ikvienam lielākā vai mazākā mērā ir skaidrs, tas, ka bez pulcēšanās un mākslinieku savstarpējās "čupošanās" šis viss neizpalika. Saprotams, ka nonākot vienā vietā un laikā, tu gribi pārmīt kādu vārdu ar sen nesatiktu kolēģi. To ļoti labi varēja redzēt arī sociālajos medijos, kur ar notikumiem pilno vakaru steidzās dalīties ne viens vien mākslinieks, kur kāds bija redzams maskā, bet kāds nē.
Tomēr tāpat paliek aktuāls jautājums - kāpēc tieši tagad kam tādam vajadzēja notikt? Jo tas jau bez lielas pareģošanas bija zināms jau pirms tam, pirms šis pasākums notika, ka distances ievērošana, kuru mums ļoti aktīvi aicina ievērot gan epidemiologi, gan mediķi, gan valdība, ka šādā pasākumā tas var nestrādāt.
Skatoties šo raidījumu nereti pieķēru sevi pie domas, ka tas viss taču tomēr varēja pagaidīt. Lai nerodas sajūta, ka kāda sabiedrības daļa ir priviliģētāka, nekā cita. Mākslinieki var pulcēties, bet mēs pārējie nē. Bet, lai nu ir, kā nu ir, pasākums ir aizvadīts.
Tomēr, ja nedomājam par vīrusu un pandēmijas ierobežojumiem, bija jau skaisti un patīkami. Vismaz mums, kā skatītājiem, kuri varēja vērot notikumus tiešraidē tika sniegta iespēja mazliet piepildītāk pavadīt savu sestdienas vakaru, kad mājsēdes laikā visticamākais lielākā daļa no mums tos vakaru pavada pie televizora ekrāna. Lai arī pasākums bija citādāks, tomēr to svētku sajūtu uzbūra. Man liekas, ka pašlaik jau to var dēvēt par svētku sajūtu, jo pasākumi nenotiek, bet šādi vismaz varam attālināti piedalīties kādā notikumā.
Ievērosim cītīgi visus esošos ierobežojumus, lai jau pēc kāda laiciņa arī mēs ikviens varētu līdzīgi atpūsties, kā to brīvdienās darīja mākslinieki. Dosimies uz koncertiem, teātriem, izstādēm uz jebko, ko sirds kāro, taču tagad atliek vien paciesties. Skatīsimies un baudīsim kultūru mājas!
